Medicīna un humanizācija
Marta mēnesī Palermo, Salesiani Ranchibile institūtā notika konference par tēmu “Medicīna un humanizācija”. Ideja radās Kustībai Pro Sanctitate, kas jau vairākus gadus savā apustuliskajā darbībā Sicīlijas galvaspilsētā ar dažādām iniciatīvām īpašu uzmanību pievērš cilvēka integrālai izglītošanai un sirdsapziņas veidošanai, veicinot cilvēcīgākas attiecības un kopējā labuma attīstību.
Aicinājumam atsaucās vairāki ārsti, kuri vēlas medicīnas profesijā ienest vairāk cilvēcības, jo mūsdienās tā tiek degradēta, priekšplānā izvirzot birokrātiju un apkalpoto pacientu skaitu, nevis aprūpes attiecību kvalitāti. Šīm attiecībām būtu nepieciešama lielāka uzklausīšana, uzmanība un laiks, ko veltīt katram pacientam.
Konference bija paredzēta ārstiem, medmāsām, visiem medicīnas un aprūpes jomā strādājošajiem, kā arī tiem, kuri vēlējās padziļināti izprast šo tēmu. Tajā piedalījās arī vairāku laju apvienību pārstāvji (Associazione Medici Cattolici, Pastorale della Salute, SPYA, kas nodarbojas ar primārajām imūndeficīta slimībām).
Konferences mērķis nebija tikai zinātniskas informācijas atjaunināšana, bet galvenokārt padziļināta izpratne un pieredze — pieņemt izaicinājumu, lai “humanizācija” nebūtu tikai vārds līdzās “medicīnai”, bet gan konkrēta pieeja ikdienas izvēlēs un rīcībā. Tā bija iespēja pietuvināt ārstu pacienta sirdij un domām, ne tikai viņa slimības ārstēšanai, bet arī dot vietu personīgo pieredžu uzklausīšanai un iesaistīt dalībniekus dialogā un domu apmaiņā.
Konference sastāvēja no divām daļām: pirmajā tika prezentēti trīs referāti, bet otrajā bija liecības un iespēja mijiedarboties ar referentiem. Darbu atklāja zinātniskās komitejas priekšsēdētājs, pateicoties dalībniekiem, pašvaldībai par bezmaksas patronāžu un Palermo ārstu kolēģijai, kas papildus patronāžai nodrošināja arī ECM kredītpunktu piešķiršanu.
Profesors Mangano, medicīnas pasniedzējs Padujas Universitāt, atklāja konferenci ar referātu “Būt ārstam: vakar, šodien un rīt”, balstoties uz savu profesionālo pieredzi. Viņš izcēla “ārsta būtības tempļa” pamatprincipus: atbilstošu un pastāvīgi atjauninātu “kultūru”, kas sākas universitātē, pārdomātu “mākslu”, kas balstīta pieredzē, “cilvēcību” kā kalpošanu un līdzdalību ciešanās, un “sociālumu” kā atbildību un integrāciju veselības aprūpē kopējā labuma vārdā.
Ar otro referātu uzstājās profesore Caretta, geriatrijas speciāliste no Svētās Sirds Katoļu universitātes, pievēršoties ļoti nozīmīgajai komunikācijas tēmai ar pacientu. Visbeidzot profesore Scardicchio, pedagoģijas pasniedzēja Bari Universitātē, prezentēja referātu “Aprūpētāja skatiena kopšana”, kurā tika analizēts cilvēciskais skatiens, kāds ārstam jāvelta pacientam, kā arī nepieciešamība ieskatīties sevī, lai būtu patiesam.
Konferences otrā daļa bija veltīta liecībām un pieredzes stāstiem. Pirmā uzstājās paciente, kura, runājot par savu slimības pieredzi, stāstīja par brīžiem, kad nav jutusi ārstu atbalstu, bet arī par situācijām, kurās viņu mierināja attiecības ar medicīnas personālu, kas sniedza cilvēcību, ļaujot piedzīvot, ka viņa nav tikai “subjekts, kas piesaistīts ārstēšanas protokolam, bet Persona, kas nav reducējama uz savu slimību”.
Arī medmāsa dalījās savās sākotnējās grūtībās, aprūpējot smagi cietušus pacientus, un savos meklējumos veidot empātiskas attiecības ar katru pacientu, cenšoties “nolasīt viņu jūtas acīs — bailes zaudēt dzīves jēgu un nespēju vairs būt par balstu savai ģimenei”. Šī pieredze mainīja viņas attieksmi pret dzīvi, palīdzot dziļāk izprast tās nozīmi un nepieciešamību to neizniekot, bet dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāk.
Konference noslēdzās ar pārliecību, ka nepieciešams mainīt skatījumu, darba veidu un pacienta uzklausīšanu — arī viņa klusumu; skatīties uz pacientu un uz sevi, liekot centrā Personu, nevis slimību. Tas ir arī pacienta dāvājums medicīnas profesionāļiem, padarot viņus cilvēcīgākus.
Marija Elīza Vitāle,
Kustība Pro Sanctitate
Augšas istabā DZIMST BAZNĪCA
“Augšas istabā ir redzējums divās ainās: pirmajā, kurā viss centrējas ap Kristu (jau tika skaidrots, ko Cenakls nozīmē Kristum), un otrā, kuras centrā ir vairāki elementi. Šo otro savukārt var sadalīt divos brīžos:
Var šķist pārsteidzoši, ka Vakariņu laikā trūkst Jaunavas Marijas. Mēs sagaidītu ieraudzīt viņas tēlu un seju tik īpašā brīdī — atvadu, mīlestības testamenta, pēdējās lūgšanas un tuvības brīdī.
Evaņģēlijs par šo punktu klusē, un tāpēc mums jāpieņem evaņģēliskais fakts: Kristus bija viens ar apustuļiem Cenaklā, jo bija jāizveido Baznīcas pamatstruktūra.
Pirmajā Cenakla ainā Kristus ieceļ apustuļus par saviem turpinātājiem un Baznīcas mugurkaulu; otrajā mēs atkal atrodam Jaunavu Mariju kopā ar apustuļiem, kā arī ar dievbijīgajām sievietēm un mācekļiem.
Tieši šajā pilnīgās Baznīcas realitātē (vairs ne tikai hierarhiskajā Baznīcā) nonāk Svētais Gars, kuru Jēzus bija apsolījis, sakot: “Ir labi, ka es aizeju, jo, ja es neaiziešu, Svētais Gars pie jums nenāks” (Jņ 16,7).
Ja gribētu izteikties drosmīgāk, varētu gandrīz teikt, ka tā dzimst otra Baznīca vai, drīzāk, pilnīgā Baznīca, ko varētu saukt par Gara Baznīcu. Arī tas nav tikai notikums, bet gan kā noslēguma, tā arī sākuma punkts.
Saskaņā ar Svētā Pāvila teoloģiju, Svētā Gara saņemšana piešķir pilnību iekļaušanai Baznīcā, kas jau īstenota caur kristību. Dažos gadījumos šķiet, ka Svētais Gars tik ļoti steidzas iemājot ticīgajos, ka nonāk pār viņiem vēl pirms viņi tiek kristīti.
Šādu Gara “ieplūšanu” ir grūti izskaidrot, ja vien to neaplūko plašākā skatījumā uz Viņa klātbūtni pasaulē un cilvēces dzīvē.
Patiesībā Viņš vienmēr ir bijis klātesošs cilvēkos, lai vestu tos uz pestīšanu un zināmā mērā arī uz svētumu.
Tomēr pēc Vasarsvētkiem Svētā Gara nonākšana vairs nav atsevišķs notikums, bet gan paraugs, pastāvīga realitāte, avots, kas nosaka Baznīcas dzīvi.
Tāpēc var saskatīt zināmu paralēlismu starp pirmo Cenakla ainu — kas nav tikai notikums, bet vadības, koordinācijas, noslēguma un sākuma punkts — un Svētā Gara ainu, kas arī nav tikai notikums, bet gan dzīvinoša pirmavota realitāte. No šīs pirmavota realitātes dzimst Baznīca tāda, kādu mēs to pazīstam šodien, ar sakramentu bagātību un īpaši ar Iestiprināšanas sakramentu.”
No Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas grāmatas
“Augšas istaba”
Uzticība un saskaņa
Vārds “uzticība” ir svēts un spēcīgs vārds; tas attiecībā uz laiku ir divējāds: uzticība raugās pagātnē — uz sākumpunktu, uz avotu, kas ir Kristus — un raugās nākotnē, uz laiku, kas nāk un aiziet, kas visu patērē un aprij, izņemot pašu uzticību, kura paliek un vēlas palikt. Tā nav apātiska, nav nekustīga, ne arī nezinoša par lietu attīstību un vajadzībām, bet vienmēr dzīva un uzticīga sev, vienmēr gatava iesaistīties vēsturē, lai tai piešķirtu virzienu, nozīmi un procesu, kas ir patiesa izaugsme — tāda ir uzticība.
Mums ir jāapbruņojas ar šo tikumu, ja vēlamies novērtēt pagātnes mantojumu un padarīt to auglīgu jaunajiem ieguvumiem. Tā tiek pieskaitīta pie tikumiem, kas izriet no kardinālā spēka tikuma; uzticība ir spēka izpausme, bet dzīvē tā ir saistīta arī ar teoloģiskajiem tikumiem — ar ticību, kuras praktiska un pastāvīga apliecināšana tā vēlas būt, un ar mīlestību, kuras kalpošanā tā sasniedz kristīgās pilnības virsotni.
Nav grūti pamanīt, ka uzticība, saprasta kā loģika, kas saskaņo domas ar rīcību, Evaņģēlijā tiek vairākkārt slavēta: “Ne katrs, kas man saka: Kungs, Kungs!, ieies Debesu valstībā, bet tas, kas pilda mana Tēva gribu, kas ir debesīs” — tā saka Kristus, kurš arī atkārtoti mūs brīdina: “kas izturēs līdz galam, tas tiks izglābts” (Mt 10,22; 24,13).
“Esiet stipri ticībā,” atbalsoja Svētais apustulis Pēteris (1 Pēt 5,9). Un tā tālāk. Patiesi, kā mēs zinām, katolicisms ir pastāvīgs uzticības ceļš, kas šķērso vēsturi.
Šeit mums jāņem vērā divi nopietni iebildumi, kas varētu satricināt mūsu uzticību — pat mūsu kristīgo identitāti —, ja vien mūs nebalstītu atbilstošas iekšējas atbildes.
Pirmais izaicinājums ir jaunuma reibums — jaunums pats par sevi, kas caurstrāvo un dominē mūsdienu domāšanā.
Otrs izaicinājums rodas no bailēm, ka uzticība varētu paralizēt rīcību, kas atbilst laikmeta apstākļiem un mīlestības prasībām. Taču tā nav. Uzticība Kristum ir neizsmeļams atjaunotnes avots principu loģikā, no kuras tā izriet. Tā ir dzīvota jaunība: “mēs varam dzīvot jaunā dzīvē”, raksta Svētais Pāvils (Rom 6,4). Tā arī mēs.
Sv. Pāvils VI
Vecā mājaslapa https://old.prosanctitate.lv