Turpinājums no iepriekšējā numura
Kā ir pareizi – Kompendijs, 186: “Saskaņā ar šo principu visām augstākstāvošajām organizācijām vajadzētu būt gatavām sniegt palīdzību (“subsidium”), tas ir, tām būtu jāatbalsta, jāsekmē, jāveicina zemākstāvošo organizāciju izaugsme. Tādējādi sociālās vienības var atbilstoši veikt savas funkcijas bez prasības tās netaisnīgi nodot augstāka līmeņa sociālajām organizācijām, kuras tās centīsies absorbēt un aizstāt, beigu beigās liedzot tām dzīves telpu un pienācīgo cieņu. Subsidiaritāte, kas tiek saprasta pozitīvā nozīmē, piemēram, kā ekonomiska, institucionāla vai juridiska palīdzība, kuru sniedz mazākām sociālajām organizācijām, reizēm ir saistīta ar daudziem negatīviem aspektiem, kas valstij liek atturēties no jebkā, kas ierobežo mazāku, taču būtisku sociālo organizāciju dzīves telpu. Šo organizāciju iniciatīvu, brīvību un atbildību nedrīkst apslāpēt.”
Piemērs – Rerum novarum, 14: “Tāpēc apgalvojums, ka civilajai valdībai pēc saviem ieskatiem būtu jāiejaucas ģimenē un mājsaimniecībā un jākontrolē to, ir liela un postoša kļūda. Taisnība, ja ģimene nonāk ārkārtējā nelaimē, pilnīgi bez draugu padoma un bez jebkādām izredzēm izkļūt no tās, ir pareizi, ka galējā nepieciešamība tiek apmierināta ar valsts palīdzību, jo katra ģimene ir daļa no valsts. Tāpat, ja mājsaimniecības robežās notiek nopietni savstarpējo tiesību pārkāpumi, valsts varai būtu jāiejaucas, lai piespiestu katru pusi atdot otrai tai pienākošos daļu; tas nav tādēļ, lai atņemtu pilsoņiem viņu tiesības, bet gan lai tās taisnīgi un pareizi aizsargātu un stiprinātu. Taču valsts vadītāji nedrīkst iet tālāk; šeit daba viņiem liek apstāties. Tēvišķo varu valsts nevar ne atcelt, ne pārņemt, jo tai ir tāds pats avots kā pašai cilvēka dzīvībai.”
Subsidiaritātes principa īstenošanai atbilst: (a) personas un ģimenes primārās nozīmes respektēšana un veicināšana; (b) apvienību un starpposma organizāciju brīvības ievērošana to fundamentālajās izvēlēs un lēmumos, ko nav iespējams pieņemt citiem vai deleģēt citiem; (c) atbalsts privātajām iniciatīvām, lai ikviena sabiedriskā organizācija ar tai raksturīgajām iezīmēm turpina kalpot kopīgajam labumam; (d) plurālisma klātbūtne sabiedrībā un tā vitālo spēku pārstāvniecība; (e) cilvēktiesību un minoritāšu tiesību aizsardzība; (f) administratīvās pārvaldes decentralizācija; (f) līdzsvars starp sabiedrisko un privāto jomu līdz ar privātās jomas sociālās funkcijas atzīšanu; (g) pilsoņu atbildības un aktīvas līdzdalības valsts politiskajā un sabiedriskajā dzīvē veicināšana.
Kad valsts var iejaukties? Kompendijs , 188: “Piemēram, situācijā, kurā valstij pašai jāveicina ekonomikas attīstība, tāpēc ka pilsoniskā sabiedrība nespēj uzņemties šādu autonomu iniciatīvu; cits piemērs – situācija, kad sabiedrībā valda nopietna neatbilstība vai sociālā netaisnība un kad tikai valsts varas iejaukšanās var radīt vienlīdzīgākus, taisnīgākus un mierīgākus apstākļus. Taču saskaņā ar subsidiaritātes principu šī institucionālā aizstāšana nedrīkst turpināties ilgāk, kā tas nepieciešams. Tā attaisnojama tikai ārkārtas situācijā. Jebkurā gadījumā par izvēles kritēriju subsidiaritātes principa piemērošanā jābūt kopīgajam labumam, kas tiek pareizi saprasts: tā prasības nekādā veidā nedrīkst būt pretrunā personas primārās nozīmes aizsardzībai un veicināšanai, kā arī tās galvenajām sociālajām izpausmēm.” (Piem., politika Covid pandēmijas laikā.)
Dairis Mežvinskis
Dalība KASIH House of Mission organizētajā DINE 2025 programmā jeb misijā uz Taivānu galvenokārt bija manas ticības atdzīvināšana un iespēja nest Labo Vēsti pasaulei!
Esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka Viņš šajā misijā sāka pārveidot manu sirdi. Es sapratu cik svarīgi man ir padoties viņa Gribai un apredzībai, lai viņš spētu darboties manā dzīvē. Tāpat es izjūtu cik svarīga ir atdzimšana, kas sākas ar mani pašu un vēlāk aizdedz citas sirdis. Cik ļoti man ir nepieciešama Svētā Gara uguns sevī, lai es spētu liecināt un evaņģelizēt mīlestībā, paļāvībā un pārdrošībā.
Iespējams, ka tieši šie mirkļi, kad es apzinājos, ka Svētais Gars spēj caur mani darboties un vest mani tieši pie tā cilvēka kam ir vajadzīga Labā Vēsts visvairāk, ļāva man ieraudzīt cik Dievs ir varens un mīlošs, ka vispirms viņš ir pārveidojis manu dzīvi un tagad dod iespēju caur to aizkustināt citu cilvēku sirdis.
Patiešām, esot šajā misijā, es varēju pieredzēt to cik liels spēks ir kristiešiem esot kopā un cik bagātīgi Dievs svētī un iepriecina, sperot soli ticībā, dodoties tur, kur Viņš aicina.
Esmu bezgalīgi pateicīgs katram DINE 2025 dalībniekam, vadītājiem un cilvēkiem, kas par mani lūdza, jo tas padarīja šo misijas pieredzi neaizmirstamu!
Gregors Pauliņš
Turpinājums no iepriekšējā numura
Par Sinodi
uzruna Vatikāna presē 2024. g 16. septembrī
Arī šoreiz šo lūgšanu sagatavoja sinodes Ģenerālsekretariāta un Kristiešu vienotības veicināšanas dikastērija komanda kopā ar Tezē kopienas brāļiem, kas ir pieejama arī tiem, kuri vēlētos organizēt līdzīgas lūgšanas vietējā līmenī saistībā ar notikumu, kas tiks svinēts Vatikānā, Pirmo mocekļu laukumā, vietā, kur saskaņā ar neatminamu tradīciju notika apustuļa Pētera mocekļa nāve.
Datums 11. oktobris tika izvēlēts, lai pieminētu 11. oktobri pirms 62 gadiem, kad svinīgi tika atklāts Vatikāna II koncils, kas katoļu Baznīcai atklāja jaunu ekumenisma laiku, kura izpausme un apliecinājums ir pašreizējā sinode, aktīvi vēloties palīdzēt visai Baznīcai virzīties uz pilnīgu vienotību.
Lai sagatavotos Asamblejas noslēguma posmam, pirmdien, 21. oktobrī, mēs atkal piedzīvosim garīgo rekolekciju dienu. Tā būs sava veida apstāšanās, lai izlūgtu no Kunga Viņa dāvanas, ņemot vērā noslēguma dokumenta projekta apspriešanu. Kā redzat, pārmaiņus būs personīgās lūgšanas, dialoga un sadraudzības brīži mūsu starpā, brālīgas sadraudzības uzklausīšanā un savstarpējā mīlestībā, kā arī sadraudzības lūgšanā.
Vēlos uzsvērt vērtīgos mirkļus, kurus piedzīvosim pie Euharistijas galda. Arī šogad papildus atklāšanas un noslēguma Misei vismaz reizi nedēļā mēs kopīgi svinēsim Euharistiju. Euharistija, kas ir sakraments un baznīcas vienotības avots, būs pamats tam, ko mēs dzīvosim šajās dienās kopā ar visu Baznīcu.
Ar pateicību un saviļņojumu es atceros tos cilvēkus visā pasaulē, kuri par mums upurē savas ciešanas un piemin mūs lūgšanā. Pateicoties pāvesta lūgšanu tīklam, mēs zinām, ka mūsu lūgšanu atbalstīs tūkstošiem ticīgo. Īpaši aicinu reliģiskās kopienas, sevišķi kontemplatīvās dzīves kopienas, un visus ticīgos apvienoties kopīgā lūgšanā, lai Asamblejas dalībnieki būtu paklausīgi Svētā Gara balsij. Cik skaisti būtu, ja vismaz svētdienās katrā draudzē visā pasaulē cilvēki kopīgā lūgšanā piesauktu Kungu pār Sinodes darbu, sakot: Dod mums, Kungs, dedzīgas sirdis un kājas, kas staigā Tavos ceļos.
Kard. Mario Greks
“Jēzus, to uzlūkodams, to iemīlēja” (Mk 10,21)
Šodien mēs pievēršamies vēl vienai no evaņģēlijos aprakstītajām Jēzus tikšanās epizodēm. Tomēr šoreiz sastaptajai personai nav vārda. Evaņģēlists Marks viņu sauc vienkārši par “kādu cilvēku” (10,17). Tas ir cilvēks, kurš kopš jaunības ir ievērojis baušļus, bet, neskatoties uz to, vēl nav atradis savas dzīves jēgu. Viņš to meklē. Iespējams, viņš ir tāds, kurš nav pieņēmis galīgu lēmumu, neraugoties uz to, ka viņš izskatās pēc apņēmīga cilvēka. Papildus lietām, ko darām, upuriem vai panākumiem, tas, kas patiešām ir svarīgi, lai būtu laimīgi, ir tas, ko mēs nesam savā sirdī. Ja kuģim ir jāizbrauc un jāatstāj osta, lai kuģotu atklātā jūrā, tas var būt brīnišķīgs kuģis ar izcilu apkalpi, bet, ja tas neizvilks balastu un enkurus, kas to tur, tas nekad nespēs iziet. Šis cilvēks ir uzbūvējis sev greznu kuģi, bet viņš ir palicis ostā! Kad Jēzus iziet uz ceļa, šis cilvēks pieskrien pie Viņa, nometas ceļos un jautā: “Labais Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi?” (17. p.). Pievērsiet uzmanību darbības vārdiem: “Kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi?”. Tā kā Likuma ievērošana nedeva viņam laimi un drošību, ka ir izglābts, viņš vēršas pie mācītāja Jēzus. Pārsteidzoši ir tas, ka šis cilvēks nepazīst nesavtības vārdu krājumu! Viņam šķiet, ka viss pienākas. Viss ir pienākums. Mūžīgā dzīve viņam ir mantojums, kaut kas, kas tiek iegūts, jo viņam ir uz to tiesības, rūpīgi ievērojot saistības. Bet kāda vieta šādā dzīvē, pat ja tā noteikti ir laba, var būt mīlestībai? Kā vienmēr, Jēzus pārsniedz ārēji redzamo. Kamēr šis vīrs Jēzus priekšā izklāsta savu skaisto “curriculum” [dzīves aprakstu], Jēzus iet tālāk un ieskatās iekšienē. Marka lietotais darbības vārds ir ļoti zīmīgs: “To uzlūkodams” (21. p.). Tieši tāpēc, ka Jēzus ieskatās katra no mums iekšienē, Viņš mūs mīl tādus, kādi mēs patiesībā esam. Ko Viņš būs ieraudzījis šajā cilvēkā? Ko Jēzus redz, kad Viņš ieskatās mūsos un mīl mūs, neskatoties uz mūsu izklaidēm un grēkiem? Viņš redz mūsu trauslumu, bet arī mūsu vēlmi būt mīlētiem tieši tādiem, kādi esam.
Evaņģēlijs saka: “Jēzus, to uzlūkodams, to iemīlēja” (21. p.). Jēzus mīl šo cilvēku, pirms vēl ir izteicis aicinājumu sekot. Viņš mīl viņu tādu, kāds viņš ir. Jēzus mīlestība ir bez atlīdzības: tas ir tieši pretēji nopelnu loģikai, kas apgrūtina šo cilvēku. Mēs esam patiesi laimīgi, kad saprotam, ka esam mīlēti šādā veidā, bez atlīdzības, no žēlastības. Un tas attiecas arī uz mūsu savstarpējām attiecībām: kamēr vien mēs centīsimies nopirkt mīlestību vai to izlūgties, šīs attiecības nekad neļaus mums justies laimīgiem. Piedāvājums, ko Jēzus izsaka šim cilvēkam, ir mainīt savu dzīvesveidu un attiecības ar Dievu. Jo Jēzus atzīst, ka viņam, tāpat kā mums visiem, iekšā kaut kā trūkst. Tā ir vēlme būt mīlētiem, ko mēs nesam savā sirdī. Mums kā cilvēciskām būtnēm ir kāda brūce, caur kuru var iziet mīlestība. Lai aizpildītu šo trūkumu, mums nav nepieciešams “pirkt” atzinību, mīlestību, uzmanību; tā vietā mums ir “jāpārdod” viss, kas mūs nomāc, lai padarītu savu sirdi brīvāku. Mums nav nepieciešams turpināt ņemt sev, bet gan dot nabagiem, darīt pieejamu, dalīties.
Pāvests Francisks
Vecā mājaslapa https://old.prosanctitate.lv