No 2006. gada oktobra, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā.
Kopā ir Svētās Mises liturģijas padziļināšanas. No 200 numura sakam Eksplozīvais Evaņģēlijs - lai Evaņģēlijs kļūt par dzīvi! Dibinātāja Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas metodei ir trīs soļi; ieklausīsimies šodienas lasījumos ar mīlestības skatienu, ar gudrības dāvanu un ar pravietisko norādījumu (Radio Marija Latvija katru otrdienu kopā ar klausītājiem dzīvojam šo metodi). Un tieši to mēs tagad darīsim.
Runāt par taisnīgumu kā par svētuma konkrētu augli sabiedrībā nozīmē pārvarēt individuālistisku un pārlieku personisku ticības izpratni, lai no jauna atklātu svētumu kā dzīvu spēku, kas spēj pārveidot vēsturi un cilvēku veidotās sabiedrības struktūras. Tas nav abstrakts ideāls, bet gan taustāms aicinājums, kas sakņojas kristības žēlastībā un tiek īstenots mūsdienu tehnoloģiskās pasaules izaicinājumos, vienlaikus saglabājot pravietisku virzību uz patiesu brālību.
Šī dziļā saikne atklājas trijos būtiskos atskaites punktos: Otrā Vatikāna koncila dogmatiskās konstitūcijas Lumen Gentium eklezioloģiskajā skatījumā, pāvesta Leona XIV enciklikas Magnifica Humanitas mūsdienu redzējumā un Guljelmo Džakvintas garīgās domas konkrētajā izpausmē.
Otrā Vatikāna koncila dogmatiskā konstitūcija Lumen Gentium izveda svētumu no privātās dievbijības šaurā loka un uzticēja to ikviena ticīgā atbildībai. Tās V nodaļa pasludina vispārējo aicinājumu uz svētumu: visi kristieši neatkarīgi no sava dzīves stāvokļa vai aicinājuma ir aicināti sasniegt kristīgās dzīves pilnību un mīlestības pilnību, kurā īstenojas universālais svētums.
Lajiem šis aicinājums nav piepildāms, bēgot no pasaules, bet gan dzīvojot tajā un to pārveidojot:
„Laju īpašais uzdevums ir apgaismot un sakārtot visas laicīgās lietas tā, lai tās vienmēr tiktu veidotas un attīstītas saskaņā ar Kristu un kalpotu par godu Radītājam.” (Lumen Gentium, 31)
Tādējādi sociālais taisnīgums kļūst par pirmo šī svētuma pārbaudes akmeni. Kļūt svētam pasaulē nozīmē mīlēt savu tuvāko tā, lai politiskās, ekonomiskās un sociālās struktūras respektētu Dieva ieceri attiecībā uz cilvēci.
Ja Lumen Gentium sniedz šīs mācības teoloģisko pamatu, tad pāvesta Leona XIV enciklika Magnifica Humanitas to piemēro mūsu laikmeta sarežģītajai situācijai, īpaši pievēršoties digitālajai pārejai un mākslīgā intelekta attīstībai kā jaunajam lielajam sociālajam izaicinājumam.
Atsaucoties uz pāvesta Leona XIII encikliku Rerum Novarum, kuras publicēšanas 135. gadadiena tiek pieminēta, Leons XIV atgādina, ka taisnīgumu vairs nevar aplūkot atrauti no mūsdienu tehnokrātiskajām norisēm. Situācijā, kad algoritmi var veicināt sociālo atstumtību, lēmumu pieņemšanas necaurskatāmību un darba nedrošību, sociālais svētums izpaužas kā rūpes par cilvēka cieņu, īstenojot sociālo brālību.
Tādēļ taisnīguma kopšana mūsu dienās kļūst par patiesa svētuma pārbaudes akmeni. Tas nozīmē:
Tādēļ mūsdienu kristieša svētums izpaužas spējā gudri vadīt šīs pārmaiņas, ievērojot atbildības ētiku, kuras centrā vienmēr paliek cilvēka seja un viņa trauslums.
Monsinjors Džakvinta ir tilts starp mistisko dzīvi un sociālo kalpošanu. Viņš mums atstāja savu redzējumu par vispārējo aicinājumu uz svētumu kā konkrētu personiskās un kopienas dzīves programmu, kuras pamatā ir maksimālisma mīlestībā princips.
Džakvintas skatījumā svētums nav mērķis, kas paredzēts tikai izredzētajiem. Tas ir radikāls Dieva mīlestības pieņemšanas akts, kam neizbēgami jākļūst par brālības revolūciju.
Šajā skatījumā taisnīgums nav tikai viens no morālajiem pienākumiem, bet gan pats nepieciešamākais mīlestības priekšnoteikums. Nav iespējams patiesi mīlēt tuvāko, ja vispirms netiek atzīta viņa cieņa, ievērotas viņa tiesības un dots tas, kas viņam pienākas taisnīguma vārdā.
Šāda izpratne mudina pārvarēt individuālismu un dziedināt attiecību un sabiedrības plaisas. Taisnīgums ir mīlestība, kas kļūst par sabiedrības struktūru, kas organizējas, lai pieņemtu otru, cīnās pret kolektīvo egoismu un veido sabiedrību, kurā ikviens cilvēks var atklāt un dzīvot savu patieso aicinājumu būt par brāli.
Noslēgumā var teikt, ka taisnīgums kā konkrēts svētuma auglis ir vienlaikus izaicinājums un aicinājums ikvienam kristietim un katrai kristīgajai kopienai. Dzīvot svētumā nozīmē ik dienu strādāt tāda taisnīguma labā, kas nav tikai ārēju normu ievērošana, bet gan dziļa mīlestības un cieņas izpausme pret otru cilvēku – visaugstāko vērtību, kas sabiedrību dara par miera un patiesas cilvēcības mājvietu.
Marko Leone,
Sociālais Animators, Itālija
Apustuliskā vēstule «Uzticība, kas iedvesmo nākotni».
Sakarā ar Vatikāna II koncila dekrētu
Optatam totius un Presbyterorum Ordinis 60. gadadienu
1. Uzticība, kas rada nākotni – tas ir aicinājums arī šodienas priesteriem, apzinoties, ka pastāvība apustuliskajā misijā dod iespēju pārdomāt kalpojuma nākotni un palīdzēt citiem piedzīvot priestera aicinājuma prieku. Vatikāna II koncila 60. gadadiena, kas tiek atzīmēta šajā Jubilejas gadā, dod iespēju no jauna apcerēt šīs auglīgās uzticības dāvanu, atceroties dekrētu Optatam totius un Presbyterorum Ordinis mācību, kas tika pasludināti attiecīgi 1965. gada 28. oktobrī un 7. decembrī. Tie ir divi teksti, dzimuši no vienas Baznīcas elpas, kas jūtas aicināta būt vienotības zīme un instruments visām tautām un aicināta atjaunoties, apzinoties, ka «vēlamā visas Baznīcas atjaunošana lielā mērā ir atkarīga no Kristus Gara iedvesmota priesteru kalpojuma».
2. Mēs nesvinam tikai dokumentu jubileju! Abi teksti balstās izpratnē par Baznīcu kā Dieva tautu, kas svētceļo vēsturē, un ir būtisks pavērsiens pārdomās par pastorālā kalpojuma būtību un misiju, saglabājot svaigumu un aktualitāti arī mūsdienās. Tāpēc aicinu turpināt šo tekstu lasīšanu kristīgajās kopienās un to studijas – īpaši semināros un visās vietās, kur notiek sagatavošana ordinētajam kalpojumam.
3. Abi dekrēti, balstoties Baznīcas Tradīcijā par Ordinācijas sakramentu, padziļināja pārdomas par kalpojošo priesterību un apliecināja Koncila rūpes par priesteriem. To mērķis bija izstrādāt pamatus nākamo paaudžu priesteru formācijai atbilstoši Koncila atjaunotajam skatījumam, saglabājot kalpojuma identitāti un vienlaikus iezīmējot jaunas perspektīvas. Tāpēc nepieciešams saglabāt dzīvu šo mantojumu, atjaunojot priesteru kalpojumu, smeļot spēku tā saknē – Kristus un Baznīcas saiknē.
4. Sešdesmit gadu laikā pasaule ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas, kas prasa nepārtrauktu Koncila mācības aktualizāciju. Svētais Gars ir vadījis Baznīcu attīstīt savu kopības izpratni sinodālā un misijas formā. Šo apustulisko vēstuli adresēju visai Dieva tautai, lai kopīgi pārdomātu ordinētā kalpojuma identitāti un funkciju šodienas apstākļos. Visu pirms tam vēlos izteikt pateicību priesteriem visā pasaulē par viņu uzticību un kalpojumu. Pāvests Leons XIV
Turpinājums sekos
Pēdējo mēnešu laikā pāvests Leons XIV vairākas trešdienu katehēzes veltījis Otrā Vatikāna koncila dogmatiskajai konstitūcijai Lumen Gentium. No visiem Koncila dokumentiem Dieva kalpam monsinjoram Guljelmo Džakvintam (Guglielmo Giaquinta) tieši šī konstitūcija bija īpaši dārga. To noteica gan viņa dziļā, dēliskā mīlestība pret Baznīcu, gan arī tas, ka šis dokuments apstiprināja viņa sirds dziļumos jau agrāk dzimušo pārliecību. Tā bija kā gaismas stars tumsā, kā sēkla, kas, iesēta viņa sirds auglīgajā zemē, varēja augt un nest bagātīgus augļus.
Viss aizsākās viņa vienkāršajā priestera ikdienā – lūgšanā, Dieva Vārda klausīšanā un pašaizliedzīgā kalpošanā cilvēkiem. Tieši tur viņš atklāja, ka Dieva Tēva bezgalīgā mīlestība, kas atklājusies Kristū, ir dāvāta ikvienam cilvēkam un sastopas ar dziļajām ilgām pēc mīlestības, ko katrs nes savā sirdī, bieži vien pats to pilnībā neapzinoties.
Ar pravietim raksturīgu drosmi Dieva kalps uzsāka misiju, kuru Koncils vēlāk pasludināja par visas Baznīcas universālo aicinājumu – aicinājumu uz svētumu.
Monsinjors Džakvinta cerēja, ka Koncils par to skaidri izteiksies. Dažas dienas pirms Koncila atklāšanas, 1962. gada 7. oktobrī, rekolekciju laikā viņš sacīja:
„Iedomājieties, kāds prieks un kāds stiprinājums tas būtu īpaši mums, kuri sludinām un izplatām mācību par vispārējo aicinājumu uz svētumu, ja Koncils kādā no saviem dokumentiem tieši vai netieši apliecinātu, ka ikvienam kristietim ir pienākums, pat saistošs pienākums, kļūt svētam!”
Tādēļ šajās lappusēs vēlamies pieminēt Dieva kalpu, no jauna pārdomājot dažus Lumen Gentium aspektus viņa mācības un garīgā mantojuma gaismā. Tā vēlamies pateikties Kungam par visu, ko Viņš dāvājis monsinjoram Džakvintam un kas caur viņa dzīvi un liecību joprojām daudzos modina vēlēšanos kļūt par vispārējā aicinājuma uz svētumu apustuļiem.
Kristīna Parasiliti,
Apustuliskā Oblāte, Itālija)
Vecā mājaslapa https://old.prosanctitate.lv