5. Sliktākais ir tas, ka viņu piedāvātais tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir atklāta netaisnība, jo pirmdzimtības īpašums ir dabas tiesības. Jo pat šajā ziņā pastāv liela atšķirība starp cilvēku un zvēriem. Brutālais cilvēks pats sevi neapsaimnieko, bet viņu pārvalda un vada divi instinkti, kas, no vienas puses, uztur viņa aktivitāti un īsteno viņa spēkus, bet, no otras puses, izbeidz un ierobežo katru viņa kustību; tas ir, pašsaglabāšanās instinkts un savas dzimtas saglabāšanas instinkts. Lai sasniegtu šos divus mērķus, brutālajam cilvēkam pietiek izmantot tos noteiktos līdzekļus, kurus viņš atrod ap sevi; viņš nevarētu tiekties tālāk, jo viņu virza tikai maņas un jutekliskais īpašais. Pavisam cita ir cilvēka daba. Tā kā viņam piemīt jutekliskā dzīve pilnā mērā, arī no šīs puses viņam ir dots vismaz tikpat daudz kā citiem dzīvniekiem izmantot materiālās dabas labumus. Bet dzīvnieciskums visā savā plašumā nebūt neierobežo cilvēka dabu, bet gan ir daudz zemāks par to un pakļauts tai. Vēlākā cilvēka privilēģija, tas, kas veido cilvēku kā tādu vai būtiski atšķir viņu no brutālajiem dzīvniekiem, ir inteliģence, tas ir, saprāts. Un tieši tāpēc, ka viņš ir saprātīgs, cilvēkam ir jāpiešķir kaut kas vairāk par vienkāršu zemes labumu lietošanu, kas ir kopīga arī citiem dzīvniekiem: un tās nevar būt nekas cits kā pastāvīgas īpašuma tiesības; ne tikai īpašumtiesības uz lietām, kas tiek patērētas, tās lietojot, bet arī uz tām lietām, kuras lietošana nepatērē.
6. Tas kļūst vēl skaidrāks, ja iedziļināsimies cilvēka dabā. Sakarā ar savu zināšanu bezgalīgo plašumu, kas aptver ne tikai tagadni, bet arī nākotni, un savas brīvības dēļ cilvēks saskaņā ar Dieva mūžīgo likumu un vispārējo providenci ir providenciāls pats sev. Tādēļ viņam ir jāspēj izvēlēties līdzekļus, kurus viņš uzskata par vispiemērotākajiem savas dzīves uzturēšanai ne tikai šajā mirklī, kas paiet, bet arī nākotnē.
Tas ir tikpat daudz, cik teikt, ka, neskaitot valdījumu pār augļiem, ko zeme dod, cilvēkam pieder pati zeme, no kuras auglīgā klēpja viņam ir jāsaņem tas, kas nepieciešams viņa nākotnes vajadzībām. Jo cilvēka vajadzībām ir, tā sakot, mūžīgas atgriešanās vēsture, un, apmierinātas šodien, tās atkal atdzimst rīt. Tāpēc dabai ir jādod cilvēkam tiesības uz stabilām un mūžīgām precēm, kas ir proporcionālas viņam nepieciešamās palīdzības mūžīgumam, precēm, kuras var nodrošināt tikai zeme ar savu neizsmeļamo auglību. Nav iemesla atsaukties uz valsts providenci, jo cilvēks ir pirms augstās valsts; tādēļ, pirms izveidojās pilsoniskā sabiedrība, viņam no dabas bija jābūt ieguvušam tiesības sevi nodrošināt.
7. Tas, ka Dievs ir devis zemi visas cilvēces lietošanai un baudīšanai, nekādā ziņā nav pretrunā ar privātīpašuma tiesībām, jo Viņš to ir devis visiem nevis tādēļ, lai katram cilvēkam būtu kopīga un nesavtīga vara pār to, bet gan tādēļ, ka Viņš nevienam cilvēkam nav piešķīris nevienu zemes daļu, atstājot to cilvēku darbībai un īpašām tautu tiesībām. Turklāt zeme, lai arī sadalīta starp privātpersonām, tomēr paliek visu kalpošanai un labumam, jo pasaulē nav neviena cilvēka, kas no tās nesaņemtu barību. Tie, kam nav sava īpašuma, to kompensē ar darbu; tik ļoti, ka patiesībā var apgalvot, ka vispārējs dzīves nodrošināšanas līdzeklis ir darbs, kas tiek nodarbināts vai nu savas zemes apstrādē, vai arī kādā mākslā, kuras alga galu galā tiek iegūta no daudzveidīgajiem zemes augļiem un iemaksāta par tiem. Un tas ir vēl viens pierādījums tam, ka privātīpašums ir saskaņā ar dabu. Zeme mūs lielā mērā apgādā ar to, kas nepieciešams cilvēka dzīves uzturēšanai un pilnveidošanai, bet tā apgādā ar nosacījumu, ka cilvēks to kultivē un rūpējas par to.
Tagad, ja cilvēks izmanto sava prāta un ķermeņa spējas, lai sasniegtu dabas labumus, viņš tādējādi atkal apvieno sevī to miesīgās dabas daļu, kuru viņš ir padarījis kulturālu un kurā viņš ir atstājis it kā savas personības nospiedumu, tā ka viņš var pamatoti uzskatīt to par savu un uzlikt citiem pienākumu to respektēt.
Pāvests Leons XIII
Mirdziet kā spīdekļi pasaulē.
Sv. Pāvils (Fil 2,15)
Ceļā uz sinodālo Baznīcu: kopība, līdzdalība, misija
37. Sinodes process ir arī uzsvēris vietējo Baznīcu garīgo mantojumu, kurā un no kura izriet Katoļu Baznīca, un nepieciešamību formulēt to pieredzi. Pateicoties katoliskumam, “atsevišķas daļas piedāvā savas dāvanas pārējām un visai Baznīcai, lai veselums un atsevišķas daļas gūtu labumu no visu savstarpējās komunikācijas un no centieniem vienotībā sasniegt veselumu” (LG 13). Pētera pēcteča kalpošana “garantē likumīgās dažādības un vienlaikus rūpējas par to, lai atsevišķais ne tikai nekaitētu vienotībai, bet drīzāk tai kalpotu” (turpat; sal. AG 22).
38. Visa Baznīca vienmēr ir bijusi tautu un valodu daudzveidība, Baznīcas ar saviem īpašajiem rituāliem, disciplīnām un teoloģisko un garīgo mantojumu, aicinājumiem, harizmām un kalpošanām, kas kalpo kopējam labumam. Šīs daudzveidības vienotību nodrošina Kristus, stūrakmens, un Gars, harmonijas meistars. Šo vienotību daudzveidībā precīzi apzīmē Baznīcas katoliskums. Tās pazīme ir Baznīcu sui iuris daudzveidība, kuras bagātība tika uzsvērta Sinodes procesā. Asambleja aicina turpināt iet pa tikšanās, savstarpējas sapratnes un dāvanu apmaiņas ceļu, kas baro Baznīcas kopību.
39. Sinodālā atjaunošana veicina kontekstu kā vietas, kur Dieva universālais aicinājums būt daļai no Viņa tautas, no Dieva Valstības, kas ir “taisnība, miers un prieks Svētajā Garā” (Rom 14, 17), kļūst klātesošs un īstenojams. Šādā veidā dažādas kultūras spēj izprast vienotību, kas ir to daudzveidības pamatā, un paver tām iespēju apmainīties ar dāvanām. “Baznīcas vienotība nav vienveidība, bet gan likumīgo dažādību organiska integrācija” (NMI 46). “Šāda pestīšanas vēsts izpausmju daudzveidība ļauj izvairīties no tās reducēšanas uz vienu izpratni par Baznīcas dzīvi un teoloģiskajām, liturģiskajām, pastorālajām un disciplinārajām formām, kurās tā izpaužas.
40. Kontekstu, kultūru un dažādību, kā arī to savstarpējo attiecību novērtēšana ir atslēga, lai augtu kā misionāra sinodālā Baznīca un Svētā Gara pamudināta virzītos uz kristiešu redzamo vienotību. Mēs vēlreiz apliecinām Katoļu Baznīcas apņemšanos turpināt un pastiprināt ekumenisko ceļojumu kopā ar citiem kristiešiem, pamatojoties uz mūsu kopīgo Kristību un atbildot uz aicinājumu kopīgi izdzīvot kopību un vienotību starp mācekļiem, par ko Kristus lūdza Pēdējā vakarēdienā (sal. Jņ 17, 20-26). Asambleja ar prieku un pateicību sveic ekumenisko attiecību progresu pēdējo sešdesmit gadu laikā, dialoga dokumentus un deklarācijas, kas pauž kopīgo ticību. Brālīgo delegātu dalība bagātināja Asamblejas darbu, un mēs ar nepacietību gaidām nākamos soļus ceļā uz pilnīgu sadraudzību, ekumeniskā ceļa augļus iekļaujot ekumeniskā ceļa praksē.
Bīskapu sinodes XVI kārtējās Ģenerālās asamblejas
otrās sesijas (2024. gada 2.-27. oktobris) noslēguma dokuments
“Gars atver robežas vispirms mūsos pašos.”
(Homīlija 2025 g. 8. jūnijā)
Tā ir Dāvana, kas atver mūsu dzīvi mīlestībai. Un šī Kunga klātbūtne izšķīdina mūsu cietību, mūsu noslēgtību, egoismu, bailes, kas mūs bloķē, narcisismu, kas liek mums griezties tikai ap sevi. Svētais Gars nāk, lai izaicinātu mūsos individuālisma iesūcinātas, atrofētas dzīves risku. Ir skumji vērot, kā pasaulē, kurā ir daudz iespēju socializēties, mēs riskējam kļūt paradoksāli vientuļāki, vienmēr saistīti, bet nespējīgi “tīkloties”, vienmēr iegrimuši pūlī, bet palikuši apmulsuši un vientuļi ceļotāji.
Tā vietā Dieva Gars liek mums atklāt jaunu veidu, kā redzēt un dzīvot dzīvi: tas atver mūs sastapšanai ar sevi ārpus maskām, ko nēsājam; tas ved mūs uz sastapšanos ar Kungu, izglītojot mūs piedzīvot Viņa prieku; tas pārliecina mūs - saskaņā ar paša Jēzus tikko pasludinātajiem vārdiem -, ka tikai tad, ja paliekam mīlestībā, mēs saņemam arī spēku ievērot Viņa Vārdu un tādējādi tikt tā pārveidotiem. Tā atver robežas mūsos, lai mūsu dzīve kļūtu par viesmīlīgu telpu.
Gars atver robežas arī mūsu attiecībās. Patiesībā Jēzus saka, ka šī Dāvana ir mīlestība starp Viņu un Tēvu, kas apmetas uz dzīvi mūsos. Un, kad Dieva mīlestība mājo mūsos, mēs kļūstam spējīgi atvērties saviem brāļiem un māsām, pārvarēt savu neelastību, pārvarēt bailes no tiem, kas ir citādāki, audzināt kaislības, kas mūsos uzplaiksnī. Bet Gars pārveido arī tos slēptākos draudus, kas piesārņo mūsu attiecības, piemēram, pārpratumus, aizspriedumus, manipulācijas. Es ar lielu sāpēm domāju arī par gadījumiem, kad attiecībās valda vēlme dominēt pār otru – attieksme, kas nereti beidzas ar vardarbību, kā diemžēl pierāda daudzi nesenie sieviešu slepkavību gadījumi.
No otras puses, Svētais Gars mūsos briedina augļus, kas palīdz mums dzīvot patiesās un labās attiecībās: “mīlestība, prieks, miers, augstsirdība, laipnība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, lēnprātība, savaldība” (Gal 5, 22). Šādā veidā Gars paplašina mūsu attiecību robežas ar citiem un atver mūs brālības priekam. Un tas ir arī izšķirošais kritērijs Baznīcai: mēs patiesi esam augšāmcēlušā Baznīca un Vasarsvētku mācekļi tikai tad, ja starp mums nav robežu un dalījumu, ja Baznīcā mēs protam veidot dialogu un uzņemt cits citu, integrējot mūsu atšķirības, ja mēs kā Baznīca kļūstam par viesmīlīgu telpu pret visiem.
Visbeidzot, Gars arī atver robežas starp tautām. Vasarsvētkos apustuļi runā to cilvēku valodās, kurus viņi satiek, un Bābeles haosu beidzot remdē Gara radītā harmonija. Atšķirības, kad dievišķā elpa vieno mūsu sirdis un liek mums saskatīt otrā brāļa seju, nekļūst par šķelšanās un konfliktu iemeslu, bet gan par kopīgu mantojumu, no kura mēs visi varam smelties un kas mūs visus kopā ievirza ceļā uz brālību.
Pāvests Leons XIV
Vecā mājaslapa https://old.prosanctitate.lv