Sociālais un laju garīgums

Ģimenes sociālā attīstība

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

Mūsu sociālā garīgā dzīve ir pilnībā balstīta uz ģimenes jēdzienu un uz “pietas – garīgo brālību”.

• Tā nav kāda atsevišķa nodaļa, kas nebūtu saistīta ar to, kas līdz šim teikts.
• Mēģināsim iezīmēt loģisku attīstību visam ģimenes garīgumam:
• Sākam ar Trīsvienības ģimeni.
• Dieva mīlestības plāns sastāv no tā, lai padarītu mūs par saviem bērniem, tas ir, par savu ģimeni.
• Kristus, cilvēces pirmdzimtais, veido Baznīcu kā ģimeni.
• Baznīca, gan savā kopumā, gan arī vietējo baznīcu realitātē, ir veidota kā sakramentāla ģimene ap tēvu, kas ir gans, ar saviem priesteriem.
• Pamatprincips, kas jāpārvalda draudzē, diecēzē, visā Baznīcā, ir brālīga mīlestība starp Baznīcas locekļiem un pret visiem citiem.
• Šai brālīgajai mīlestībai jārosina visi kristieši uz trīskāršu darbību:
• Palīdzēt brāļiem, kas vēl ir ārpusē, ienākt Baznīcā.
• Palīdzēt brāļiem arvien dziļāk dzīvot Baznīcas – ģimenes tuvībā.
• Cilvēku un sociālajās attiecībās nostiprināt principus, kas dzimst no garīgās brālības.
• Brālīgā solidaritāte aptver visus laukus, ne tikai garīgos.
• Mūsu iesaistīšanās šajā ģimenes garīgumā ir skaidra un seko šādām līnijām:
• Domu apustulāts: darīt zināmas šīs patiesības.
• Kā savu darba lauku izvēlēties to, kas īpaši attiecas uz attiecībām ar brāļiem un viņu garīgajām vajadzībām, vienlaikus metodoloģiski un mēreni iesaistoties arī materiālajās vajadzībās.
• Vest brāļus pie Tēva mīlestības: aicinājums uz svētumu trīskāršā dimensijā.
• Cieņa pret visiem spēkiem, kas veic darbu, kas atšķiras no mūsu.
• Sadarbība ar tiem spēkiem, kas ir līdzīgi mūsu.

Miers

Kungs,
man ir bail,
mums ir bail.
Vai Tu neredzi vardarbību, kas visu noposta
un iedveš šausmas
mūsu un mūsu bērnu sirdīs?
Tu joprojām runā ar mums, mūsu Dievs, –
caur Tavu aicinājumu mīlēt,
caur Tava Dēla piemēru,
kurš noraida jebkuru vardarbību
un ar savu nāvi nes mums mieru.
Tā ir vienīgi mūsu atbildība:
tie esam mēs, kam jākļūst par miera nesējiem.
Mēs to vēlamies, Kungs, un Tev apsolām to;
lai Marija – Miera Jaunava – mums palīdz.

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

Lūgsimies par mieru šajā vēstures brīdī, ko, šķiet, iezīmē aizvien lielāks cilvēka cieņas vērtības respekta trūkums un kurā karš atkal ir kļuvis par modes lietu. (..) Lai Jēzus cilvēcība, kas atklāj Tēvu, palīdz mums atrast taisnīguma un izlīguma ceļus.”

Ja trūkst transcendenta un objektīva pamata, tad virsroku gūst tikai sevis mīlestība, līdz pat vienaldzībai pret Dievu, kas pārvalda zemes pilsētu. (..)

Lepnība aptumšo pašu realitāti un empātiju pret tuvāko. Nav nejaušība, ka katra konflikta pamatā vienmēr ir lepnība. Kā jau es to atgādināju Vēstījumā Pasaules miera dienai, «tad tiek zaudēts reālisms, piekāpjoties daļējas un sagrozītas pasaules uztveres priekšā, kas raksturojas ar tumsu un bailēm», tādējādi paverot ceļu konfrontācijas loģikai, kas ir katra kara priekšvēstnesis.

Leons XIV

Priesteriskā brālība

“Jauns kaps, kurā vēl neviens nebija ticis guldīts” (Jņ 19,40–41)

Katehēžu cikls – Jubileja 2025. Jēzus Kristus, mūsu cerība.

Dārgie brāļi un māsas!

Mūsu katehēžu ceļā par Jēzu, mūsu cerību, šodien pārdomājam Lielās Sestdienas noslēpumu. Dieva Dēls guļ kapā. Taču šī Viņa “neesamība” nav tukšums: tā ir gaidīšana, aizturēts piepildījums, apsolījums, kas glabājas tumsā. Tā ir lielā klusuma diena, kad debesis šķiet mēmas un zeme nekustīga, bet tieši tur piepildās pats dziļākais kristīgās ticības noslēpums. Tas ir klusums, kas ir pilns ar nozīmi, kā mātes klēpis, kurā glabājas vēl nedzimušais bērns – jau dzīvs.

Jēzus miesa, no krusta noņemta, tiek rūpīgi ietīta, kā to dara ar kaut ko ļoti dārgu. Evaņģēlists Jānis mums stāsta, ka Viņš tika apglabāts dārzā, “jaunā kapā, kurā vēl neviens nebija guldīts” (Jņ 19,41). Nekas nav atstāts nejaušībai. Šis dārzs atgādina par zaudēto Ēdeni – vietu, kur Dievs un cilvēks bija vienoti. Un šis neizmantotais kaps runā par to, kas vēl tikai notiks: tas ir slieksnis, nevis gals. Radīšanas sākumā Dievs iestādīja dārzu, un arī jaunā radīšana sākas dārzā: ar aizvērtu kapu, kas drīz atvērsies.

Lielā Sestdiena ir arī atpūtas diena. Saskaņā ar ebreju Likumu septītajā dienā nedrīkst strādāt: pēc sešām radīšanas dienām Dievs atpūtās (sal. Rad 2,2). Tagad arī Dēls, pēc tam, kad pabeidzis savu pestīšanas darbu, atpūšas. Nevis tāpēc, ka Viņš būtu noguris, bet tāpēc, ka Viņš ir pabeidzis savu uzdevumu. Nevis tāpēc, ka būtu padevies, bet tāpēc, ka mīlējis līdz galam. Vairs nav ko pievienot. Šī atpūta ir zīmogs paveiktajam darbam, apliecinājums, ka viss nepieciešamais ir patiešām izdarīts. Tā ir atpūta, kas ir pilna ar apslēpto Kunga klātbūtni.

Mums ir grūti apstāties un atpūsties. Mēs dzīvojam tā, it kā dzīves nekad nebūtu gana. Steidzamies, lai ražotu, pierādītu, nezaudētu. Bet Evaņģēlijs māca, ka spēja apstāties ir uzticēšanās žests, kas mums jāiemācās. Lielā Sestdiena mūs aicina atklāt, ka dzīve ne vienmēr ir atkarīga no tā, ko darām, bet arī no tā, kā spējam atvadīties no tā, ko jau esam paveikuši. Kapā Jēzus – Tēva dzīvais Vārds – klusē. Bet tieši šajā klusumā sāk rūgt jaunā dzīve. Kā sēkla zemē, kā tumsa pirms rītausmas. Dievs nebaidās no laika ritējuma, jo Viņš ir arī gaidīšanas Kungs. Tāpat arī mūsu “neproduktīvais” laiks – pauzes, tukšumi, neauglīgie brīži – var kļūt par auglīgu klēpi augšāmcelšanās dzīvībai. Katrs klusums, ko pieņemam, var būt priekšnoteikums jaunam Vārdam. Katrs apstādināts laiks var kļūt par žēlastības laiku, ja to piedāvājam Dievam.

Pāvests Leons XIV

Turpinājums sekos

Ğimenes garīgums

Svētā Tēva Leona XIV vēstījums

Svētās Terēzes no Bērna Jēzus vecāku kanonizācijas desmitajā gadadienā

Viņa Ekselencei Monsinjoram Bruno Feijē (Bruno Feillet), Sēes diecēzes bīskapam

Ar prieku savās domās un lūgšanās es vienojos ar Jums, kā arī ar visu klēru un ticīgo tautu, kas ir sapulcējušies, lai svinētu Luija un Zēlijas Martēnu kanonizācijas desmito gadadienu vietās, kur viņi svētdarījās savā laulības dzīvē. Tā kā viņi ir pirmais pāris, kas kanonizēts kopā kā laulātie, šim notikumam ir īpaša nozīme, jo tas izceļ laulību kā svētuma ceļu.

No visiem aicinājumiem, uz kuriem Dievs aicina vīriešus un sievietes, laulība ir viens no cēlākajiem un augstākajiem. “Luijs un Zēlija saprata, ka viņi var kļūt svēti nevis par spīti laulībai, bet caur laulību, laulībā un kopā laulībā, un ka viņu kāzas ir kāpiena divatā sākumpunkts,” teica kardināls Žozē Saraiva Martins savā homīlijā beatifikācijas laikā. Svētais Alansonas pāris tādēļ ir iedvesmojošs un spožs paraugs visām dāsnajām dvēselēm, kas ir uzsākušas šo ceļu vai grasās to darīt, ar patiesu vēlmi dzīvot skaistu un labu dzīvi Dieva priekšā — priekos un ciešanās.

Tādēļ izsaku cerību, ka šī jubileja būs izdevība plašāk iepazīstināt sabiedrību ar šo izcilo laulāto un vecāku dzīvi un nopelniem, lai ģimenes — kas ir tik dārgas Dieva sirdij, bet reizēm arī tik trauslas un pārbaudītas — varētu atrast viņos atbalstu un nepieciešamās žēlastības ikvienā dzīves situācijā.

Luijs un Zēlija savu vēlmi kļūt svētiem un audzināt bērnus svētumā nerealizēja, atsakoties no pasaules. Viņi pieņēma savu aicinājumu ikdienas dzīvē. Viņi pieder pie tās milzīgās “svēto no blakus” saimes, par kuru bieži runā pāvests Francisks. Svētceļniekiem, kas dodas uz Alansonu, kur joprojām dzīva viņu piemiņa, nav grūti iedomāties ikdienišķo vidi, kurā Martēnu pāris dzīvoja — iesaistīti savas normas sabiedrības dzīvē caur draudzi, darbu, labdarību, draudzību un, protams, ģimenes dzīvi. Taču jābūt uzmanīgiem — aiz šīs “parastības” slēpjas ārkārtēja Dieva klātbūtne**, kas bija viņu dzīves centrā. “Dievs pirmajā vietā” — tas bija viņu dzīves moto.

Un tādējādi Baznīca piedāvā šo pāri kā paraugu jaunajiem, kuri varbūt ar zināmu nedrošību vēlas uzsākt šo skaisto piedzīvojumu: uzticības, uzmanības vienam pret otru, degsmes un izturības ticībā, kristīgas bērnu audzināšanas, dāsnuma mīlestībā un sociālajā taisnīgumā; kā arī cerības un uzticēšanās paraugu ciešanās… Bet pāri visam — šis pāris ir liecība par neizsakāmu laimi un dziļu prieku, ko Dievs jau šajā pasaulē, kā arī mūžībā, piešķir tiem, kuri uzticīgi un auglīgi seko šim aicinājumam.

Turpinājums sekos