Mēs vēlamies dzīvot šo novennu Svētajam Garam, lūdzot par Baznīcu un par mūsu jauno pāvestu Leonu XIV. Mums ir nepieciešams, lai Svētais Gars mūs vadītu pretī visai patiesībai (sal. Jņ 16, 13). Mums ir nepieciešams Svētais Gars, jo Viņš ir mūsu iekšējais Skolotājs. Mums ir nepieciešams Svētais Gars, lai mēs būtu misionāri, gatavi ar prieku sludināt Tēva bezgalīgo mīlestību, ko Jēzus mums atklāja.
Lūgsim novennu klusumā – centīsimies lasīt tekstus, taču lūgsimies ar šiem tekstiem, ļaujoties Svētajam Garam, kas mūs caurvij, pārveido un svētī.
Sākumā veiksim krusta zīmi, dziedāsim himnu Svētajam Garam, lasīsim piedāvātos tekstus un tad paliksim klusumā – lai Dieva mīlestība nonāktu mūsos, kā saka svētais Pāvils: Svētais Gars, kas mums ir dots, ir ielējis Dieva mīlestību mūsu sirdīs (Rom 5, 5)
Svētā Gara dāvana, kas mūs ņem pie rokas
Pāvests Leons XIV, Kunga Eņģelis 2025. g. 25. maijā
Jēzus paziņo par Svētā Gara dāvanu ar šo brīnišķīgo apsolījumu: “Ja kas Mani mīl, tas Manus vārdus pildīs, un Mans Tēvs viņu mīlēs, un Mēs nāksim pie tā un ņemsim mājvietu viņā” (Jņ 14, 23).
Tādējādi Jēzus atbrīvo mācekļus no visām raizēm un bažām un var viņiem teikt: “Lai jūsu sirdis neuztraucas un nebīstas!” (Jņ 14, 27). Ja mēs paliekam Viņa mīlestībā, tad patiešām Viņš pats mājo mūsos, mūsu dzīve kļūst par Dieva templi, un šī mīlestība mūs apgaismo, tai parādās vieta mūsu domāšanā un izvēlēs, līdz pat tam, ka tā izplešas uz citiem un izstaro visās mūsu dzīves situācijās.
Redziet, brāļi un māsas, šī Dieva mājvieta mūsos ir Svētā Gara dāvana, kas mūs ņem pie rokas un ļauj mums ikdienas dzīvē pieredzēt Dieva klātbūtni un tuvumu, darot mūs par Viņa mājvietu.
Svētā Gara gaisma
Pāvests Leons XIV, homīlija 2025. g. 18. maijā
Brāļi, māsas, šī ir mīlestības stunda! Dieva mīlestība, kas dara mūs par brāļiem un māsām, ir Evaņģēlija sirds, un kopā ar manu priekšgājēju Leonu XIII mēs šodien varam sev jautāt: Ja šis kritērijs “valdītu pasaulē, vai tad visas nesaskaņas nekavējoties nebeigtos un vai neatgrieztos miers?” (Enciklika Rerum novarum, 21).
Ar Svētā Gara gaismu un spēku veidosim Baznīcu, kas balstīta Dieva mīlestībā un ir vienotības zīme, veidosim misionāru Baznīcu, kas atpleš rokas pretī pasaulei, kas sludina Vārdu, kas ļauj sevi skart vēstures izaicinājumiem un kļūst par raugu saskaņai starp cilvēkiem.
Kopā, kā viena tauta, kā brāļi un māsas, visi kopā iesim pretī Dievam un mīlēsim viens otru!
Kopības un harmonijas Gars
Pāvests Leons XIV, audiencē Pāvesta misiju darbu ģenerālajā asamblejā 2025. g. 22. maijā
Jūs esat aicināti izkopt un veicināt tālāk jūsu vidū redzējumu par Baznīcu kā ticīgo kopību, ko atdzīvina Svētais Gars, kurš ļauj mums ieiet pilnīgā Svētās Trīsvienības kopībā un harmonijā. Jo tieši Trīsvienībā visas lietas rod vienotību. Šī kristīgās dzīves un misijas dimensija ir tuva manai sirdij un atspoguļojas svētā Augustīna vārdos, kurus esmu izvēlējies savai bīskapa kalpošanai un tagad arī savai pāvesta kalpošanai: In Illo uno unum. Kristus ir mūsu Glābējs, un Viņā mēs esam viens, viena Dieva ģimene, neraugoties uz valodu, kultūru un pieredzes lielo dažādību.
MāceklībasGars
Pāvests Leons XIV, audiencē Pāvesta misiju darbu ģenerālajā asamblejā 2025. g. 22. maijā
Mēs redzam, cik svarīgi ir visos kristītajos veicināt misionāro māceklības garu un apziņu, ka steidzami jānes Kristu visām tautām. Šajā sakarībā es vēlos pateikties jums un jūsu līdzstrādniekiem par jūsu centieniem, kas katru gadu tiek ieguldīti Pasaules misiju dienas popularizēšanā. Nobeigumā es vēlos jūs iedrošināt turpināt būt “cerības misionāriem, lai veidotu sadraudzību un harmoniju tautu vidū”.
Misionārais Gars
Pāvests Leons XIV, homīlija 2025. g. 18. maijā
Mēs vēlamies pazemīgi un ar prieku teikt pasaulei: “Skatieties uz Kristu! Tuvojieties Viņam! Pieņemiet Viņa Vārdu, kas apgaismo un mierina! Uzklausiet Viņa mīlestības piedāvājumu kļūt par Viņa vienīgo ģimeni: Vienīgajā Kristū mēs esam viens. Un šis ir ceļš, kas mums jāiet kopā – gan savā vidū, gan arī ar mūsu brālīgajām kristīgajām Baznīcām, ar tiem, kas iet citus reliģiskos ceļus, ar tiem, kuri meklē Dievu, ar visiem labas gribas cilvēkiem – sievietēm un vīriešiem, lai veidotu jaunu pasauli, kurā valda miers.
Šis ir misionārais Gars, kam mūs jāskubina, nenoslēdzoties savā mazajā grupā un nejūtoties pārākiem par pasauli; mēs esam aicināti piedāvāt Dieva mīlestību visiem, lai īstenotos tā vienotība, kas neatceļ atšķirības, bet gan stiprina katra cilvēka personīgo vēsturi un katras tautas sociālo un reliģisko kultūru.
Ieklausīšanās Gars
Pāvests Leons XIV, homīlija 2025. g. 25. maijā
“Svētajam Garam un mums” (sal. Apd 15, 28). Viņi uzsver, ka vissvarīgākā ieklausīšanās, kas padarīja iespējamu visu pārējo, bija klausīšanās Dieva balsī. Tādējādi viņi atgādina, ka sadraudzība vispirms tiek veidota “uz ceļiem”, lūgšanā un ar pastāvīgu apņemšanos atgriezties. Patiesībā tikai ar šādu koncentrēšanos katrs var sevī sadzirdēt Gara balsi, kas sauc: “Abba! Tēvs!” (Gal 4, 6), un līdz ar to uzklausīt un saprast citus kā brāļus.
Arī Evaņģēlijs atkārto mums šo vēsti (sal. Jņ 14, 23-29), vēstīdams, ka savas dzīves izvēlēs mēs neesam vieni. Gars mūs atbalsta un rāda mums ceļu, kam sekot, “mācot mūs” un “atgādinot mums” visu, ko Jēzus mums teica (sal. Jņ 14, 26).
Iepriecinātājs Gars
Pāvests Leons XIV, homīlija 2025. g. 25. maijā
Gars mums māca Kunga vārdus, dziļi iespiežot tos mūsos saskaņā ar Bībeles tēlu par bauslību, kas vairs nav rakstīta uz akmens plāksnēm, bet gan mūsu sirdīs (sal. Jer 31, 33). Tā ir dāvana, kas palīdz mums augt, līdz kļūstam cits citam par “Kristus vēstulēm” (sal. 2 Kor 3, 3). Un tieši tā tas arī ir: mēs kļūstam jo spējīgāki sludināt Evaņģēliju tad, kad vairāk ļaujamies, lai tas mūs iekaro un pārveido, ļaujot Gara spēkam mūs iekšēji attīrīt, padarīt mūsu vārdus vienkāršus, mūsu vēlmes – godīgas un skaidras, mūsu rīcību – dāsnu.
Un šeit nāk talkā otrs darbības vārds: “atcerēties”, tas ir, atgriezties, lai pievērstu sirds uzmanību tam, ko esam dzīvojuši un mācījušies, lai dziļāk iedziļinātos tā jēgā un izbaudītu tā skaistumu.
Sinodalāis Gars
Pāvests Leons XIV homīlija, 2025. g. 25. maijā
Apustuļu darbi (sal. 15, 1-2.22-29) jo īpaši stāsta par to, kā agrīnā kopiena saskārās ar izaicinājumu, kad, pasludinot Evaņģēliju, tai bija jāatveras pagānu pasaulei. Tas nebija viegls process: tas prasīja lielu pacietību un savstarpēju ieklausīšanos; tas vispirms notika Antiohijas kopienā, kur brāļi dialoga – pat diskusiju – ceļā nonāca pie kopīgas jautājuma skaidrības. Bet pēc tam Pāvils un Barnaba devās uz Jeruzalemi. Viņi nepieņēma lēmumu vieni paši: viņi meklēja sadraudzību ar mātes baznīcu un pazemīgi devās uz turieni.
Tur viņi atrada Pēteri un apustuļus, kas viņus uzklausīja. Tā sākās dialogs, kas galu galā noveda pie pareizā lēmuma: atzīstot un ņemot vērā neofītu nogurumu, tika panākta vienošanās neuzlikt viņiem pārmērīgu slogu, bet aprobežoties ar lūgšanu pēc būtiskā (sal. Apd 15, 28-29). Tādējādi tas, kas varēja šķist problēma, kļuva par iespēju visiem kopā pārdomāt un augt.
Mīlestības gars
Pāvests Leons XIV, uzruna Romas Kūrijas un Vatikāna valsts institūciju darbiniekiem
“Mums kopā ir jācenšas būt par misionāru Baznīcu, Baznīcu, kas ceļ tiltus, veido dialogu, kas vienmēr ir gatava ar atvērtām rokām pieņemt visus, – visus tos, kuriem ir nepieciešama mūsu gādība, mūsu klātbūtne, dialogs un mīlestība.” Romas Baznīcai adresētos vārdus, Leons XIV atkārtoja, domājot par šīs Baznīcas misiju tās gājumā pretim visām Baznīcām un visai pasaulei, kalpojot kopībai, vienotībai, mīlestībai un patiesībai. “Katrs dod savu ieguldījumu, veicot savu ikdienas darbu ar uzcītību un arī ar ticību, jo ticība un lūgšana ir kā sāls ēdienam, kas piešķir tam garšu. Katrs var būt vienotības veicinātājs ar savu attieksmi pret kolēģiem, pārvarot nesaskaņas ar pacietību, pazemību un mēģinot iejusties otrā, izvairoties no aizspriedumiem, kā arī ar labu devu humora.”