Ievads
Enciklikas iemesls: strādnieku jautājums
1. Kaislīgajām ilgām pēc novitātēm, kas jau sen bija sākušas satraukt tautas, no politiskās kārtības likumsakarīgi bija jāpāriet līdzīgā sociālās ekonomikas kārtībā. Un patiesi, brīnišķīgais mākslas progress un jaunās rūpniecības metodes; mainīgās attiecības starp darba devējiem un strādniekiem; bagātības uzkrāšanās dažu cilvēku rokās un nabadzības izplatīšanās plašā mērogā; strādnieku šķiru pieaugošā sajūta par savu spēku un ciešāka savienība starp tām; šī lietu kombinācija, kam pievienojās vēl sliktākas paražas, ir novedusi pie konfliktu uzliesmojuma. Šis konflikts ir tik nopietns, ka tas tur dvēseles satraukuma gaidās un sasprindzina izglītoto cilvēku prātu, gudro kongresus, tautas sapulces, likumdevēju apspriedes, kņazu padomus, un tas ir tik nopietns, ka mūsdienās nav jautājuma, kas pasauli interesētu vairāk. Tādēļ, godājamie brāļi, to pašu, ko esam darījuši citkārt Baznīcas labā un vispārējās pestīšanas labā ar mūsu enciklikām par valsts varu, cilvēka brīvību, kristīgo valstu konstitūciju un citiem līdzīgiem tematiem, kas mums šķita piemēroti, lai sagrautu liktenīgas kļūdas, to pašu, mūsuprāt, mums tādu pašu iemeslu dēļ ir jādara tagad darba jautājumā.
2. Lai vai kā, ir skaidrs, un tam piekrīt visi, ka ir ārkārtīgi svarīgi nekavējoties un ar piemērotiem pasākumiem nākt palīgā proletariātam, kas lielākoties atrodas ļoti nožēlojamā un cilvēka necienīgā stāvoklī. Jo, kad pagājušajā gadsimtā tika likvidētas amatniecības un mākslas ģildes un tās ne ar ko netika aizstātas, tajā pašā laikā, kad iestādes un likumi attālinājās no kristīgā gara, notika tā, ka strādnieki pamazām palika vieni un neaizsargāti priekšnieku alkatības un neierobežotas konkurences nežēlastības varā. Ļaunumu vēl vairāk pastiprināja graujošā augļošana, kas, lai gan Baznīca to tik daudzkārt nosodījusi, vēl aizvien turpinās, tikai jau citā krāsā, alkatīgo spekulantu dēļ. Pie tam vēl jāpievieno ražošanas un tirdzniecības monopols, tādējādi pavisam neliels skaits bagātnieku ir uzspiedis bezgalīgajam proletāriešu daudzumam spēli, kas ir mazliet mazāk nekā verdzība.
Pirmā daļa
Sociālisms, viltus līdzeklis
Strādniekiem nepieņemamais sociālistiskais risinājums
3. Lai novērstu šos nemierus, sociālisti, uzkurinot nabadzīgo vidū naidu pret bagātajiem, pieprasa likvidēt īpašumu un visu konkrēto īpašumu pārvērst par kopēju mantojumu, ko pārvaldītu pašvaldība un valsts. Līdz ar šādu īpašuma pārveidošanu no personiskā par kolektīvo un vienlīdzīgu peļņas un ērtību sadali starp iedzīvotājiem viņi uzskata, ka ļaunums tiek radikāli novērsts. Taču šāds veids nevis atrisina strīdus, bet gan tikai kaitē pašiem strādniekiem, turklāt daudzu iemeslu dēļ ir netaisnīgs, jo kropļo likumīgo īpašnieku tiesības, maina valsts iestāžu pilnvaras un izjauc visu sabiedrisko kārtību.
4. Un patiesībā nav grūti saprast, ka darba mērķis, tuvākais mērķis, ko amatnieks sev izvirza, ir privātīpašums. Jo, ja viņš izmanto savus spēkus un rūpes citu labā, viņš to dara, lai sagādātu sev nepieciešamās dzīves preces: un tomēr ar savu darbu viņš iegūst patiesas un pilnīgas tiesības ne tikai prasīt, bet arī ieguldīt pēc saviem ieskatiem pienākošos atalgojumu. Tādēļ, ja viņš ar savu darbu ir spējis uzkrāt naudu un, lai to labāk nodrošinātu, ir ieguldījis to zemē, tad šī zeme galu galā nav nekas vairāk vai mazāk kā pati alga, kas maskēta formā, un līdz ar to ir viņa īpašums. Kā ikviens zina, tā ir gan kustama, gan nekustama manta. Šādi uzkrājot visu konkrēto īpašumu, sociālisti, atņemot strādniekam brīvību ieguldīt savu algu, atņem viņam tiesības un cerību gūt labumu no sava iekšzemes mantojuma un uzlabot savu stāvokli, tādējādi padarot viņa stāvokli vēl nožēlojamāku. Leons XIII
Pie nabadzīgajiem un slimajiem es redzu tādu gaismu, kuras mums nav.
Ja Dievs būs katras tavas darbības centrā, tu sasniegsi mērķi
Pretī virsotnēm. - Svētais Pjērs Džordžo Frassati
Vienotība kā harmonija
34. "Cilvēka būtība, būdama garīgas dabas, īstenojas starppersonu attiecībās. Jo autentiskāk viņš tās izdzīvo, jo vairāk nobriest viņa personīgā identitāte. Cilvēks sevi novērtē nevis izolējoties, bet gan liekot sevi attiecībās ar citiem un ar Dievu. Tāpēc šādu attiecību nozīme kļūst fundamentāla" (CV 53). Sinodālā Baznīca ir raksturojama kā telpa, kurā attiecības var uzplaukt, pateicoties savstarpējai mīlestībai, kas veido jauno bausli, ko Jēzus atstājis saviem mācekļiem (sal. Jņ 13, 34-35). Aizvien individuālistiskākās kultūrās un sabiedrībās Baznīca, “Tēva, Dēla un Svētā Gara vienotībā sapulcināta tauta” (LG 4), var liecināt par attiecību spēku, kas balstās Trīsvienībā. Katrā kristīgajā kopienā pastāvošās aicinājuma, vecuma, dzimuma, profesijas, stāvokļa un sociālās piederības atšķirības piedāvā katram sastapties ar citādību, kas ir nepieciešama personības nobriešanai.
35. Vispirms un galvenokārt ģimenē, ko kopā ar koncilu varētu saukt par “mājas Baznīcu” (LG 11), tiek piedzīvota attiecību bagātība starp personām, kas ir vienotas savā rakstura, dzimuma, vecuma un lomu daudzveidībā. Tādēļ ģimenes ir priviliģēta vieta, kur mācīties un piedzīvot sinodālās Baznīcas būtiskās prakses. Neraugoties uz lūzumiem un ciešanām, ko piedzīvo ģimenes, tās joprojām ir vietas, kur mēs mācāmies apmainīties ar mīlestības, uzticības, piedošanas, izlīgšanas un sapratnes dāvanām. Tieši ģimenē mēs mācāmies, ka mums ir vienāda cieņa, ka esam radīti savstarpībai, ka mums ir nepieciešams, lai mūs uzklausītu, un mēs spējam uzklausīt, kopīgi spriest un pieņemt lēmumus, pieņemt un īstenot autoritāti, ko atdzīvina mīlestība, būt līdzatbildīgiem un atbildīgiem par savu rīcību. “Ģimene cilvēcisko cilvēkus caur “mēs” attiecībām un vienlaikus veicina katras personas leģitīmās atšķirības” (Francisks, Uzruna Pontifikālās sociālo zinātņu akadēmijas plenārsēdes dalībniekiem, 2022. gada 29. aprīlis).
36. Sinodes process ir parādījis, ka Svētais Gars Dieva tautā nemitīgi rosina visdažādākās harizmas un kalpošanas. "Pat Kristus Miesas veidošanā pastāv locekļu un funkciju daudzveidība. Viens no tiem ir Gars, kas sadala Savas dažādās dāvanas Baznīcas lietderībai, atbilstoši tās bagātībai un kalpošanas vajadzībām (sal. 1 Kor 12, 1-11)" (LG 7). Tāpat ir parādījusies tiekšanās paplašināt visu kristīto, vīriešu un sieviešu, līdzdalības un diferencētas līdzatbildības īstenošanas iespējas. Šajā sakarā tomēr tika paustas skumjas par tik daudzu Dieva tautas locekļu nepietiekamo līdzdalību šajā baznīcas atjaunošanas ceļā un plaši izplatīto nogurumu, lai pilnībā izjustu veselīgas attiecības starp vīriešiem un sievietēm, starp paaudzēm, kā arī starp cilvēkiem un grupām ar atšķirīgu kultūras identitāti un sociālajiem apstākļiem, īpaši nabadzīgajiem un atstumtajiem.
Bīskapu sinodes XVI kārtējās Ģenerālās asamblejas otrās sesijas (2024. gada 2.-27. oktobris) noslēguma dokuments
“Lai Jaunava Marija svētī ģimenes”
Es esmu priecīgs redzēt tik daudz bērnu, kas atdzīvina mūsu cerību! Sveicu visas ģimenes, mazās mājas Baznīcas, kurās tiek uzņemts un nodots tālāk Evaņģēlijs. Atgādinājašu sava priekšteča Jāņa Pāvila II teikto, ka “ģimene ir cēlusies no mīlestības, ar kādu Radītājs apņem savu radīto pasauli, un vēlēja, lai mūsu ģimenēs vienmēr pieaug ticība, cerība un mīlestība!”. Sveicinos vecvecākus un vecos ļaudis. Jūs esat īsts ticības paraugs un iedvesmas avots jaunajai paaudzei. Paldies, ka ieradāties! Sūtu sveicienus visiem klātesošajiem svētceļniekiem, īpaši tiem, kas ieradās no Mondovì Pjemontas diecēzes.
Šodien Itālijā un vairākās valstīs mēs svinam Kunga debesbraukšanas svinības. Tie ir ļoti skaisti svētki, kas liek mums raudzīties uz mūsu zemes ceļa mērķi. Šajā kontekstā es atgādinu, ka vakar Brāņevā, Polijā, tika beatificēta Kristofora Klomfasa un četrpadsmit Svētās Katrīnas Dievmātes un mocekles kongregācijas māsas, kuras 1945. gadā nogalināja Sarkanās armijas karavīri tagadējās Polijas teritorijā. Neraugoties uz apkārt valdošo naidu un teroru pret katoļticību, viņas turpināja kalpot slimajiem un bāreņiem. Jauno svētīto mocekļu aizbildniecībai mēs uzticam visas reliģiskās sievietes visā pasaulē, kuras dāsni ziedo sevi Dieva valstībai.
Atceros arī šodienas Pasaules komunikācijas dienu un pateicos plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem, kuri, rūpējoties par savu vēstījumu ētisko kvalitāti, palīdz ģimenēm to audzināšanas uzdevumā.
Lai Jaunava Marija svētī ģimenes un atbalsta tās grūtībās: īpaši domāju par tām, kuras cieš kara dēļ Tuvajos Austrumos, Ukrainā un citviet pasaulē. Lai Dieva Māte palīdz mums kopā iet pa miera ceļu! Pāvests Leons XIV (Lūgšana “Debesu Karaliene” svētdienā, 1. jūnijā Tulkoja Jānis Evertovskis – Vatikāns)
Vienīgais, no kā mums patiesi ir jābaidās, ir grēks; kāpēc cilvēki tik ļoti rūpējas par sava ķermeņa skaistumu, bet nerūpējas par savas dvēseles skaistumu. Svētais Karlo Akutis
Vecā mājaslapa https://old.prosanctitate.lv