Samariešu sacelšanās
Cilvēka stāvoklis sabiedrībā
Cilvēks savu dabisko piepildījumu un pilnību rod dažāda veida kopienās. Iesaistīšanās sabiedrības dzīvē sakņojas cilvēka personas dabā.
Tā personai nepieciešama, lai tiktu sasniegts kopējais labums – ikvienas kopienas mērķis – kas vienmēr pārsniedz atsevišķa indivīda iespējas.
Tādējādi, ikvienam kopējam labumam ir jābūt ar morālu vērtību, arī tad, ja runa ir par lietām, kas galvenokārt attiecas uz materiālo jomu.
Sociālās darbības principi: vienotība, disciplīna, autoritāte, solidaritāte
Sociālo darbību regulējošais pamatprincips ir nevis pretējas intereses pārstāvošu grupu savstarpējā cīņa, bet gan organiska sociālās darbības koordinēšana, ar mērķi sasniegt kopīgu labumu un panākt dažādu sociālo pārstāvju sadarbību, ievērojot taisnīguma un žēlsirdīgās mīlestības principu.
Sabiedriskā kārtība neatceļ dabiskās atšķirības, bet gan ņem vērā atsevišķo indivīdu spējas. Taču juridiskajā, sociālajā un ekonomiskajā jomā, kas skar cilvēka dabiskās vajadzības un attiecas pilnīgi uz visiem, tiek prasīta fundamentāla vienlīdzība. Taču sociālās organizācijas funkcijās ir saglabājama daudzveidība.
Pašas kopienas locekļu, tāpat arī sabiedrības grupu starpā, jāvalda dzīvai solidaritātes izjūtai, kas izpaustos aktīvā atbildībā vienam par otru un gatavībā uz augstsirdīgu savstarpējo palīdzību.
Likumu par indivīdu, grupu un valsts iekšējās sadarbības koordinēšanu ir jāregulē “subsidiaritātes” principam, saskaņā ar kuru augstākstāvošām sabiedriskajām struktūrām savu mērķu sasniegšanā ir jārespektē zemākstāvošo struktūru iekšējā darbība, vienlaikus piedāvājot tām savu palīdzību un aizsardzību.
Sabiedrības saliedējošie spēki: taisnīgums un žēlsirdīgā mīlestība
Jebkurai sabiedrībā pastāvošajai juridiskajai kārtībai ir jābūt saskaņā ar cilvēciskās personas vajadzībām. No tā ir atkarīga miermīlīga cilvēku līdzāspastāvēšana.
Ikviena juridiskā kārtība paredz dabiskā likuma atzīšanu, kura piemērojums un skaidrojums ir pozitīvās tiesības.
Sociālais taisnīgums ir būtisks, lai tiktu novērstas liberālisma radītās neērtības un cilvēkus pasargātu no totalitārisma.
Brālīga mīlestība paredz taisnīgumu un to pilnveido, vairojot un papildinot situācijās, kad tiesiskums pats par sevi ir nepietiekams.
Ģimene dabisko tiesību un Baznīcas doktrīnas gaismā
Laulāto vienotības būtiskākie mērķi ir bērnu radīšana un audzināšana, savstarpējā palīdzība laulāto mīlestībā un ikdienas dzīvē.
Mūsdienu ģimeņu krīzes risinājums ir jāmeklē laulāto vienības būtiskāko vērtību un ģimenes kā sabiedrības daļas pamatfunkciju: ģimenes autoritātes, tiesību un pienākumu pēcnācēju audzināšanā, atjaunošanā un respektēšanā no valsts puses.
Ģimenes kā iekšējas vienības mērķis, uz ko tā tiecas ar cilvēciska darba pūlēm, ir vairot sabiedrības labklājību.
Valsts pamats, uzbūve un mērķis
Valstij pēc savas dabas ir “dabīgā un organizatoriskā veidā jāveicina patiesa tautas vienotība”. Valsti veidojošais pamatelements ir suverēna pilsoniskā vara.
Pilsoniskā sabiedrībā autoritāte nāk no Dieva caur cilvēcisko dabu.
Valsts primārais uzdevums ir veidot pozitīvu, uz dabiskām tiesībām balstītu juridisko kārtību un nodrošināt nepieciešamos līdzekļus kopējā labuma veicināšanai. Valstij ir arī jāpalīdz un jāintegrē pilsoņu aktivitāte ekonomiskās un kultūras dzīves jomās, kurās viņu personiskās spējas ir nepietiekamas.
Attiecībās starp valsti un personu ir jāievēro valsts pārākums pār tās pilsoņiem un valsts subordinācija attiecībā pret personu.
Dieva kalps Guljelmo Džakvinta
“Palīdzēsim viens otram (…) veidot dialoga un tikšanās tiltus,
apvienojoties visiem, lai mēs būtu viena tauta, kas vienmēr dzīvo mierā”.
Pāvests Leons XIV
“Jauns kaps, kurā vēl neviens nebija ticis guldīts”
Jņ 19,40–41
Turpinājums sekos no iepriekšēja numuru
Jēzus, apbedīts zemē, ir lēnprātīgais Dieva vaigs, kurš neaizņem visu telpu. Tas ir Dievs, kurš ļauj darīt, kurš gaida, kurš atkāpjas, lai dotu mums brīvību. Tas ir Dievs, kurš uzticas, pat kad šķiet, ka viss ir galā. Un mēs, šajā apturētajā sestdienā, mācāmies, ka mums nav jāsteidzas augšāmcelties: vispirms ir jāpaliek, jāpieņem klusums, jāļaujas, lai mūs apskauj ierobežojums. Mēs bieži meklējam ātras atbildes, tūlītējus risinājumus. Bet Dievs darbojas dziļumā, lēnā uzticības laikā. Apbedīšanas sestdiena kļūst par klēpi, no kura var izlauzties neuzvarams gaismas spēks – Lieldienu gaisma.
Dārgie draugi, kristīgā cerība nedzimst trokšņā, bet klusumā – mīlestības piepildītā gaidīšanā. Tā nav eiforijas meita, bet uzticīgas atdošanās auglis. To mums māca Jaunava Marija: viņa iemieso šo gaidīšanu, uzticību, cerību. Kad mums šķiet, ka viss apstājies, ka dzīve ir kā pārtraukts ceļš, atcerēsimies Lielo Sestdienu. Arī kapā Dievs gatavo vislielāko pārsteigumu. Un, ja spēsim ar pateicību pieņemt to, kas bijis, atklāsim, ka tieši mazumā un klusumā Dievs vēlas pārvērst realitāti, darot visu jaunu ar savas mīlestības uzticību. Patiesa prieka avots ir apdzīvotā gaidīšana, pacietīgā ticība un cerība, ka viss, kas ir dzīvojis mīlestībā, noteikti augšāmcelsies mūžīgajā dzīvē.
Pāvests Leons XIV
(Silvija Krivteža - Vatikāns)
Pāvests Leons XIV Romas diecēzes priesteriem:
Mīļie, es priecājos, ka kopā ar jums piedzīvoju šo kopības brīdi. Kā nesen atgādināju, mūsu pirmais uzdevums ir “sargāt un kopt aicinājumu pastāvīgā atgriešanās un atjaunotas uzticības ceļā, kas nekad nav tikai individuāls ceļš, bet aicina mūs rūpēties citam par citu” (Apustuliskā vēstule “Uzticība, kas veido nākotni” Una fedeltà che genera futuro, 13). Tādā veidā mēs būsim gani pēc Dieva sirds un varēsim vislabāk kalpot mūsu Romas diecēzei. Paldies!
SVĒTĀ TĒVA LEONA XIV VĒSTĪJUMS
Svētās Terēzes no Bērna Jēzus vecāku kanonizācijas desmitajā gadadienā
Viņa Ekselencei Monsinjoram Bruno Feijē (Bruno Feillet), Sēes diecēzes bīskapam.
Turpinājums sekos no iepriekšēja numuru
Mūsdienu sarežģītajos un neskaidrajos laikos, kad jaunajiem bieži tiek piedāvāti neīstie attiecību modeļi — virspusēji, egoistiski, īslaicīgi, kas nes rūgtus vilšanās augļus —, ģimene, kādu to ir iecerējis Radītājs, var šķist novecojusi un garlaicīga. Taču Luijs un Zēlija liecina, ka tā nav: viņi bija laimīgi — patiesi laimīgi! Viņi priecājās par dzīvības dāvāšanu, par ticības nodošanu, par savu bērnu augšanu Dieva klātbūtnē.
Cik liela laime bija būt kopā svētdienā pēc Mises, pie galda, kur Jēzus ir pirmais viesis, un dalīties priekos, bēdās, sapņos un cerībās! Cik lieli dārgumi — kopīgas lūgšanas, svētki, ģimenes notikumi, kas iezīmē laika ritmu! Un — cik liels atbalsts būt kopā arī ciešanās, vienotiem ar Kristus Krustu. Un visbeidzot — kāda cerība reiz atkal būt kopā debesu godībā!
Dārgie laulātie, aicinu jūs ar drosmi turpināt šo ceļu — dažkārt grūtu un sarežģītu, bet gaišu. Pirmkārt, lieciet Jēzu jūsu ģimenes, darba un izvēļu centrā. Atklājiet saviem bērniem Viņa bezgalīgo mīlestību un maigumu, un centieties iemācīt viņiem Viņu mīlēt — kā Viņš ir pelnījis. Šī ir **lielā mācība, ko mums dod Luijs un Zēlija, un ko Baznīca un pasaule tik ļoti šodien ilgojas dzirdēt.
Vai gan Terēze varētu būt tik mīlējusi Jēzu un Mariju — un mums nodot tik skaistu mācību — ja viņa to nebūtu apguvusi jau agrā bērnībā no saviem vecākiem?
Jūs, mīļās ģimenes, es uzticu Luija un Zēlijas Martēnu, kā arī svētās Terēzes no Bērna Jēzus un Svētā Vaiga aizsardzībai. Lūdzot arī Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecību, no sirds piešķiru jums visiem, kā arī Jums, Ekselence, un visiem klātesošajiem, Apustulisko svētību.
(No Vatikāna, 2025. gada 1. oktobrī)
Vecā mājaslapa https://old.prosanctitate.lv