SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Brālība ir ... ... pilnīga atdošanās

Paceļas krusts pret debesīm. No sestās līdz devitai stundai. Jēzus mokās, briesmīga spīdzināšana. Virspriesteri un vecajie viņu uzlūko un izaicina. Nemierīgais pravietis, kurš tika izsludināts par Dieva Dēlu, ir jau pienaglots – “Ja esi Dieva Dēls, nokāp no krusta. Izglāba citus, bet pats sevi nespēj glābt”- 2000 gadu atpakaļ. Vārdi ir citi, bet apsūdzētāji tādi paši. Kristus – krustāsists par to, ka izvēlējies grēciniekus, nabagos un neaizsargātos, likuma priekšā ir noziedznieks. Bet tomēr neskatoties uz briesmīgajām mokām, Jēzus runā par mīlestību: “Šodien tu būsi ar mani paradīzē”, “Tēvs, piedod viņiem”, “Sieviet, lūk tavs dēls”, “Man slāpst”. Slāpes pēc mīlestības uz cilvēkiem, kas turpina sists krustā cauri gadsimtiem. Noliecis galvu, paklausībā uz Tēvu, un pēc trīs stundu mocībām izsaka pēdējo lūgšanu: “Viss piepildīts, Tēvs, tavās rokās es atdodu savu garu”.

... būt par dzīvību

Mēs apraudam Tavu aiziešanu kapa priekšā, bet vienlaicīgi izjūtam arī prieku par to, ka Tavs bezgalīgās mīlestības upuris ir dāvājis dzīvi, mūžīgo dzīvi, kas ir mūsu zemes dzīves ilgu piepildījums. Mums ir jāsargā dzīvība no viesiem mūsdienu nāves sabiedrības draudiem. Neesam atbildīgi tikai par mūsu pašu dzīvi, bet arī par citu dzīvi, mūsu brāļu dzīvi, kuros atpazīstam tavu vaigu un skatienu, kuru mums ir jāpieņem, dzīvojot brāļu mīlestībā. Dažkārt riskējam pārrakstīt Bībeles stāstu no Kaina puses par Ābela noslepkavošanu: Dieva plānā mēs riskējam pretstatīt cilvēka atbildi ar plosošo nāves pieredzi. Bieži atbildam: ”Vai es esmu mana brāļa sargs?” to darām vienmēr brīžos, kad atsākamies no atbildības par savu tuvāko, neaizsargāto un nevainīgo, par to, kas cieš, par veciem un vājiem. Kungs, dari, lai mūsu ceļā mūs pavada un uztur tava mīlestība, jo savādāk nav nekādas jēgas sērot pie tava kapa un līksmot augšāmcelšanās priekā.
Dieva kalps Guglielmo Džakvinta

ĞIMENES GARĪGUMS

Vēstījums pirmajā Pasaules bērnu dienā

Mīļās meitenes un zēni!
Tuvojas jūsu pirmā Pasaules diena: tā notiks Romā 25. un 26. maijā. Tāpēc es domāju jums nosūtīt šo vēstījumu, priecājos, ka jūs to varēsiet saņemt, un pateicos visiem, kas strādās, lai tas būtu pieejams jums.
Vispirms es to adresēju katram no jums personīgi, jums, dārgie bērni, jo "jūs esat dārgi" Dieva acīs (Jes 43, 4), kā māca Bībele un kā Jēzus daudzkārt apliecināja.
Tajā pašā laikā es sūtu šo vēstījumu visiem, jo jūs visi esat svarīgi un jo kopā, tuvu un tālu, jūs izpaužat katra no mums vēlmi augt un atjaunoties. Jūs mums atgādināt, ka mēs visi esam bērni un brāļi un ka neviens nevar pastāvēt bez kāda, kas viņu nes pasaulē, nedz arī augt bez citiem, kam dot mīlestību un no kuriem saņemt mīlestību (sal. Enciklikas vēstule Brāļi visi, 95).
Tātad jūs visi, bērni, jūsu vecāku un ģimeņu prieks, esat arī cilvēces un Baznīcas prieks, kurā katrs no jums ir kā posms ļoti garā ķēdē, kas stiepjas no pagātnes līdz nākotnei un aptver visu zemi. Tāpēc es iesaku jums vienmēr uzmanīgi klausīties pieaugušo stāstos: jūsu māmiņu, tēvu, vecmāmiņu un vecvecmāmiņu un vecvecvecvecāku stāstos! Un tajā pašā laikā neaizmirstiet arī tos no jums, vēl tik jaunos, kuri jau cīnās ar slimībām un grūtībām, slimnīcā vai mājās, tos, kuri ir kara un vardarbības upuri, tos, kuri cieš badu un slāpes, tos, kuri dzīvo uz ielas, tos, kuri ir spiesti kļūt par karavīriem vai bēgt kā bēgļi, šķirti no saviem vecākiem, tos, kuri nevar iet uz skolu, tos, kuri ir noziedzīgu bandu, narkotiku vai citu verdzības formu, ļaunprātīgas izmantošanas upuri. Īsāk sakot, visi tie bērni, kuriem bērnība joprojām ir nežēlīgi atņemta. Uzklausīsim viņus, patiesi, uzklausīsim viņus, jo savās ciešanās viņi runā mums par realitāti ar asarām šķīstām acīm un ar to neatlaidīgo vēlmi pēc labā, kas dzimst to sirdīs, kuri patiešām ir redzējuši, cik neglīts ir ļaunums.
Mani mīļie draugi, lai atjaunotu sevi un pasauli, nepietiek ar to, ka mēs esam kopā savā starpā: mums ir jābūt vienotiem ar Jēzu. No Viņa mēs saņemam daudz drosmes: Viņš vienmēr ir blakus, Viņa Gars iet mums pa priekšu un pavada mūs pasaules ceļos. Jēzus mums saka: "Redzi, Es visu daru jaunu" (Atkl. 21, 5); šos vārdus esmu izvēlējies par jūsu pirmās Pasaules dienas tēmu. Šie vārdi aicina mūs kļūt tikpat veikliem kā bērniem, lai saprastu jaunumu, ko Gars uzbur mūsos un ap mums. Kopā ar Jēzu mēs varam sapņot par jaunu cilvēci un apņemties veidot sabiedrību, kas ir brālīgāka un rūpīgāk izturas pret mūsu kopīgo māju, sākot ar vienkāršām lietām, piemēram, sveicināt citus, lūgt atļauju, atvainoties, pateikt paldies. Pasaule vispirms tiek pārveidota ar mazām lietām, nekaunoties spert tikai mazus soļus. Gluži otrādi, mūsu mazums mums atgādina, ka esam trausli un ka mums ir vajadzīgi cits citam kā vienas miesas locekļiem (sal. Rom 12, 5; 1 Kor 12, 26).
Pāvests Francisks
Turpinājums sekos

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Turpinājums no iepriekšējā numurs Nožēlas asaras – līdzeklis pret sirds nocietināšanos

Šis vārds atgādina dūrienu: sirds satriektība ir "dūriens sirdī", dūriens, kas to ievaino un izraisa nožēlas asaras. Mums palīdz kāda epizode no svētā Pētera dzīves. Viņš, augšāmcēlušā Jēzus skatiena un vārdu caurstrāvots, Vasarsvētku dienā, Gara šķīstīts un aizdedzināts, pasludināja Jeruzalemes iedzīvotājiem: "Dievs Jēzu, kuru jūs piesitāt krustā, ir darījis par Kungu un Kristu" (sal. Apd 2, 36). Klausītāji uzreiz sajuta, cik ļauni viņi bija darījuši, un glābšanu, ko Kungs viņiem dāvāja, un, "to dzirdēdami," teikts tekstā, "viņi jutās satriekti savās sirdīs" (Apd 2, 37).
Lūk, sirds satriektība: nevis vainas apziņa, kas nomāc, nevis skrupulozitāte, kas paralizē, bet gan labvēlīgs dūriens, kas dedzina iekšienē un dziedina, jo sirds, redzot savu ļaunumu un atzīstot sevi par grēcinieku, atveras Svētā Gara iedarbībai, dzīvajam ūdenim, kas to aizkustina, liekot asarām plūst pāri vaigiem. Tas, kurš nomet savu masku un ļauj Dievam ieskatīties savā sirdī, saņem šo asaru dāvanu, kas ir vissvētākie ūdeņi pēc Kristības ūdeņiem. Dārgie brāļi priesteri, šodien es jums to novēlu.
Tomēr mums labi jāsaprot, ko nozīmē raudāt par sevi. Tas nenozīmē žēloties par sevi, kā mēs bieži vien esam kārdināti to darīt. Tas notiek, piemēram, tad, kad esam vīlušies vai noraizējušies par savām nerealizētajām cerībām, par citu, iespējams, brāļu un priekšnieku neizpratni. Vai arī tad, kad dīvainas un neveselīgas dvēseles baudas dēļ mēs pārcilājam saņemtās pārestības, lai sevi žēlotu, domājot, ka neesam saņēmuši to, ko esam pelnījuši, un iedomājoties, ka nākotnē mūs var sagaidīt tikai nepārtraukti negatīvi pārsteigumi. Pāvils mūs māca, ka tās ir pasaulīgas skumjas, nevis dievišķas.
No otras puses, raudāt par sevi nozīmē nopietni nožēlot, ka esam apbēdinājuši Dievu ar grēku; tas nozīmē atzīt, ka mēs vienmēr esam parādā un nekad neesam aizdevēji; tas nozīmē atzīt, ka esam pazaudējuši svētuma ceļu, nesaglabājot ticību mīlestībai Tam, kas par mani atdeva savu dzīvību. Tas nozīmē ieskatīties sevī un nožēlot savu nepateicību un nepastāvību; tas nozīmē ar skumjām pārdomāt savu divkosību un melīgumu; tas nozīmē nolaisties savas liekulības dziļumos, klerikālās liekulības dziļumos, dārgie brāļi, tās liekulības, kurā mēs tik ļoti, tik ļoti ieslīdam... Uzmanieties no klerikālās liekulības! Tad es atkal pacelšu acis uz augšu uz Krustā sisto un ļaujos Viņa mīlestībai, kas vienmēr piedod un paceļ, kas nekad nepievils tos, kuri Viņam uzticas. Tā asaras turpina tecēt un šķīstīt sirdi. (Homīlija 2024.g. 28. martā)
Pāvests Francisks
Turpinājums sekos

LAJU GARĪGUMS

                "Nyaatha" nozīmē "žēlsirdīgā māte, visas žēlsirdības sieviete" - šādu vārdu brāļi Kenijā deva misionārei māsai Irēnai Stefani, Konsolates misionārei, kas 1930. gada 31. oktobrī 39 gadu vecumā nomira.
Viņa piedzima 1891. gadā Anfo (Breša) Džovanni un Annunziatas Massari ģimenē, viņas kristības vārds bija Merčede. Izglītojusies dedzīgi reliģiskā vidē, viņa jau pusaudžu gados izrādīja vēlmi kļūt par misionāri. Tēva piesardzība un mātes ’pāragrā aiziešana viņu noveda pie divdesmit gadu sliekšņa (1911. gadā), kad viņa ar sava draudzes priestera palīdzību iestājās Konsolācijas misionāru māsu institūtā, kas Turīnā spēris pirmos soļus tā dibinātāja svētītā Džuzepes Allamano (1851-1926) vadībā.
                Pēc reliģiskā ieraduma un laika, ko viņa pavadīja noviciātā tā paša dibinātāja rokās, viņa deva solījumus, un dažus mēnešus vēlāk viņa jau bija ceļā uz Āfriku, kur ieradās 1915. gada 31. janvārī.
Viņas vienīgais mērķis bija evaņģelizēt Lieldienu Kristu: krustā sisto Jēzu, lai glābtu visus cilvēkus, augšāmcēlušos Jēzu, lai dotu cerību visām tautām. Viņa labi zināja, ka, pasludinot Kristu, iegūst visa cilvēce, pat tās pavisam konkrētās dimensijas, kas skar ekonomisko dzīvi, kultūru, veselību.
Ierodoties misijā, māsa Irēna neatrada misijas struktūras, kuras jau būtu ļoti efektīvas, drīzāk skolu un veselības aprūpes dienestu neesamību. Tieši šajās divās jomās izpaužas mūsu svētīgās misionāres apņemšanās.
                No 1915. līdz 1920. gadam tā sauktajās militārajās slimnīcās, kas bija izveidotas galvenokārt, lai uzņemtu Āfrikas pārvadātājus, kuri pārvadāja kara materiālus Pirmā pasaules kara laikā, slimnieki bija salikti cieši kopā un bieži vien atstāti novārtā vieni paši. Tur māsa  Irēna - vispirms Voi/ Vojā (Ja pilsētā ar nosaukumu VOI tad Vojā. Atbild uz jautajumu KUR?), pēc tam Kilvā un Dar-es-Salamā Tanzānijā - mazgāja un ārstēja brūces, izdalīja pārtiku un medikamentus, centās radīt sadzīvisku atmosfēru starp ārstiem un slimniekiem un ar savu uzraugošo attieksmi mīkstināja bieži vien nežēlīgos un dažkārt vardarbīgos musulmaņus.
                No 1920. līdz 1930. gadam viņa bija iesaistīta mācīšanā misijā Gekondi, iedvesmoja ar entuziasmu skolai un katehismam, kā arī piedāvāja savu  uzmanību slimajiem un jo īpaši sievietēm, kuras dzemdēja savus bērnus. Viņas būtiskā apņemšanās bija ierādīt/ieaudzināt  jaunpienākušajam  jaunajam  māsām, lai viņas dzīvotu misijā ar Evaņģēlija prieku un aizrautību pret viņiem uzticētajiem brāļiem.
Terēza Karboni,
Apustuliskā Oblāte Pro Sanctitate