SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Brālība nozīmē sirds brīvība

Krusts, kas pieņemts aiz mīlestības ved pie brīvības. To ir piedzīvojis apustulis Pāvils “Kristus ieslodzītais”, tā viņš sevi dēvē vēstulē Filomēnam, bet iekšēji pilnīgi brīvs. Pāvils ir iekalts ķēdēs, bet viņa sirds ir brīva, jo viņš dzīvo Kristus mīlestībā. Tāpēc cietuma tumsībā, kurā cieš par savu Kungu, viņš var stāstīt kādam draugam, kas ir ārpusē, par brīvību. Mācība, kas izriet no šī notikuma ir skaidra, nav lielākas mīlestības kā uz krustu, nav patiesākas brīvības kā mīlestība, nav pilnīgākas brālības, kā tā, kura dzimst no Kristus krusta.
Homīlija, Jānis Pāvils II, Loreto, 5.
Septembri,2004.g

Brālība nozīmē mīlēt neskatoties uz ciešanām

Traģiska ir krustā sišanas aina; iedomāsimies, krusts kurā Jēzus ir piesists tiek pacelts un viņa ķermenis sāpēs un trīsās no sāpēm tiek līdzīgi pacelts kopā ar krustu. Jēzus nekustas, jo jebkura kustība izraisa sāpes; izslāpis, izkaltušām lūpām, nespēj nedz ieelpot, nedz pavērt muti, nespēj parunāt un uzlūkot, jo ir noliecis savu galvu. Šajā stāvoklī trīs stundas. Viņš ir sāpēs un lūdzas. Tur uz krusta ir viņa mīlestības mantojums mums [...] pēc tam pēdējie vardi, kas ir mirstošā kliedziens. Viņš gribēja nomirt. Kristus mums māca kā ir jāmīl atdodot visu sevi: viņš nemērīja savu “dot”, bet gāja līdz galējam punktam – izjustās un dāvātās mīlestības maksimumam, izjusto un izdzīvoto sāpju maksimumam. Mīlestības jaunais mērs vairs neesam mēs, bet Kristus: mums jākļūst tik atbildīgiem mīlot, kā Kristus, kas nozīmē, atdot savu dzīvību par savu tuvāko.
Dieva kalps G. Džakvinta

ĞIMENES GARĪGUMS

Kas ir sirds lūgšana?

Tā ir kristiešu lūgšanu prakse, kurai ir ļoti sena izcelsme, un pirmie ticamie avoti par to atrodami jau tuksneša Tēvu laikā. Tā sastāv no nepārtrauktas īsas ejakulācija¬* ar Jēzus vārdu ( *īsa lūgšana, ne vienmēr ar noteiktu formu, kas var skaitīt arī garīgi parastas nodarbošanās laikā), kas ievietots ritmā ar elpu.
Kā šī lūgšana var mums palīdzēt un sniegt labumu mūsu konkrētajā dzīvē? Tikšanās ar lūgšanu maina mūsu dzīvi. Caur to Kungs dāvā pārveidi, sākot ar pieeju mazām lietām.
Patiesībā sirds lūgšana palīdz mums pilnvērtīgi izdzīvot visas mūsu darbības, pat visparastākās. Tā aicina mūs no jauna atklāt mazo un vienkāršo lietu skaistumu, piemēram, dabu mums apkārt. Tad ir vieglāk veikt kādu darbību ar patiesu prieku un pateicību, nevis no raizēm, ka tā ir jāpabeidz.
Sirds lūgšana maina attieksmi: cilvēks uztic sevi, ar lielāku pārliecību nodod sevi Dievam, atceroties, ka viss ir atkarīgs no Viņa.
Lūgšana Jēzus vārdā palīdz cilvēkam dziļi izjust lietas, lūdzot no sirds. Ir daudzi Bībeles panti, kas atsaucas uz šo mūžīgo lūgšanu, piemēram, lūdzieties nemitīgi (1Tez 5, 17), par visu pateikties (1Tez 5, 18), klauvējiet, un es jums atvērs (Lk 11, 10), Es izņemšu no viņu krūtīm akmens sirdi un došu viņiem miesas sirdi (Ez 11, 19) un daudzi citi.

Šāda veida lūgšana palīdz mums dziļi ievilkt elpu, kas rada mūsos nepieciešamo mieru pirms jebkādas darbības veikšanas. Interesanti, ka šī prakse, šķiet, ļoti labi atbilst mūsdienu pasaules prasībām. Es uzskatu, ka tas ir brīnišķīgs līdzeklis, kas noder, lai neitralizētu nemierīgās un steidzīgās sabiedrības ritmu. Patiesībā pēdējās desmitgadēs mēs esam liecinieki šīs lūgšanas izplatībai pat laicīgajā pasaulē. Vairāki cilvēki apliecina, ka šī prakse ir pārveidojusi viņu dzīvi, tuvinājusi viņus ticībai, pievērsusi Kristum un iemīlējusi lūgšanu.
Garīgās slāpes, kas vairāk vai mazāk apzinātā veidā ir klātesošas cilvēkos, varētu tikt remdētas ar šo lūgšanu. Mums ir jāņem vērā, kā mums saka Svētais Ignācijs, ne katrs lūgšanas veids ir piemērots visiem. Taču šādu vienkāršu lūgšanu var praktizēt ikviens.
Mons Tarčisio Kam

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Nožēlas asaras – līdzeklis pret sirds nocietināšanos

"Sinagogā visu acis bija pievērstas Viņam" (Lk 4, 20). Šis evaņģēlija fragments vienmēr ir pārsteidzošs, liekot iztēloties šo ainu: iztēloties to klusuma brīdi, kurā visas acis bija pievērstas Jēzum, brīnuma un neuzticības sajaukumā. Tomēr mēs zinām, kā tas beidzās: pēc tam, kad Jēzus bija atmaskojis savu tautiešu viltus cerības, viņi "sadusmoti" (Lk 4, 28) izgāja un izdzina Viņu no pilsētas. Viņu acis bija pievērsušās Jēzum, bet viņu sirdis nevēlējās mainīties pēc Viņa vārda. Tā viņi zaudēja mūža lielo iespēju.
Bet šodienas vakarā, Lielajā ceturtdienā, notiek cita skatienu apmaiņa. Uzmanības centrā ir mūsu Baznīcas pirmais gans Pēteris. Sākumā arī viņš neticēja "atmaskojošajiem" vārdiem, ko Kungs viņam bija adresējis: "Trīsreiz tu mani noliegsi" (Mk 14, 30). Tāpēc viņš "pazaudēja" Jēzu no redzesloka un noliedza Viņu gailim dziedot. Bet tad, kad "Kungs pagriezās un paskatījās" uz viņu, viņš "atcerējās vārdus, ko Kungs viņam bija sacījis [...] Un viņš izgāja un rūgti raudāja" (Lk 22, 61-62). Viņa acis pārpludināja asaras, kas, plūstot no ievainotas sirds, atbrīvoja viņu no viltus pārliecībām un attaisnojumiem. Šī rūgtā raudāšana izmainīja viņa dzīvi.
Jēzus vārdi un žesti gadu gaitā nebija mainījuši Pētera cerības, līdzīgi kā Nācaretes iedzīvotāji: arī viņš gaidīja politisku un varenu Mesiju, stipru un izlēmīgu, un, saskaroties ar Jēzus skandalozo vājumu, kurš bez pretestības tiek arestēts, viņš paziņoja: "Es Viņu nepazīstu!" (Lk 22, 57). Un tā ir taisnība, viņa Viņu nepazina: viņa sāka Viņu pazīt, kad nolieguma tumsā atvēlēja vietu kauna asarām, nožēlas asarām. Un patiesi iepazīs Viņu tad, kad, "apbēdināts, ka Viņš jau trešo reizi Viņam jautā: "Vai tu mani mīli?"", ļaus sevi pilnībā caurstrāvot Jēzus skatienam. Tad no "Es Viņu nepazīstu" viņš pāries pie vārdiem: "Kungs, Tu visu zini" (Jņ 21, 17).
Dārgie brāļi priesteri, Pētera sirds dziedināšana, apustuļa dziedināšana, Gana dziedināšana notiek tad, kad, ievainoti un nožēlodami, mēs ļaujam, lai Jēzus mums piedod: tie iet caur asarām, rūgtu raudāšanu, sāpēm, kas ļauj mums no jauna atklāt mīlestību. Tāpēc es jutu, ka man vajadzētu dalīties ar jums dažās pārdomās par diezgan novārtā atstātu, bet būtisku garīgās dzīves aspektu; šodien es to atkal ierosinu ar vārdu, kas, iespējams, ir novecojis, bet, manuprāt, ir labi, ja mēs to no jauna atklājam: sirds satriektība.
Pāvests Francisks, homīlija 2024.g. 28. martā
Turpinājums seko

LAJU GARĪGUMS

Karlo Urbani
Turpinājums no iepriekšējā numurs
Domas

Es jūtu lielu privilēģiju, kam labais Tēvs ir dāvājis bagātu dzīvi, kurā daži auglīgi lauki tikai gaida, lai es tur atbildīgi sētu savus talantus. Un reizēm es no jauna atklāju Viņa skaistumu sava darba objektā, noslēpumainajās upēs, pa kurām plūstu, ūdens un zināšanu upēs, trūcīgo bērnu sejās, kas dzimuši kā Viņš kādā būdiņā, vai to cilvēku drosmīgajos smaidos, kuri dalās ar mani darbā.

Ticiet man, ir skaisti spert soļus šajā lielajā ciematā un atklāt tā brūces un krāšņumu. Es ticu, ka Viņa skaistums mums izpaužas tūkstošiem veidu, un, lai gan esmu pārliecināts, ka pat klostera klusumā vai klostera ierobežotībā tas ir redzams, man pārāk patīk to atklāt jaunos apvāršņos vai aiz jaunām acīm.

Dažreiz, saulrieta klusumā čukstot Ave Marija, man izraisa vieglus saviļņojuma krampjus, un es nekad nepārstāju sevi uzticēt Kungam, kad redzu kādu pārbaudījumu savā ceļā. Es nezinu, vai ar to pietiek, patiešām, es domāju, ka no "laba kristieša" tiek gaidīts vairāk... tāpēc es domāju par to, lai no kristieša, kāds es esmu, svītrotu vārdu "labs"! Bet es nešaubos, ka Labais Tēvs vienmēr varēs pacelt roku, lai noglāstītu manu galvu... vismaz es tā ceru!

Teksti no oficiāla saites “Pilsētas sejas”,
Kustība Pro Sanctitate
Brešjā, Itālijā