SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Brālība nozīmē atpazīt Kristu katrā ciešanu formā

Jēzus savās ciešanās gandrīz pazaudēja līdzību cilvēkam; visiem Viņš kļuva par klupšanas akmeni, bet tomēr Viņš sevi sauca par nabago evaņģelizētāju: “Kunga gars ir pār mani; tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt evaņģēliju nabagiem un dziedināt tos, kam satriekta sirds” (Lk 4,18). Mums jāiejūtas Jēzus lomā – uzņemties rūpes par brāļiem, kas ir nabagi un cieš, tos mierinot, palīdzot un iesakot. Dievs mīl to, kurš cieš un kurš uzņemas rūpes par cietēju. Kalpošanai brāļiem un tiem, kuri cieš ir jābūt pāri visam. Jēzus, nesdams krustu, mums māca, ka tuvākmīlestība ir pāri visiem likumiem.  Kad dodamies apmeklēt slimos, centīsimies tos izprast, lai ciestu kopā ar viņiem un būtu viņu rīcībā. Kā saka apustulis Pāvils: “Vājajiem es kļuvu vājš, lai iemantotu vājos. Visiem es kļuvu viss, lai visus izglābtu” (1 Kor. 9,22). Lūgsim Dievu, lai Viņš mums dāvā žēlsirdības un mīlestības garu, lai tas mūs piepilda un mēs spējam to saglabāt.

Sv. Vincents no Paulas, Vēstules un garīguma konferences

Brālība nozīmē nenogurstoši izlīgt

Lai neviena ģimene neignorē egoismu, nesaprašanos un spriedzi; konflikti varmācīgi uzbrūk un dažkārt morāli ievaino ģimenes vienotību. No šīm situācijām rodas dažādas ģimenes šķelšanās formas. Bet tai pat laikā miera Dievs katru ģimeni vienmēr aicina uz izlīgšanu un prieka pieredzi, uz ģimenes vienotības atkal atjaunošanu. “Ja grēks izdara spiedienu uz to, lai tā nezaudē drosmi, bet gan lai tā ar pazemīgu vieglumu vēršas pie Dieva un lūdz žēlastību, kas tiek dāsni sniegta gandarīšanas sakramentā.

Sv. Jānis Pāvils II, Apustuliskais pamudinājums Familiaris Consortio, 1981.g. n. 25

ĞIMENES GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numur

Dieva kalpi TOMAS ALVIRA (1906-1992)

un

PAQUITA DOMĶNGUEZ SUSIN (1912-1994)

TOMAS ALVIRA

Prieks
Alvīru ģimenē vienmēr bija liels prieks, pat tad, kad grūtību un sāpju brīžos, kā to darīja viena no viņu meitām Marija Izabella, apliecina: Māte ik pa brīdim sacīja: "Cik daudz šī un šī slimība man palīdz. Dievs ir neticams. Un viņa ne tikai teica paldies, bet arī parādīja pozitīvo pusi, ko viņa varēja saskatīt visā tajā. viņas lietās. Slimības dēļ, invalīde, kāda viņa bija, viņa pati nevarēja neko darīt, viņai bija hemiplēģija. Neskatoties uz visu, viņa lika mums daudz smieties. Viņai bija neticama humora izjūta, viņa sauca savu ratiņkrēslu par "manu BMW". [...] Kādu dienu mans tēvs, kurš tobrīd jau bija mūža nogalē, man teica: "Es nezinu, vai ir cilvēki, kas pasaulē ir tik laimīgi kā mēs, bet tas šķiet neiespējami". (Marija Izabella Alvīra)

Saderināšanās, laulība un bērni
Paquita nekad nespēja pārvarēt sāpes, ko izraisīja mazā Hosē Marijas nāve agrā vecumā, bet tas netraucēja viņai dzīvot priekā, ko viņai sagādāja mirušā Mārtiņa nāve augšāmcēlušā Kunga priekā, kā atceras viņas dēls: "Es atceros, kad 50. dzimšanas dienā kāzu 50. gadadienā, es kļūdījos, ieliekot fotogrāfiju brāļa Hosē Marijas fotogrāfiju dzīvojamā istabā. Es gribēju, lai mēs visi to redzētu kad mēs ienāksim, un nofotografēties blakus tai. Es iegāju istabā ar māti, turot viņu pie rokas -kopš brāļa nāves bija pagājuši 45 gadi- viņa ieraudzīja fotogrāfiju un cieši satvēra manu roku. Viņas roka sastinga, un es, kurš vienmēr bija redzēju viņu dzīvespriecīgu, kāda viņa bija arī tajā dienā, sapratu, ka viņai dzīvoja mierā, nesūdzoties, ar prieku, bet brūce, kas tika gūta, kad  viņas dēls nomira nekad nebija sadzijusi".

Tomass nomira no vēža 1992. gada 17. maijā, sāpīgas vēža slimības beigās.
Paquita nomira 1994. gada 29. augustā pēc smadzeņu slimības.

SADERINĀŠANĀS, LAULĪBA UN BĒRNI

Tikšanās
Tas bija 1926. gada 3. janvāris, un Tomasa tēvs, skolotājs Alvīra, organizēja mācību braucienu uz Barselonu. Paquita bija 14 gadus veca un piedalījās kā studente, bet Tomass, kuram bija 20 gadi un kurš jau bija skolotājs, pievienojās grupai, jo viņam bija jādodas uz Barselonu. Ceļojums ilga vairākas stundas, un abu jauniešu ceļi krustojās vairākas reizes. Kad Tomass izkāpa no vilciena, viņu tik ļoti piesaistīja meitene, ar kuru viņš bija iepazinies, ka turpmākajos gados viņš neizrādīja interesi par citām meitenēm. Viņi satikās atkal pēc vairākiem gadiem, un Paquita vairs nebija jauna meitene. Viņi atpazina viens otru un saderinājās.

Laulības
Viņi apprecējās 1939. gada 16. jūnijā Sanžilas baznīcā. Saragosā. Viņu laulībā piedzima deviņi bērni, no kuriem pirmais bija Hosē Marija, kurš nomira piecu gadu vecumā. Laulība: atbilde uz aicinājumu Tomass un Paquita dzīvoja laulībā kā atbildi uz aicinājumu uz Dieva aicinājumu, un viņi to uzskatīja par ceļu, kas varētu viņus aizvest pie Dieva un līdz ar to uz svētumu. Runāt par laulību kā par aicinājumu nav ierasts, gluži otrādi, bet Tomass un Paquita dziļi izjuta, ka Dievs ir tas, kas bija viņu aicināja viņus uz šo ceļu, un sava garīgā Tēva vadīti, viņi izdzīvoja šo aicinājumu līdz galam, piepildot laimīgu laulību.

Turpinājums sekos

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

TAUTA UZ SVĒTUMA CEĻA

Kustības Pro Sanctitate šodienas misija baznīcā

Turpinājums no iepriekšējā numura

Pakalpojuma konkrētībā

Baznīcas misija nenotiek tikai viņas "robežās". Evaņģēlija pasludināšana ir apvienota ar kalpošanu cilvēcei, jo Padome mums atgādina, ka "mūsdienu ļaužu, galvenokārt nabadzīgo un visu to cilvēku prieki un cerības, bēdas un raizes, kas cieš, ir arī Kristus mācekļu prieki un cerības, bēdas un raizes, un nav nekā patiesi cilvēciskāka, kas neatrod atbalsi viņu sirdīs. Patiesībā viņu kopienu veido cilvēki, kuri, sapulcējušies kopā Kristū, svētceļojumā uz Tēva valstību vada Svētais Gars un ir saņēmuši pestīšanas vēsti, kas tiks piedāvāta visiem. Tāpēc kristiešu kopiena patiesi un cieši solidarizējas ar cilvēci un tās vēsturi".

Mēs kopā ar Baznīcu esam aicināti sludināt Evaņģēliju ar dzīves liecību, ar vārdiem un ar kalpošanu, žēlsirdības konkretizēšanu.

"Katrs kristietis, ciktāl viņš iesvēta sevi, kļūst auglīgāks pasaulei": svētums ir ne tikai garīga dimensija, bet tā ir apņemšanās padarīt pasauli skaistāku, taisnīgāku, brālīgāku, ienest Gara augļus pasaulē, ikdienas aktivitātēs, katrā vietā, kur tiek uzcelta cilvēku pilsēta. "Mums ir jājautā sev, vai, aicinot uz svētumu, mēs nedrīkstam drīzāk spēt domāt un uzcelt tāda veida pilsētu, kurā mēs varam dzīvot kā brāļi, kā aicināti uz svētumu": ar šiem vārdiem Dieva kalps Guglielmo Džakvinta apkopoja sociālā svētuma jēdzienu, lai būtu svētie savā laikā, vēsturē.

Cristina Parasiliti,
Apustuliskas Oblāte Pro Sanctitate

Christus vivit

161. Pieaugt nozīmē saglabāt un uzturēt vērtīgākās jaunības dāvātās lietas, bet tai pašā laikā – būt gatavam attīrīt to, kas nav labs, un saņemt jaunas dāvanas no Dieva, kurš aicina tevi attīstīt derīgo. Dažreiz mazvērtības komplekss var novest pie tā, ka tu negribi saskatīt savus trūkumus un vājības, un tad tu vari noslēgties pret izaugsmi un briedumu. Labāk tad ļauj Dievam mīlēt tevi. Dievs mīl tevi tādu, kāds tu esi, tevi novērtē un ciena, bet vienmēr arī piedāvā tev ko vairāk: vairāk draudzības ar Viņu, vairāk dedzības lūgšanā, vairāk slāpju pēc Viņa Vārda, vairāk ilgu pieņemt Kristu Euharistijā, vairāk vēlmes izdzīvot Viņa Evaņģēliju, vairāk iekšējā spēka, vairāk miera un garīgā prieka.

 162. Tomēr es tev atgādinu, ka tu nevari kļūt svēts un piepildīts, kopējot citus. Pat sekot svēto piemēram nenozīmē kopēt viņu dzīvesveidu, to, kā tie izdzīvo svētumu: “Ir liecības, kas noder, lai mūs stimulētu un motivētu, bet nemēģināsim tās kopēt, jo tas varētu mūs novirzīt no tā vienreizējā un īpašā ceļa, ko Kungs ir sagatavojis tieši mums”. Tev ir jāatklāj, kas esi tu pats, un jāattīsta savs īpašais personiskais veids, kā būt svētam, neatkarīgi no tā, ko domā un saka citi. Kļūt svētam nozīmē pilnīgāk kļūt tev pašam, kļūt tādam, kādu Dievs ir vēlējies tevi radīt, nevis būt kāda cita kopijai. Tavai dzīvei ir jābūt pravietiskam dzenulim, kas iedvesmotu citus, kas atstātu pēdas šajā pasaulē, unikālas pēdas, kādas vienīgi tu vari atstāt. Ja tu turpretim tikai kopēsi kādu citu, tu atrausi šai zemei un arī debesīm to, ko neviens cits tavā vietā nevar dot. Atceros, ka svētais Jānis no Krusta savā Cantico Espiritual (Garīgajā dziedājumā) rakstīja, ka katram jāseko viņa garīgajiem padomiem “savā paša veidā”, jo pats Dievs ir vēlējies parādīt savu žēlastību “dažiem vienā veidā, bet citiem – citā”.         

Pāvests Francisks