SOCIĀLAIS GARĪGUMS

“Es nāku kā miera svētceļnieks”

Tikšanās ar iestādēm, pilsonisko sabiedrību un diplomātisko korpu

(Kazahstānā)

Turpinājums no iepriekšējā numur

Domājot par globālo apņemšanos nodrošināt mieru, es izsaku dziļu atzinību par Kazahstānas apņēmīgo atteikšanos no kodolieročiem, kā arī tādas enerģētiskās un vides politikas veidošanu, kas vērsta uz dekarbonizāciju un investīcijām tīros enerģijas avotos, kuri pirms pieciem gadiem tika uzsvērti Starptautiskajā izstādē. Kopā ar uzmanību starpreliģiju dialogam tās ir konkrētas cerību sēklas, iedēstītas kopējā cilvēces augsnē;  mūsu ziņā paliek šo sēklu kultivēšana nākamajām paaudzēm, jauniešiem, kuru sapņi mums ir jāņem vērā, izdarot šodienas un rītdienas izvēles. Svētais Krēsls jums stāv klāt šajā ceļojumā: tūlīt pēc neatkarības atgūšanas trīsdesmit gadus atpakaļ tika nodibinātas diplomātiskās attiecības, un es priecājos apmeklēt Kazahstānu, gatavojoties jubilejai. Es apliecinu, ka katoļi, kuri atrodas Vidusāzijā kopš seniem laikiem, vēlas arī turpmāk liecināt par atklātības un cieņpilna dialoga garu raksturīgu šai zemei. Un viņi to dara bez prozelītisma.

Prezidenta kungs, dārgie draugi, es pateicos jums par laipno uzņemšanu, kas vēlreiz apliecina jūsu labi zināmo viesmīlību, kā arī par iespēju pavadīt šīs brālīgā dialoga dienas kopā ar daudzu reliģiju garīgajiem vadītājiem. Lai Visaugstākais svētī Kazahstānas, satikšanās vietas, miera un vienotības aicinājumu. Jums, kas esat atbildīgi par kopējo labumu, un katram šīs valsts iedzīvotājam es izsaku savu prieku par būšanu šeit un apliecinu gatavību pavadīt ar savu lūgšanu visas pūles šīs lieliskās valsts plaukstošai un harmoniskai nākotnei. Raqmét! [paldies!] Dievs svētī Kazahstānu!

Pāvests Francisks

ĞIMENES GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numur

Dieva kalpi TOMAS ALVIRA (1906-1992)

un

PAQUITA DOMĶNGUEZ SUSIN (1912-1994)

TOMAS ALVIRA

Ģimenes atmosfēra
Viņas māte Marija bija ļoti mīļa sieviete un vienmēr maz runāja, labprātāk meditēja un labi izvērtēja visu pirms ko teica.

Bērni auga kristīgā vidē, stingrā, ar nelieliem ekonomiskiem līdzekļiem, bet ģimenē vienmēr bija harmonija, miers un prieks.

Darbs
Pēc studiju beigšanas Paquita strādāja pamatskolā, un skolēni viņu atceras kā izcilu skolotāju.

SADERINĀŠANĀS, LAULĪBA UN BĒRNI

Tikšanās
Tas bija 1926. gada 3. janvāris, un Tomasa tēvs, skolotājs Alvīra, organizēja mācību braucienu uz Barselonu. Paquita bija 14 gadus veca un piedalījās kā studente, bet Tomass, kuram bija 20 gadi un kurš jau bija skolotājs, pievienojās grupai, jo viņam bija jādodas uz Barselonu. Ceļojums ilga vairākas stundas, un abu jauniešu ceļi krustojās vairākas reizes. Kad Tomass izkāpa no vilciena, viņu tik ļoti piesaistīja meitene, ar kuru viņš bija iepazinies, ka turpmākajos gados viņš neizrādīja interesi par citām meitenēm. Viņi satikās atkal pēc vairākiem gadiem, un Paquita vairs nebija jauna meitene. Viņi atpazina viens otru un saderinājās.

Laulības
Viņi apprecējās 1939. gada 16. jūnijā Sanžilas baznīcā. Saragosā. Viņu laulībā piedzima deviņi bērni, no kuriem pirmais bija Hosē Marija, kurš nomira piecu gadu vecumā. Laulība: atbilde uz aicinājumu Tomass un Paquita dzīvoja laulībā kā atbildi uz aicinājumu uz Dieva aicinājumu, un viņi to uzskatīja par ceļu, kas varētu viņus aizvest pie Dieva un līdz ar to uz svētumu. Runāt par laulību kā par aicinājumu nav ierasts, gluži otrādi, bet Tomass un Paquita dziļi izjuta, ka Dievs ir tas, kas bija viņu aicināja viņus uz šo ceļu, un sava garīgā Tēva vadīti, viņi izdzīvoja šo aicinājumu līdz galam, piepildot laimīgu laulību.

Turpinājums sekos

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Turpinājums no iepriekšējā numura

TAUTA UZ SVĒTUMA CEĻA

Kustības Pro Sanctitate šodienas misija baznīcā

Brālība un apustulāts

Evaņģēlijā mēs lasām, ka Jēzus sūta septiņdesmit divus mācekļus pa diviem: vienotība ticībā, brālīga mīlestība, dalīšanās misijā ir elementi, kas padara mūsu vēstījumu ticamu. Kopīga ceļa iešana  ir ne tikai mūsu dzīves stils, bet arī vēstījuma saturs.

Otrs aspekts ir tieši vēstījums: tas nav jautājums par sevis atspoguļošanu un apšaubīšanu par organizējamajām aktivitātēm vai ierosināmo saturu, bet, pirmkārt, tā ir Gara provokācija, lai no jauna atklātu mūsu aicinājuma sirdi, Pro Sanctitate kustības harizmu: tas ir apustulāts!

Kas mums šodien ir apustulāts? Pēc būtības tas ir tas, ko domāja mūsu Dibinātājs: ne tikai nodot interesantu vēstījumu un darīt to pārliecinošā un valdzinošā veidā, bet galvenokārt būt uzticamiem un konsekventiem lieciniekiem aicinājumam uz svētumu, kas pieņemts mūsu dzīvē. Labākais veids, pirmais, lai pasludinātu svētumu, ir dzīvot saskaņā ar to un tādējādi izstarot to ap mums. Ja mēs vēlamies būt svēto tauta, kas staigā kopā, mums katru dienu ir jāsaka "jā" Dieva priekšlikumam staigāt kopā ar viņu.

Iet kopā svētumā, lai ar mūsu liecības konkrētību sludinātu, ka Dievs neatstāj mūs vienus, bet padara sevi klātesošus tur, kur pat "divi vai trīs ir vienoti Viņa Vārdā" (Mt 18:20).  

"Tas Kungs pestīšanas vēsturē ir izglābis tautu. Nav pilnīgas identitātes bez piederības tautai. Tāpēc neviens netiek izglābts viens pats, kā izolēts indivīds, bet Dievs mūs piesaista, ņemot vērā sarežģīto starppersonu attiecību tīklu, kas ir izveidojies cilvēku kopienā: Dievs gribēja ieiet tautas dinamikā, tautas dinamikā". Neviens netiek izglābts viens, neviens nekļūst par svēto viens pats, jo aicinājums uz svētumu ir dāvana, kas jāuzņem un jādala.

Cristina Parasiliti

Apustuliska Oblāte Pro Sanctitate

Turpinājums seko

LAJU GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Svētuma ceļš pēc sākotnējā sinodālā etapa

uzruna 31. oktobra vakara sv. Misē

Tiešām, katram ir sava vieta, varbūt vēl izšķirama, varbūt vēl novērtējama. Kopīgā ceļā nav atslābuma jebkurā vecumā, jo Svētais Gars ir svētuma avots un Baznīcas jaunuma uzturētājs.

Kad kādam sirmam dārzniekam teikts: tu jau esi vecs un pats vairs nesagaidīsi ābolus no šī kociņa, viņš atbildējis, ka stādot šos kokus cilvēkiem, kas pēc viņa nāves kopšot jauno dārzu, novākšot augļus un ar pateicību pieminēšot tos, kuri dārzu stādījuši.

Nav garīgi piepildīts tāds cilvēks, kas, ilgi nodzīvojis, varbūt labi nokalpojis, jau iepriekš sāk skaitīt gadus un mēnešus līdz pensijai, kad varēs sēdēt malā un noskatīties no malas. Kad cilvēks beidz iesaistīties, kalpot, lūgties, tad vairs neatrod labu kontaktu ar tiem, kuru vidū dzīvo, ar kuriem ir bijis un atrodas kopīgā cilvēcības ceļā.

Iesaistīšanās iespējama ar idejisku, teoloģisku ticības pārliecību par kopīgā ceļa nepieciešamību cilvēciskai un garīgai izaugsmei. Neviens, pat vismazākais kalpojums nenorit bez cīņas ar savu egoismu, bez uzskatu sadursmes, nepārvarot veco, kas traucē jaunā attīstību, neizšķirot tagadējo, kas var ievest lielākā apjukumā, kritikā, negatīvismā, neauglīgā pretestībā. Ja ticīgais ir teoloģiski pārliecināts par kopīgi ejamo ceļu, ja ir apguvis Baznīcas mācību, ja ir īsts cīnītājs ar skaidru mērķi, šāds cilvēks dzīvē un attiecībās (ar Dievu un citiem) iegūst lielu morālu gandarījumu.

Katoliskās Baznīcas Katehisms uz Dieva Vārda, Viņa baušļu, arī Evaņģēlisko Svētlaimju pamata piedāvā svētuma ceļam morāles kodeksu, kurā ieaustas cildenas cilvēciskās un evaņģēliskās vērtības. Šīm vērtībām jāaudzina morālā sirdsapziņa, spriestspēja uzvedībā, paradumos, attieksmēs. Pie šīm vērtībām pieder arī kopīgais ceļš. Tā ir vērtība, jo Baznīca, kopiena, kopība kopienā ir vērtība.

Taču Baznīca kā kopība lai nav tikai teoloģisks jēdziens, skaļa frāze, izdevīgs izteiciens, kas paliktu tikai prāta un zināšanu līmenī. Vajadzīga kopības vai sadraudzības pieredze ar mērķtiecību, virzību, došanos uz priekšu. Esam aizsākuši šo pieredzi un centīsimies to turpināt. Darīsim to Svētā Gara iedvesmā, ar viņa dāvanām, ar viņa pārsteigumiem, ar viņa nemitīgu vadību!

Pauls Kļaviņš,