SOCIĀLAIS GARĪGUMS

“Es nāku kā miera svētceļnieks”

Tikšanās ar iestādēm, pilsonisko sabiedrību un diplomātisko korpu

(Kazahstānā)

Turpinājums no iepriekšējā numur

Atgriezīsimies pēdējo reizi pie dombras – viņi teiks, ka šis pāvests ir mūziķis! Tā apvieno Kazahstānu ar vairākām kaimiņu zemēm un veicina Kazahstānas kultūras izplatību visā pasaulē. Tāpat es ceru, ka šīs lieliskās valsts vārds arī turpmāk būs harmonijas un miera sinonīms. Kazahstāna simbolizē nozīmīgu ģeopolitisko procesu krustpunktu, tāpēc tai ir būtiska loma konfliktu risināšanā. Šeit Jānis Pāvils II ieradās, lai dēstītu cerību tūlīt pēc 2001. gada traģiskajiem uzbrukumiem. Es jūs apmeklēju bezjēdzīga un traģiska kara, kurš aizsākās ar iebrukumu Ukrainā, laikā un laikā, kad arī citas sadursmes un konflikti apdraud mūsu paaudzi. Es nāku, lai atbalsotu visu to cilvēku saucienus, kuri lūdz mieru, tik svarīgu mūsu globalizētās pasaules attīstībai. Un miers ir svarīgs priekšnosacījums it visas mūsu globalizētās pasaules attīstībai.

Tāpēc arvien aktuālāka kļūst nepieciešamība paplašināt diplomātiskos centienus dialoga veicināšanai, un  vajadzība pēc tā kļūst aizvien spiedošāka, jo mūsdienās problēma vienam nozīmē problēmu visiem. Un tiem, kam pasaulē pieder lielāka vara, ir arī lielāka atbildība attiecībā pret citiem, īpaši konfliktiem un nemieriem vairāk pakļautajām valstīm. Tām ir jākļūst par mūsu rūpēm, ne tikai interesēm. Ir pienācis laiks apturēt sāncensību saasināšanos un antagonisku bloku nostiprināšanos. Mums ir nepieciešami līderi, kuri starptautiskā līmenī ļauj tautām saprasties un sarunāties un tādējādi radīt jaunu "Helsinku grupu" kā impulsu multilaterālisma stiprināšanai, lai veidotu stabilāku un mierīgāku pasauli, domājot par nākamajās paaudzēm. Lai to sasniegtu, mums ir nepieciešama izpratne, pacietība un dialogs ar visiem. Es atkārtoju, ar visiem.  

Pāvests Francisks

Turpinājums sekos

ĞIMENES GARĪGUMS

Dieva kalpi TOMAS ALVIRA (1906-1992)

un

PAQUITA DOMĶNGUEZ SUSIN (1912-1994)

TOMAS ALVIRA

Tomas ir dzimis 1906 gada 17. janvārī. Villanueva de Gállego (Spānijā). Izglītība

Viņš mācījās Saragosas Universitātē, kur absolvējis ķīmiju 1922. gadā. Viņa profesionālā dzīve vienmēr būs/bija saistīta ar ar mācīšanu, kurai viņš veltīja visu savu mūžu. Viņš mācīja un vadīja vairākus skolu centrus. Spānijas pilsoņu kara beigās viņš sāka strādāt Ramiro institūtā Maeztu Madridē, kur viņš 1941. gadā ieguva katedras grādu. "Ramiro" ir pazīstams Madridē kā izcilības centrs, un tieši šeit Tomass pievienojās prestižajai skolotāju koledžai  

Viņa intuīcija

Viņa izpratne par "dzīvo klasi" , viņš bija skolotājs kurš centās atmodināt skolēnos un skolotājos  mīlestību uz zināšanām, uzskatot tās par labumu, kas pati par sevi. Mēs nevaram mudināt skolēnus mācīties dēļ atalgojuma /novērtējuma (atzīmes)  vai dēļ soda, mums jāpanāk, lai viņi vēlētos zināšanas!" Šī viņa atziņa arī veidos pamatu viņa bērnu izglītību, kuras mērķis būtu likt viņiem brīvi un apzināti rīkoties. 

PAQUITA DOMĶNGUEZ SUSIN  (1912-1994)

Paquita ir dzimusi 1912. gada 1. aprīlī Borau (Spānijā). Viņas tēvs nomira ļoti agri, un māte palika atraitne, ar četriem maziem bērniem un piekto, kuram  drīz vajadzēja  piedzimt. Viņa nolēma pārcelties uz Saragosu, kur viņai bija brālis, kurš varēja palīdzēt un atbalstīt. Dāvana no brāļiem un māsām. Pēc skolas beigšanas Paquita skolotāja piezvanīja viņas mātei un mudināja viņu ļaut meitenei turpināt mācības, jo viņa bija ļoti laba un gudra. Tā kā māte zināja, ka viņa nevar atļauties ka visi bērni mācītos, viņa nolēma viņus aicināt kopā, un pajautāja, vai viņi piekristu ziedot naudu, lai Paquita varētu studēt. Viņi visi bija ļoti priecīgi, ka varēja viņai dot šo iespēju, tāpēc Paquita nokārtoja iestājpārbaudījumus un iestājās augstskolā. Magisteriālajā skolā ar labākajiem rezultātiem.

Turpinājums sekos

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Turpinājums no iepriekšējā numura

TAUTA UZ SVĒTUMA CEĻA

Kustības Pro Sanctitate šodienas misija baznīcā

Klausīšanās un izšķiršanās

Pirmais sinodālā ceļojuma gads bija veltīts iegūt, pilnveidot, padarīt konkrētu un auglīgu klausīšanās mākslu:

"Klausīšanās ir kas vairāk par dzirdēšanu," bieži atcerējās pāvests Francisks. , ir nostādīt sevi katra cilvēka pusē, ne tikai tos, ar kuriem cilvēks dalās ticības ceļojumā, bet arī ar visiem cilvēkiem, ar kuriem cilvēks dalās cilvēciskajā dzīves ceļojumā. Ieklausoties ikvienā, jo katrs ir pelnījis mūsu laiku un uzmanību, bet galvenokārt tāpēc, ka katrs cilvēks ar savu vēsturi, saviem lūgumiem, savām vēlmēm un cerībām ir instruments, caur kuru Svētais Gars var likt mums zināt, ko Dievs vēlas no mums un priekš mums. Tāpēc klausīšanās ir pamatnosacījums, lai varētu saprast, kādus soļus Svētais Gars mums lūdz veikt, lai Pro Sanctitate kustība varētu augt un tās misija kļūt efektīva.

Šis pirmais posms ir sniedzis mums vadlīnijas ceļojuma turpināšanai, saskaroties ar izšķiršanās vēl konkrētākā un dziļākā veidā. Un izejas punkts ir tāds, ka mēs patiesi ejam šo ceļu tikai "kopā", kā Baznīca, kā Kristus Miesa, kā tauta, kas staigā un aug svētumā.

izšķiršanās prasa, lai mēs noteiktu, ko saskatīt, un, protams, mums tiek piedāvāti divi aspekti.

Pirmais ir tieša iešana kopā un izaicina mūs par mūsu identitāti: vai tas, kas tiek teikts par Baznīcu, ir tas, kas tiek teikts par sinodalitātes īstenošanu mūsu ģimenē? Mēs esam aicināti pielikt visas pūles, lai augtu vienotībā un līdzatbildībā, savstarpējā kalpošanā un attieksmē, lai katrs varētu atrast vietu izteikties un dalīties ar Dieva dāvanām, ko viņš ir saņēmis.

Cristina Parasiliti

Apustuliska Oblāte Pro Sanctitate

Turpinājums seko

LAJU GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Svētuma ceļš pēc sākotnējā sinodālā etapa

uzruna 31. oktobra vakara sv. Misē

Daudzi varbūt arī vēlētos būt par „dziesmas sācējiem” kopīgā ceļā, tikai jāraugās, lai tie, tēlaini izsakoties, pēc kamertoņa uzņemtu pareizu toni. Kāds arī varētu sākt dižoties ar savu centību, taču, kad sākas ikdienas kristīgās dzīves prasības, skaties, tāds neder ne pīpē, ne ragā. Par iesaistīšanos kopīgā ceļā nav jāspriež pēc tā, cik kāds ir skaļāks par citiem, bet gan pēc būtības. Svarīgi ievirzīt un pat nosargāt labos centienus un entuziasmu. Cilvēki pēc savas dabas ir jūtīgi, viegli ietekmējami un arī ievainojami, viegli aizraujas. Tomēr ne uzreiz visu uztver, padara par savu, jo noteicoša ir sava individuālā pieredze, savi priekšstati, iegūtā izglītība. Uzmanība pret katru kopīgā ceļa biedru, rūpes par viņa cilvēcisko, garīgo un intelektuālo izaugsmi jāizjūt draudžu un kopienu pārraudzībā.

Formācija, mainīšanās uz labo Dieva žēlastībā un kopībā ar citiem nemitīgi jāpilnveido. Te nav vietas tukšai papīru rakstīšanai, šablonam un formālismam. Te nav vietas arī citu zemju „ekspertu”, citu vēsturiski kulturālo apstākļu iespaidotu viedokļu un ideoloģisko pozīciju neizšķirtai un nepārdomātai atkārtošanai, kopēšanai, uzspiešanai, it kā internetā paustie uzskati būtu uzreiz mums jāpārņem un jāievieš dzīvē. Kopīgajā ceļā vienmēr jāpatur prātā un jāredz galvenais, jāredz mērķis – cilvēka svētums, dzīve trīsvienīgā Dieva kopībā, kas ir pamatā cilvēku kopībai jeb sadraudzībai. Mēs nespēsim virzīties uz prieku, ja nepanāksim lūzumu attieksmē pret otru cilvēku, ja nespēsim izlīdzsvarot kopību ar Dievu un kopību ar cilvēkiem. Atjaunotnes ceļš ir tikai kopīgs kopībā ar Vispārējo Baznīcu vietējās Baznīcās, kopībā ar visām Baznīcas kārtām, kad katram ir pārliecība par savu vietu Kristus Mistiskajā organismā.

Pauls Kļaviņš,