SOCIĀLAIS GARĪGUMS

“Es nāku kā miera svētceļnieks”

Tikšanās ar iestādēm, pilsonisko sabiedrību un diplomātisko korpu

(Kazahstānā)

Turpinājums no iepriekšējā numura

Tā ir vajadzība, kas ierakstīta šīs tautas vārdā, vārdā "kazahs", un ietver domu par būšanu brīvam un neatkarīgam. Brīvības aizsardzība, ikviena cilvēka sirdī ierakstīta tieksme, ir galvenais nosacījums cilvēku un sabiedrības grupu patiesai mijiedarbībai, kas pilsoniskajā sabiedrībā izpaužas galvenokārt kā tiesību atzīšanu, ko pavada pienākumi. Šajā sakarā es vēlos izteikt atzinību par cilvēka dzīvības vērtības atzīšanu, atceļot nāvessodu un atstājot tiesības ikvienam cilvēkam uz cerību. Līdztekus tam ir svarīgi nodrošināt domas, sirdsapziņas un vārda brīvību, lai katrs indivīds varētu spēlēt savu unikālo un vienlīdz svarīgo lomu, kalpojot visai sabiedrībai.

Pat šajā sakarā dumbra var sekmēt mūsu pārdomas. Tas primāri ir populārs mūzikas instruments un tādējādi tas ilustrē tautas ģenialitātes un gara saglabāšanas skaistumu. Saglabāšana galvenokārt atrodas varas iestāžu rokās, kuras kā pirmās ir atbildīgas par kopējā labuma veicināšanu primāri caur atbalstu demokrātijai, kas ir vispiemērotākais veids, kā vara var kalpot visai tautai ne vien dažiem. Es zinu, ka jo īpaši pēdējos mēnešos ir uzsākts demokratizācijas process, kura mērķis ir stiprināt parlamenta un vietējo varas iestāžu pilnvaras un, skatoties plašāk, nodrošināt labāk sabalansētu varas sadali. Tas ir atzinības vērts un sarežģīts ceļojums; noteikti ne īstermiņa process, kas liek turpināt virzīties uz mērķi, neatskatoties atpakaļ. Tik tiešām uzticēšanās tiem, kas valda, palielinās, ja solījumi nav vien aizbildinājumi jau iecerētam rezultātam, bet tie tiek faktiski īstenoti.

Pāvests Francisks

Turpinājums sekos

ĞIMENES GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Laulība, svētuma ceļš

Šai vīzijai, protams, nav nekādas negatīvas vērtības, taču derēs vēlreiz paturēt prātā laulības gultas metaforu katehētikā kontekstā un vēl jo vairāk katehumenātā; tieši tur, tajā gultā, ģimene "sastāv". Pāris, laulātie ir ģimenes stumbrs, īstenība: vecvecāki var būt tās sēklas, kā arī bērni ir augļi, bet koks var arī nenest augļus un ne tāpēc būt otršķirīgs. Vai tas nepadara gaisu elpojošu, vai tas nedod ēnu tiem, kas iet garām tajā atpūsties? Citiem vārdiem sakot, vai tā nav "sociāla" vērtība? Patiešām tā ir. Kristīgi laulātie paši var būt un tāpēc ir kerigmatisks paziņojums. Atbilde katru dienu, katru stundu uz Sitio, kas mūs aicina, liecība, vēlreiz citējot dokumentu, par labo un skaisto, ka laulībā ir iespējams dzīvot.

Vēlamies vēlreiz ziņot par to pašu dokumentu, kas secinājumos mudina atsevišķās Baznīcas būt “drosmīgiem” un “iedzīvoties pareizā ticības attieksmē, zinot, ka Valstības darbi vienmēr sākas kā sinepju graudiņš, bet laika gaitā var kļūt lielisks koks, kas piedāvā pajumti un aizsardzību. Jā, drosme: izteiciens, kas atgādināja atmiņā paliekošos svētā pāvesta vārdus, kas pavadīja mūsu briedumu: "Dārgie brāļi un māsas, nebīstieties, nebaidieties"

Nobeigumā mēs domājam, ka mūsu kustībai Pro Sanctitate ir pamanāma pārdomu un izšķiršanas rezerve, jo īpaši attiecībā uz aicinājumu uz laulības svētumu laulātajiem pāriem: un saglabājiet to pacietību, kas mūs lasījuši, un kam mēs pateicamies. Par to mēs apsolām atgriezties pie tā.

Albert un Emanuela Hermaņini

Kustība Pro Sanctitate locekli

"Cik daudz šī un šī... slimība man palīdz. Dievs ir neticams.

Un viņa ne tikai teica paldies, bet arī parādīja pozitīvo pusi,

ko viņa varēja saskatīt visā tajā. viņas lietās. Slimības dēļ, invalīde, kāda viņa bija, viņa pati nevarēja neko darīt, viņai bija hemiplēģija. Neskatoties uz visu,

viņa lika mums daudz smieties. Viņai bija neticama humora izjūta,

viņa sauca savu ratiņkrēslu par "manu BMW". [...]

Kādu dienu mans tēvs, kurš tobrīd jau bija... mūža nogalē, man teica:

"Es nezinu, vai ir cilvēki,

kas pasaulē ir tik laimīgi kā mēs, bet tas šķiet neiespējami".

Marija Izabella Alvīra

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Tauta uz svētuma ceļa

Kustības Pro Sanctitate šodienas misija baznīcā

‘’Sinodālais ceļš , ko piedzīvo visa Baznīca, iedvesmo mūs saprast ceļu, pa kuru arī mums ir jāiet kā Kustībai. Tas pats jautājums, ko uzdeva pāvests Francisks ‘’kāda būs baznīca trešajā tūkstošgadē‘’, izriet no potenciāla, no pozitīvā, no sasniegtajiem sasniegumiem un no grūtībām, ar kurām Kustība saskaras dažādās tautās: "Kā tas būs trešās tūkstošgades kustība?" (Kustība Pro San c titate, Starptautiskās prezidentūras 2022. gada 29. marta vēstule’’ )

Mēs dzīvojam ļoti neparastu laiku: pirmo reizi, visa baznīca, katrā pasaules daļā, ir sakusi savu ceļo kā viena liela ģimene, lai pārdomātu gan pašam par sevi, gan par savu misiju, ņemot vērā sinodalitātes tēmu, ierosināta ar lielu tēmu no Pāvesta Franciska, kā Dieva sapni par baznīcu trešajā tūkstošgadē.

Šajā kontekstā tēma, ko Kustība Pro Sanctitate ir izvēlējusies Vispārējās svētdarīšanas dienai un ikgadējam veidošanās ceļojumam, ir ļoti labi novietota: Tauta svētuma ceļojumā.

Pirmais iedvesmas avots ir fragments no Lumen Gentium, kurā ir skaidri pateikts, ka mūsu kā Kristus mācekļu aicinājums nav vientuļš ceļš uz pakāpieniem, bet gan cilvēku aicinājums.

Patiesībā mēs lasām II Vatikānā Koncila konstitūcijā: Tomēr Dievam ir labpaticis cilvēkus svētdarīt un atpestīt nevis atsevišķi, bez to savstarpējas saistības, bet gan veidot no tiem vienu tautu, kas Viņu pazītu patiesībā un Viņam kalpotu svētumā. (LG n. 9).

Gandrīz 60 gadus vēlāk Padome atkal sasniedz mūs ar Gara elpu, kurš liek mums sniegt vēl spēcīgāku un daiļrunīgāku liecību aicinājumam būt par tautu, būt par Viņa mācekļiem, dzīvojot dziļumā, kas pieder viņa Miesai, kas ir Baznīca.

Tāpēc sinodālismam ir jābūt Dieva Tautai, kas ir aicināta iet kopā svētumā: mēs šajā aspektā varam aptvert aicinājumu no jauna atklāt un izcelt svētuma kopienas dimensiju, kas paveras vēstījuma apustuliskajai dimensijai.

Cristina Parasiliti ,

Apustuliska Oblāte Pro Sanctitate

Turpinājums sekos

LAJU GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Svētuma ceļš pēc sākotnējā sinodālā etapa

U zruna 31. oktobra vakara , sv. Misē

Dieva žēlastības ierosmē vispusīga harmoniska personības attīstīšana līdz ar spēju dāvāto ticību saskaņot ar prātu ir kļuvusi par vitālu, praktisku uzdevumu. Baznīcas maģistērijs, visi Romas pāvesti savā savstarpējā papildinātībā pēc koncila ir izdevuši daudzus svarīgus dokumentus, sinodālus pamudinājumus, kuros vispusīgi izanalizētas pieejas, kā Baznīcas mācība uz Svēto Rakstu pamata var izvērsties cilvēka iekšējā pārliecībā un misijā. Taču ar dokumentiem vien nepietiek. Baznīca noraida abstraktu izglītošanu, kas neņem vērā konkrē cilvēka vēlmes un vajadzības. Labākā audzināšanas skola vai formācija ir reālā katoļticīgā cilvēka dzīve saiknē ar draudzi un sabiedrību. No ikdienas izaicinājumiem atrauta, no grāmatām iekalta katehisma tēžu zināšana nav ilgtermiņā vērta. Tāpēc tik svarīga ir iesaistīšanās Dieva tautas kopīgajā ceļā, sinodālā atgriešanās vai mainīšanās, kvalitatīva katehēze un kristīgā iniciācija, kas pastāvētu un būtu piedāvāta ne tikai pirms kristības, iestiprināšanas un pirmās svētās Komūnijas, bet arī visā dzīvē, draudzes nepārtrauktā kopībā.

Kopīgā ceļa pieredze, tās turpmākā apgūšana un padziļināšana var darīt galu atsvešinātībai, noslēgtībai sevī, savrupībai un klerikālismam, tai būtu jāizraisa visu Baznīcas kārtu aktivitāti kā katehētiski – teoloģiskā jomā, tā arī pastorālās darbības sfērā.

Lai nenovirzītos no pareizā ceļa, vienmēr jāredz mērķis, uz kuru dodamies. Un tas ir svētums, svēto sadraudzība, nevis ārēji, kvantitatīvi sasniegumi, milzīgu projektu īstenošana. Dodoties uz priekšu, jāredz arī, kas atrodas zem kājām. Aizsteigties uz priekšu, ignorējot objektīvās iespējas, pārlēkt pāri it kā nevēlamām attīstības stadijām – it kā neņemot vērā cilvēku emocionālo ievainotību, iedzimtā grēka un personīgo grēku iespaidu, dažādas atkarības un ideoloģiskos traucēkļus – tas nozīmē nevis paātrināt, bet gan nobremzēt atjaunotnes iespējas. Šo atjaunotni veicina cilvēciskā un garīgā dziedināšana, jebkāda veida formācija un katehēze vienīgi kopīgā ceļa, kopības ietvaros. Izaicinājums pašlaik ir iesaistīt ticīgo vairākumu šajā pieredzē, lai tie varētu sevi parādīt, attīstīt savas Dieva dotās spējas, atklāt talantus, kuru tautā ir liels avots.

Pr. Pauls Kļaviņš

Turpinājums seko