SOCIĀLAIS GARĪGUMS

“Es nāku kā miera svētceļnieks”

Tikšanās ar iestādēm, pilsonisko sabiedrību un diplomātisko korpu

(Kazahstānā)

Turpinājums no iepriekšējā numura

Atgriezīsimies pie dombras: to spēlē, spiežot instrumenta divas stīgas. Kazahstānu raksturo spēja radīt harmoniju starp “divām paralēlām stīgām”: gaisa temperatūru, kas ir tikpat auksta ziemā, cik augsta vasarā; tradīcijām un progresu, ko labi simbolizē vēsturisko pilsētu tikšanās ar mūsdienīgām pilsētām, piemēram, galvaspilsētu. Bet galvenais – valstī skan divu dvēseļu – Āzijas un Eiropas – notis, kas piešķir Kazahstānai pastāvīgu misiju "savienot divus kontinentus" (Id., Uzruna jauniešiem, 23.9.2001.); "veidot tiltu starp Eiropu un Āziju", "savienot Austrumus un Rietumus" (Id., Runa atvadu ceremonijā, 25.9.2001.).

Dombras stīgu skaņas parasti savienojas ar citu šīm vietām raksturīgo stīgu instrumentu skaņām: tas ir atgādinājums, ka harmonija pieaug un nobriest kopībā, korāļa vienotībā, kas ved uz “harmonisku sabiedrisko dzīvi.” “Panākumu avots ir vienotība," saka skaists vietējais sakāmvārds. Ja tas tā ir visur, šeit tā ir patiesība ļoti praktiskā veidā: aptuveni 550 etniskās grupas un vairāk nekā 80 valodas, sastopamas valstī ar daudzveidīgām kopienu vēsturēm, kultūras un reliģiskajām tradīcijām, veido neparastu “koncertu”; tās padara Kazahstānu par unikālu daudznacionālu, multietnisku un daudzreliģiju laboratoriju un atklāj tās īpašo aicinājumu būt par tikšanās valsti.

Pāvests Francisks

Turpinājums sekos

ĞIMENES GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Laulība, svētuma ceļš

Pāvests viņus nesūta, lai teiktu: "nopietnas bažas par to, ka pāri ar pārāk virspusēju sagatavošanos saskaras ar reālu risku svinēt nederīgas laulības". "Mātei Baznīcai ir taisnīguma pienākums veltīt laiku un enerģiju to cilvēku sagatavošanai, kurus Kungs aicina uz tikpat lielu misiju kā ģimene.

Mums ir īpaši nozīmīgi divi aspekti, kas atgādināti un apstiprināti dokumentā: “pat sociālā pastorālā aprūpe ir jāintegrē ar ģimenes aprūpi, jo mūsdienās nav iespējams izprast adekvātu sociālo pastorālo aprūpi, neuzklausot ģimeni”. Tas ir jāatceras, jo ir izplatīta pieredze, ka baznīcas kopienu "sociālās" aktivitātes bieži vien saņem transversālu un plaši izplatītu vienprātību, kas krasi samazinās, kad no tām pārejam uz citiem ticības dzīves aspektiem.

Savā ziņā, ja vēlaties oponēt iepriekšminētajam, tiek stingri uzsvērts, ka "laulības katehumenāts nav gatavošanās "eksāmena nokārtošanai", bet gan "nodzīvojamai dzīvei un vispārējam tonim”. Šajā procesā izmantotajam vajadzētu būt daudz tālāk par morālistisku aicinājumu un tā vietā vērsts uz labo un skaisto, ka laulībā ir iespējams dzīvot. Mums šķiet būtiski pieminēt arī šo atgādinājumu, jo pirmslaulības pastorālās aprūpes operatoru “sāpju saucienā” bieži dzirdam sakām, ka laulātie “nezina”, kas ir kristīgā laulība. Acīmredzami tā ir taisnība, taču mums vienmēr ir jāuzmanās no gnostiķu lamatas, uzskatot, ka šeit tāpat kā citur tas ir jautājums par "zināšanu", īsi sakot, zinātnes problēmu. Un tad, nebaidoties vēlreiz apstiprināt morālās patiesības, kas izriet no ticības un ir nesaraujami saistītas ar to, mērķis ir palīdzēt mūsu brāļiem, kuri lūdz kristīgo laulību, atsaukties uz mīlestības aicinājumu, uz Kristus "Sitio". Un patiesībā, sākot no konkrētas cilvēciskās mīlestības pieredzes, ticība un tikšanās ar Kristu ir jānovieto laulības sagatavošanas centrā.

Albert un Emanuela Hermaņini

Kustība Pro Sanctitate locekli

(Romā)

Turpinājums sekos

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Turpinājums no iepriekšējā numura

I z salkums un slāpes

Šie vārdi ir teikti gandrīz pirms četrdesmit gadiem – un tomēr to programmatiskais lādiņš ir palicis neskarts. Šodien dzīvojam iegremdēti daudzos tuksnešos, kuros cerības sēklas šķiet pamatīgi paslēptas. Un tomēr nav nepieciešams būt svētajam, lai iegūtu asāku redzi un saskatītu šo labā, raižu un gaidu dīgšanu... Tas jau būtu pirmais solis, lielisks vingrinājums, lai kādu tuksneša nostūri no neviesmīlīgas un naidīgas vietas padarītu par dzīvības dārzu.

Bet Džakvinta atgādina, ka svētais, katrs, kurš sava dzīvē ir pieņēmis derību ar Kungu, šo personisko mīlestības saikni ar Viņu, prot atpazīt To, kurš ir licis cerības sēklu tuksnesī, redz labo kā sēklu, ko Gars ir sējis cilvēka sirdī, pasaules sirdī, sabiedrības sirdī. Un tam ir noteicoša nozīme. Jo, ja cerības sēkla ir spontāni radies auglis, tā ir nepastāvīga kā cilvēka daba. Bet, ja tā ir Gara dāvana, tad Viņa darbs noteikti tiks pabeigts. Un kas vēl neparastāk – pasaulei ir pozitīvi aspekti, kas nāk no Gara klātbūtnes un darbības, lai gan pašā pasaulē ir pretestība Garam. Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ ir nepieciešama svētā rosinošā un starpnieciskā darbība pasaules iekšienē, lai palīdzētu tai ceļā un veicinātu tās attīstību, sekojot Gara darbībai.

Viens no mūsu laikmeta paradoksiem ir līdzsvara trūkums starp iekšējo dzīvi un ārējo dzīvi: šķiet, ka eksistē tikai šī otrā, bet pirmā kļūst aizvien nenozīmīgāka, nabadzīgāka, tukšāka. Tas ir tas tukšums, kas jāpiepilda ar tā mīlošo sabiedrību, kas atkārto pravieša sludināto: “Lūk, dīgst kaut kas jauns... Vai tu to nemani?”.

Pirms dažām dienām es izlasīju šo pravieša Amosa grāmatas fragmentu: “Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, visvarenais Dievs, Es sūtīšu zemē badu, ne maizes badu, nedz arī slāpes pēc ūdens, bet slāpes uzklausīt Tā Kunga vārdus.” (Am 8, 11) Man šie vārdi likās ļoti atbilstoši mūsu laikam, kurā ir tik daudz izsalkuma un slāpju pēc pieķeršanās, pēc atklātības attiecībās, pēc cilvēkiem, kas bez savtīguma veltītu savu darbu kopējam labumam. Ir izsalkums pēc cieņas, pēc viesmīlības, pēc klātbūtnes. Un visā šajā tuksnesī vajag likt no jauna atskanēt Vārdam, likt tam atskanēt ar dzīves liecību. Nav nepieciešama neapstrīdama, ideāla, nevainojama liecība, bet gan smaids, vārds, skatiens, žesti, kas vēsta, arī bez runāšanas, ka esi sastapis Kristu un esi atskārtis, ka kopš šīs tikšanās dzīve ir mainījusies.

Kristīna Paraziliti (Cristina Parasiliti )

Kustība Pro Sanctitate (Romā)

LAJU GARĪGUMS

159. Ceru, ka tu pratīsi tā vērtēt sevi, uztvert sevi tik nopietni, ka rūpēsies par savu garīgo izaugsmi. Blakus jaunībai raksturīgajam entuziasmam pastāv arī skaistums censties “pēc taisnības, ticības, cerības, mīlestības un miera” (2 Tim 2:22). Tas nenozīmē zaudēt spontanitāti, svaigumu, entuziasmu, maigumu, jo kļūt pieaugušam nebūt nenozīmē atteikties no šī dzīves posma – jaunības labākajām vērtībām. Citādi Kungs kādu dienu varētu tev pārmest: “Es atceros tavu jaunības uzticību, tavu līgavas mīlestību, kā tu gāji man pakaļ pa tuksnesi” (Jer 2:2).

160. No otras puses, arī pieaugušajam ir jānobriest, bet nezaudējot jaunības laika vērtības. Patiesībā katrs dzīves posms ir nemitīga žēlastība, tajā ir nepārejoša vērtība. Labi nodzīvota jaunība saglabājas kā iekšējā pieredze, bet pieaugušā dzīvē tā tiek apgūta, padziļināta un turpina nest augļus. Ja jauniešiem ir raksturīgi, ka tos aizrauj bezgalīgais, kas paveras un sākas, tad briesmas, kas draud pieaugušā dzīvei ar tās drošību un ērtībām, pastāv tajā, ka šī perspektīva tiek aizvien vairāk pamesta novārtā un ka tiek pazaudētas jaunības laika vērtības. Tā vietā gan vajadzētu notikt pretējam: nobriestot, izaugot un organizējot savu dzīvi, mums nevajadzētu pazaudēt šo entuziasmu, šo plašo atvērtību, šo īstenības, kura vienmēr ir kas vairāk, valdzinājumu. Katrā savas dzīves mirklī mēs varam atjaunot un attīstīt jaunību. Kad es uzsāku savu pāvesta kalpojumu, Kungs paplašināja manu apvārsni un dāvāja man atjaunotu jaunību. Tas pats var notikt arī ar ilgus gadus kopā pavadījušu laulāto pāri vai ar mūku tā klosterī. Ir lietas, kurām gadu gaitā jānogulsnējas, bet šī nobriešana var sadzīvot arī ar atjaunojošos uguni, ar vienmēr jaunu sirdi.

Pāvests Francisks

(Apustuliskais pamudinājums Christus vivit )

Kungs nāks nevis tāpēc, lai no jauna tiktu tiesāts,

bet lai pats spriestu tiesu pār tiem, kas iepriekš bija tiesātāji.

Pirmo reizi Viņš nāca, lai piepildītu pestīšanu,

lai mācītu un pārliecinātu ļaudis;

otro reizi Viņš nāks, lai visu pakļautu savai valdīšanai.

Svētais Kirils no Jeruzalemes