SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Sociālais garīgums šodien, rīt un parīt

Brāli, lai tava “vajadzība” manī – tavā brālī, arvien rada “iekšēju nepieciešamību” būt pretimnākošam, pārvarot jebkuru aprēķinu un ikvienu auksta taisnīguma principu.
Tas arī ir pats būtiskākais mūsu piedāvātā sociālā garīguma izejas punkts.
Bet, vai gan iespējams civilizācijas straujajā skrējienā un paātrinātās gaitas laikmetā balstīties uz principiem, kuru ietekmes izjušanai ir vajadzīgi ne vien gadi, bet gadu simteņi? Šis arguments ir visai spēcīgs un pamatots. Vislielākais izaicinājums mūsu piedāvātajai brālībai ir laiks.
Patiesi, mūs šodien nodarbina tūkstošiem problēmu, kas ir viena par otru smagāka. Tās ir bezdarbs, nabadzība, ekonomiskā depresija utt., taču iespējams nemaz aiz kalniem vairs nav laiks, kad to esamību pārtrauks kāda ekoloģiskā vai atomkatastrofa.
Bet, ja vien izdotos izbēgt no šādas dubultas katastrofas, ko mēs no sirds arī novēlam, vispārējās labklājības laikmetu vairs nevajadzētu ilgi gaidīt. Ja cilvēce nebūs pati sevi iznīcinājusi, tā pašreizējos ekonomiskos un sociālos kontrastus un nevienlīdzību pārvarēs.
Taču te izšķirošs ir jautājums – kādu cenu prasīs rītdienas labklājība? Cik daudz cīņu, karu, vardarbības vēl būs jāpārcieš? Vai nav pārāk liels risks, ka nedaudzos izdzīvojušos, kuri galu galā sasniegs mērķi – “universālo labklājību”, būs dziļi traumējis šis ceļš pāri nāves tuksnesim; tuksnesim – kas ir noklāts kritušajiem šajā nehumānajā skrējienā pēc laimes? Vēlams gan, lai šis nupat rakstītais būtu attiecināms vienīgi uz dzejas un fantāzijas pasauli, un nekādā ziņā nebūtu vēsturiski – pravietiski vārdi, taču realitāte diemžēl rāda pretējo. Šīs rindas ir vēsturiskas, jo spilgti raksturo gan šodienu, gan nule kā aizgājušo vakardienu; un tā kā tās ir attiecināmas uz nebūt ne grūti paredzamo nākotni, tad tās ir arī pravietiskas.
Līdz ar to, ja turpināsim balstīties vienīgi uz pašreizējo pseido taisnīgumu, mēs atkal un atkal nonāksim pie asiņainām kaujām un konfliktiem, kam, šķietami, vajadzētu sekot vispārēja labklājība. Tas nozīmē, ka šī “labākā rītdiena” mums maksās visai dārgi. Pat vēl vairāk: ja būsim pilnīgi godīgi pret sevi, tad atzīsim, ka šajā apgalvojumā darbības vārda laiks ir jānomaina un jāsaka: “Mēs jau maksājam ļoti dārgi”.
Dieva kalps Guljelmo Džakvinta


ĞIMENES GARĪGUMS

Bez lielīšanās un uzpūtības

97. Seko izteiciens perpereuetai, kas norāda uz iedomību, raizēm demonstrēt savu pārākumu, lai radītu iespaidu uz citiem ar pedantisku un visnotaļ agresīvu attieksmi. Kas mīl, ne vien izvairās pārāk daudz runāt par sevi pašu, bet arīdzan, tā kā ir vērsts uz citiem, prot rast sev vietu, nepieprasot atrašanos centrā. Nākamais vārds - physioutai - ir ļoti līdzīgs, jo norāda, ka mīlestība nav augstprātīga. Burtiskā nozīmē tas izsaka faktu, ka tā sevi "nepadara lielu" citu priekšā, un norāda uz kaut ko smalkāku. Tā nav tikai apmātība, lai rādītu savas labās īpašības, bet liek arī zaudēt realitātes izjūtu. Cilvēki sevi uzskata par pārākiem, jo tic, ka ir "garīgāki" vai "viedāki". Pāvils lieto šo darbības vārdu vairākas reizes, piemēram, lai teiktu, ka "zināšanas dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ" (1 Kor 8,1) Proti, daži sevi uzskata par pārākiem, jo zina vairāk nekā citi, un pievēršas pieprasīšanai no citiem un viņu kontrolēšanai, lai gan īstenībā tas, kas mūs dara pārākus, ir mīlestība, kas saprot, dziedina, atbalsta vājo. Kādā citā pantā viņš lieto šo vārdu, lai kritizētu tos, kas ir "uzpūtušies" (1 Kor 4,18), lai gan īstenībā tiem vairāk piemīt liekvārdība nekā patiess Gara "spēks" (sal. 1 Kor 4,19).

98. Ir svarīgi, lai kristieši dzīvotu šo attieksmi veidā, kā tie izturas pret tiem ģimenes locekļiem, kas ir mazizglītoti ticībā, trausli vai mazāk droši savā pārliecībā. Dažkārt notiek pretējais: tie, kas savā ģimenes vidē sevi uzskata par visvairāk augušajiem, kļūst augstprātīgi un neciešami. Pazemīga attieksme te parādās kā kaut kas, kas veido daļu no mīlestības, jo, lai saprastu, piedotu un kalpotu citiem no sirds, ir nepieciešams atveseļoties no lepnības un attīstīt pazemību. Jēzus atgādināja saviem mācekļiem, ka varas pasaulē katrs cenšas valdīt pār citu, un tādēļ viņiem saka: "Starp jums tas tā nebūs." (Mt 20,26) Kristīgās mīlestības loģika nav tā, kas sevi uzskata par pārāku par citiem un kurai ir nepieciešams likt citiem just savu varu, bet gan tā, kurā "kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps" (Mt 20,27). Ģimenes dzīvē nevar valdīt varas pār citiem loģika vai sacensība, lai redzētu, kurš ir visgudrākais un spēcīgākais, jo šāda loģika noliedz mīlestību. Ģimenei derīgs ir arī šis padoms: "Bet visi savstarpēji ietekmējieties pazemībā, jo Dievs ļaunajiem pretojas, bet pazemīgajiem dod žēlastību." (1Pēt 5,5)

Pāvests Francisks,
Apustuliskais pamudinājums „Amoris laetitia” (Mīlestības līksme)


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Turpinājums no iepriekšējā numura

Cerība cilvēcei

Bet ar to nav gana, tas nav pietiekami, tauta pārkāpj šo vienošanos, atklājot visu savu vājumu. Sēkla, ko pats Dievs ir sējis tuksnesī, nepaliek bez augļiem, tā ir cerības sēkla, tas ir apsolījums, ka piepildījums nāks īstajā brīdī. “Izraēla tauta nespēj sekot mīlestības ritmam. Pēc daudzām neveiksmēm Dievs nostiprina citādu ekonomiju un derību: nolaižas cilvēka iekšienē, dara, lai cilvēks vairs neredzētu derību kā kādu ārēju realitāti, bet gan kā kaut ko, kas ir viņā pašā, iekšpusē. Nav runa par vienkāršu likuma ievērošanu, bet gan par noteiktas pieredzes iegūšānu; derība kļūst par dzīves pieredzi.” (G. Džakvinta, Derība, 61) Tuksneša sirdī dzimst cerība – caur jaunu vārdu, ko Dievs saka cilvēkam: “Es rakstīšu Savu likumu tavā sirdī, es pat došu tev jaunu sirdi, miesas sirdi akmens sirds vietā, spējīgu saturēt Manu Garu.

Džakvintam katrs cilvēks ir aicināts piepildīt savu derību ar Dievu, teikt savu jā pilnīgi, noteikti un galīgi. Un, lai gan šī ir personiska, iekšēja vienošanās, tai ir lemts izstarot uz pārējo cilvēci, jo tā ir derība, ko ir piepildījis Kristus, kurš “atrauj vaļā durvis, atver tās visai cilvēcei, ar vispārējību, kas rada cilvēcē cerības stāvokli... Kristus ir klātesošs vēsturē, katra personīgajā vēsturē, manā vēsturē, manā dzīvē, Viņš, kas mani iekļauj Savā dzīvē. Katram jāspēj sacīt: es esmu pārveidotais, Kristus aicinātais, man ir jāslēdz vai jāatjauno mana derība ar Kristu, jāpieņem manā dzīvē bauslība, uz ko Viņš mani ir aicinājis, proti, tas, ko Viņš vēlas, lai es dzīvoju. Tas ir personisks jautājums, katrā ziņā, taču arī kopienas jautājums. [..] Patiesi pieņemt un izdzīvot šāda veida uzstādījumu nozīmē kļūt spējīgiem revolucionizēt savu personisko un kopienas dzīvi. Nav iespējams turpināt klusi dzīvot. Kungs ir aicinājis katru kristīto dzīvot Viņā, Viņa klātbūtnē. Viņš, kas ir klātesošs mūsos, mums ir devis Savu bauslību un to pastāvīgi atjauno, tāpat kā atjauno mūsu vienošanos ar Viņu.” (G. Džakvinta, Derība, 121)

Kristīna Paraziliti,
Apustuliskā Oblāte, Pro Sanctitate
Turpinājums sekos


LAJU GARĪGUMS

Draudzība ar Jēzu

154. Draudzība ar Jēzu ir nesaraujama. Viņš mūs nekad neatstāj, pat ja reizēm liekas, ka Viņš klusē. Kad Viņš ir mums vajadzīgs, Viņš mums ļauj sevi atrast (sal. Jer 29:14) un ir mums blakus, lai kur mēs ietu (sal. Joz 1:9). Jo Viņš nekad nelauž savu derību. Viņš aicina mūs Viņu nepamest: “Palieciet Manī, un Es jūsos” (Jņ 15:4). Ja mēs tomēr attālināmies, “Viņš paliek uzticīgs, jo Viņš nevar pats sevi noliegt” (2 Tim 2:13).

155. Ar draugu runājam, dalāmies pat visslēptākajās lietās. Arī ar Jēzu runājamies. Lūgšana ir izaicinājums un piedzīvojums. Un kāds vēl piedzīvojums! Tā ļauj mums iepazīt Viņu aizvien labāk, iedziļināties Viņā un pieaugt aizvien ciešākā vienībā. Lūgšana ļauj mums izstāstīt Viņam visu, kas ar mums notiek, un paļāvībā nodot sevi Viņa rokās. Tā dāvā mums nenovērtējamas tuvības un mīlestības mirkļus, kad Jēzus ielej mūsos savu dzīvību. Lūdzoties mēs “iesaistām Dievu ‘spēlē’, paveram Viņam telpu, lai Viņš var ienākt, darboties un uzvarēt”.

156. Tā iespējams sasniegt un piedzīvot pastāvīgu vienotību ar Viņu, un tā pārsniedz visu, ko mēs varētu izdzīvot ar citiem cilvēkiem: “Es dzīvoju, bet jau ne es, bet manī dzīvo Kristus” (Gal 2:20). Neatrauj savai jaunībai šo draudzību. Tu vari sajust Viņu sev blakus ne tikai lūgšanas laikā. Tu sapratīsi, ka Viņš vienmēr iet kopā ar tevi. Centies to atklāt, un tu piedzīvosi to brīnišķīgo sajūtu, ka nekad neesi pamests vientulībā. To pieredzēja mācekļi, kuri apjukuši, ceļā sarunādamies, devās uz Emmausu, kad viņiem pievienojās Jēzus un “gāja kopā ar viņiem” (Lk 24:15). Kāds svētais teica, ka “kristietība nav patiesību, kurām jātic, likumu, kuri jāpilda, un aizliegumu kopums. Tādā gadījumā tā būtu vienkārši atbaidoša. Kristietība ir Persona, kura mani tik ļoti mīl, ka gaida un pieprasa manu mīlestību. Kristietība ir Kristus”.

Pāvests Francisks
Apustuliskais pamudinājums Christus vivit