SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Universāla brālība šodien

Un tomēr ar to nepietiek... Brālības mistikai ir nepieciešams vēl kāds solis: "Vai pastāv iespēja, kas ir „arī” cits ceļš, kura pamatā nebūtu tikai spēks un taisnīgums? Svētais Asīzes Francisks nesteidzās apkopt Gubio vilka atstātās brūces, bet devās zvēru nomierināt. Šī līdzība māca: ir jāpalīdz cilvēkiem atgriezties. Lūk, jauna sociālā robeža – samariešu sacelšanās. Samarieši ir cilvēki, kas nolēmuši doties uzmeklēt brāļus – ne jau tikai ievainotos, bet arī pāri darītājus. Viņus atrast un stāstīt tiem par mīlestību, kurai jāvalda starp cilvēkiem, un palīdzēt tiem apjaust vispārējas, brīnišķīgas brālības ideālu."

Radikāla, konkrēta, revolucionāra: šādi mēs varam apkopot Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas prezentēto brālības mistikas ideju, patiesi universāla brālība, spējīga iekļaut it visus, apspiestos un apspiedējus, taisnos un netaisnīgos, upurus un vajātājus, ar spēcīgu evaņģēlisku garšu; nevis šķidra un bezgaršīga Evaņģēlija, bet gan stipra, spēkpilna, izaicinoša un aizraujoša, tāda, ko jāuztver nopietni, spējīga revolucionizēt cilvēka sirdi un no turienes izstarot gaismu uz visiem pasaules nostūriem.

Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku! Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un godu laupa, lai jūs būtu tā Tēva bērni, kas debesīs, kas liek savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem! Ja jūs mīlēsiet tos, kas jūs mīl, kādu algu jūs par to saņemsiet? Vai arī muitnieki tā nedara? Un ja jūs sveicināsiet tikai savus brāļus, ko jūs darāt sevišķu? Vai arī pagāni tā nedara? Tāpēc esiet pilnīgi, kā arī jūsu Debestēvs ir pilnīgs! (Mt 5, 43-48)
Kristīna Parasiliti, Apustuliskā Oblāte, Pro Sanctitate
tulk. Ieva Kudure

ĞIMENES GARĪGUMS

Sieva, mamma ģimenē

“Attiecībā uz laulātajām dzīvesbiedrenēm: jums jābūt savas ģimenes eņģelim, pirmām kārtām attiecībā uz savu vīru, atceroties savu garīgo sūtību, kurai jāīstenojas tajā, lai vestu pie Dieva savu dzīvesbiedru. Lai to panāktu, šeit vairāk noderēs lūgšana, gandarīšana un maigums, nekā tūkstoš sprediķošanas un spītības. Esiet savam vīram iejūtīga sieva ar mātišķu smalkjūtību! Nekad neattieciniet uz viņu tos mortifikācijas kritērijus, kas ir noderīgi jums pašai, un galvenais – pildiet pilnīgā garīgā mierā pat vismazākos no saviem laulātās pienākumiem. Tāda dievbijība, kas mūs vestu pie tā, ka bez pamatota iemesla liekam nest citiem upurus, nebūtu gudra un Dievam tīkama. Bet saviem bērniem esiet māte šī vārda dziļākajā nozīmē – ne vien fiziskā nozīmē, bet vēl jo vairāk attiecībā uz viņu dvēseli! Šādas mātišķības mērķis ir veidot viņos Jēzu un ļaut tam arvien augt. savu laiku, savu dvēseli – bet ar apdomību un paklausības robežās. Un to visu darīt ar prieku un smaidu – tādai jābūt vispatiesākajai tuvākmīlestības īstenošanai.”

“Tikumiem, par kuriem runājām, protams, jāvieno mūsu dvēsele ar Krustāsisto Jēzu, taču tiem jāļauj mums atdarināt Viņu arī mūsu dzīves kārtas pienākumu pildīšanā. Dievbijība, kas aprobežotos tikai ar attiecībām ar Dievu un esniegtos tālāk par Baznīcas mūru robežām, būtu absurda. Mūsu tikumu praktisko ielietojuma lauku nosaka vide, kurā dzīvojam, proti, ģimene un darbavieta. Jums jābūt par ģimenes eņģeli.”
Dieva kalps Guljelmo Džakvinta,

Svētais Gars,
iemājo mūsu sirdīs!
Māci ejamo ceļu
un mūsu kopīgās gaitas.
Esam vāji un grēcīgi,
neļauj veicināt apjukumu.

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Turpinājums no iepriekšējā numura

Derība tuksnesī: cerības zīme

Dzīvības stāsts sākas tuksnesī. Radīšanas grāmata iesākas, šādi aprakstot to, kas bija pirms Radīšanas: “Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja...” (Rad 1, 2).
Pasaules vēstures pirmssākumos Dievs izveido kaut ko līdzīgu iespiedumam (imprinting) pašā radībā: eksistē tumša, tukša un drūma realitāte kā bezformīgs tuksnesis, bet, kad Dievs izrunā Savu vārdu, katra lieta kļūst dzīva, iegūst formu un krāsu. Tā ir Dieva klātbūtne, kas rada pārmaiņas, pārveidojot naidīgu vietu par žēlastības un dzīvības sastapšanas pieredzi.

Tuksnesī patveras pravieši, bēgot no saviem vajātājiem, savas misijas nogurdināti. Tā notiek ar pravieti Eliju, kas bēgot no karalienes Izabeles dusmām, dodas tuksnesī, vēloties mirt. Un šajā tuksnesī viņu ārkārtējā veidā saniedz Dievs, kas viņu baro, atjauno viņa spēkus un ved viņu līdz Horebam, kur Sevi atklāj viegla vēja čukstā, lai tam nodotu atjaunotu viņa pravieša misiju.

Bet tuksnesis ir vieta Izraēlas tautas lielajam ceļojumam no Ēģiptes un Apsolīto zemi. Izraēlam tuksnesis ir kas vairāk par šķērsojamu teritoriju, tas ir īpaša ceļa simbols, ceļa, kas nosaka un raksturo attiecības ar tā Kungu. Izreāls dodas tuksnesī ne pēc savas iniciatīvas, bet pēc īpaša Dieva aicinājuma, balstoties uz noteiktu apsolījumu: “Es tevi aizvedīšu uz zemi, kur plūst piens un medus, kur tu būsi brīvs, un Es būšu tavs Dievs un tu būsi mana tauta.” Tas ir peroniskas un nesaraujamas saiknes apsolījums, kas iegūst derības vārdu, saiknes, kas dod jaunu perpektīvu un jaunu orientieri.

Tuksneša garīgums ir derības garīgums. Pašas dziļākās un svarīgākās zīmes, ko Kungs dod Izceļošanas (Exodus) laikā, parādās ceļa sākumā, nevis beigās. Pirms iziešanas no Ēģiptes Kungs liek svinēt Pashu, ceļa un atbrīvošanas paredzējumu, ko tauta drīz pieredzēs. Arī derība Sinaja kalnā tiek slēgta ceļa laikā, tā nav beigas un atzīmē ceļa ritmu: no šī brīža tautai Dieva rakstītais Likums ir kā partitūra, uz kuras pamata veidot savu dzīvi.
Kristīna Paraziliti,
Apustuliskā Oblāte, Pro Sanctitate
Turpinājums sekos

LAJU GARĪGUMS

Draudzība ar Kristu

150. Lai kā tu dzīvotu un lai ko tu nepiedzīvotu, tu nenonāksi līdz jaunības dziļākajai būtībai un neiepazīsi jaunību tās patiesajā pilnībā, ja katru dienu netiksies ar lielo Draugu, ja nedzīvosi draudzībā ar Jēzu.

151. Draudzība ir dzīves dāvana un Dieva dāvana. Caur draugiem Kungs mūs attīra un ļauj mums nobriest. Tai pašā laikā uzticami draugi, kas ir ar mums grūtos brīžos, atspoguļo Kunga mīlestību, Viņa mierinājumu un mīlošo klātbūtni. Draugu esamība māca mums atvērties, saprast citus, rūpēties par tiem, atstāt savu komfortu un izolāciju, dalīties savā dzīvē. Tieši tāpēc “uzticamu draugu neatsver nekas” (Sīr 6:15).

152. Draudzība nav gaistošas un pārejošas attiecības, tā ir stabila, noturīga, uzticīga, laikam ejot, tā nobriest. Tā ir pieķeršanās, kas liek mums justies vienotiem, un vienlaicīgi tā ir devīga mīlestība, kas mudina mūs darīt draugam labu. Kaut arī draugi var būt savā starpā ļoti atšķirīgi, tiem vienmēr ir kaut kas kopīgs, kas liek tiem justies tuviem, tie dalās viens ar otru sirsnībā un paļāvībā.

153. Draudzība ir tik svarīga, ka Jēzus pats sevi stāda priekšā kā draugu: “Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, [...] bet par draugiem” (Jņ 15:15). Viņa dāvātā žēlastība mūs paaugstina tā, ka patiešām esam Viņa draugi. Ar to mīlestību, ko Viņš ielej mūsos, mēs varam mīlēt Viņu, paplašinot Viņa mīlestību arī uz citiem cerībā, ka arī tie atradīs savu vietu šajā Jēzus Kristus dibinātajā draudzības kopienā. Un kaut arī Viņš jau kopš augšāmcelšanās bauda pilnīgu laimi, mēs varam būt devīgi pret Viņu, palīdzot Viņam šajā pasaulē celt Viņa Valstību, esot Viņa darbarīki, lai nestu citiem Viņa vēsti, Viņa gaismu un vispirms jau Viņa mīlestību (sal. Jņ 15:16). Mācekļi sadzirdēja Jēzus aicinājumu uz draudzību ar Viņu. Tas nebija aicinājums, kas tiktu tiem uzspiests, tas bija smalkjūtīgs piedāvājums, cienot to brīvību: “Nāciet un skatieties”, Viņš tiem teica, “un tie gāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika tanī dienā pie Viņa” (Jņ 1:39). Pēc šīs tikšanās, tik tuvas un negaidītas, tie atstāja visu un sekoja Viņam.

Pāvests Francisks (Apustuliskais pamudinājums Christus vivit)