SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Brālības vēsts Guljelmo Džakvintas darbos

Turpinājums no iepriekšējā numura

"Mums jāpierod darīt lietas nopietni un piešķirt jēdzieniem to autentisko vērtību. Kad mēs mūsu tuvāko saucam par brāli, tas nozīmē, ka viņš nav ne pusbrālis, ne adoptētais brālis, bet īstais brālis, kurā plūst tās pašas mūsu asinis, kas izplūda no Kristus sāna, kas uz Krusta mūs ir padarījis par saviem brāļiem. Šī tēma ir vispārēja un attiecas arī uz daudzām citām lietām. Ja vēlamies palīdzēt, mēs nedodam mūsu laika un mūsu spēka drumstalas; ja vēlamies palīdzēt finansiāli, nedodam nabaga dāvanu, bet padarām par kopīgu tik daudz, cik mums ir iespējams, pieņemot upurus, kas ar to saistīti; ja vēlamies būt patiešām augstsirdīgi, neaprobežojamies savā darbībā tikai ar viegliem un ērtiem gadījumiem, bet cenšamies būt klātesoši it visur, kur tas ir objektīvi noderīgi un nepieciešami, nemērot mūsu darbību ar mūsu egoistisko aprēķinu."
Rīkoties kā brāļiem Dieva Kalpa tikko aprakstītajā veidā, tātad piešķirot jēdzieniem to patieso vērtību, - tas pieprasa tās iezīmes, ko atradām mistikas definīcijā: iekšējā skaidrība, ideāla pazīšana un tā mīlestība, visu no tā izrietošo seku izdzīvošana ar pārliecību un radikalitāti. Taču ir nepieciešams šo darbību un šo klātbūtni neatstāt kā izolētu faktu, vientuļa samarieša izvēles rezultātu, bet gan padarīt to par "samariešu sacelšanos": "Visiem, kas saprot to, cik liela nozīme pasaules glābšanā ir brāļu mīlestībai, jāapvienojas un jāsāk samariešu sacelšanās. Tiem jādarbojas, lai tas vairs nebūtu tikai personisks fakts, bet kļūtu par plaši izplatītu, vispārēju domāšanas veidu, paradumu, sociāli atzītu un aizsargātu rīcību."

ĞIMENES GARĪGUMS

No Svētā Džuzepes Moskati rakstiem

“Bēdas mūsu zinātnei, ja tā būtu pilnībā auksta un veltīta tikai, lai apmierinātu ķermeņa niecīgās izpatīkas! Kam gan tad tā kalpotu? Tad tā būtu materiālisma un egoisma kalpone! Tātad, mums, mediķiem ir jāsargājas no tamlīdzīgas apsūdzības un kritiskos brīžos [...] jāatceras, ka mūsu priekšā ir ne tikai ķermenis, bet arī dvēsele, Dieva radība.

Kungs, es tev pateicos, jo tu mani mīli,
Jo tu esi ar mani.
Tas ir prieks, ko es jūtu sevī, nav salīdzināms ar citiem.
Prieks tiem, kuri zina ka nekad nebūs vieni.
Dievs, šo visu es neesmu pelnījis;
Tu, Kungs neesi ilūzija, tavs miers nav nepatiess,
tava mīlestība ir bezgalīga, tava dzīve ir patiesa.
Es baidos, ka es dzīvoju brīnišķīgu sapni,
es baidos, ka tas viss varētu būt tikai mana ilūzija,
tāpat, ka viss pārējais, tās lietas,
kas vienmēr ir bijušas lielākajā daļā gadījumu (protams manis dēļ):
Bet pat ja tas, ko es piedzīvoju, ir ilūzija,
Tu, Kungs, Tu neesi ilūzija, tavs miers nav nepatiess,
tava mīlestība ir mūžīga, tava īstā dzīve.

Paldies, ka liec man saprast, ka tavs Gars ir ar mani;
es varu nebaidīties.
Paldies, jo es atkal izbaudu šo prieku, tas mierīgums,
kam es ticēju, ka tas jau ir zudis, tad, kad beidzās bērnība.
 
Sandra Sabattini
 Dienasgrāmata, 1978. gada 27. februāris

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Turpinājums no iepriekšējā numura

Garīgums tuksnesī

Lai kļūtu par cilvēkiem ar dziļu iekšējo dzīvi

Kristīgajā garīgumā tuksnesis ir simbols dziļi personiskām un īpašām attiecībām ar Dievu, vieta, kur Dievs pakāpeniski uzauž jaunu sākumu, kam raksturīga dziļa iekšēja saikne, spēcīga kā neizdzēšama zīme, kas norāda uz dzīvi, kas ir atjaunota, jo tiek dzīvota kopā ar Viņu, Viņa klātbūtnē. Sava tuksneša garīguma pamatos Džakvinta lika derības pieredzi kā to pestīšanas stāsta brīdi, kurā konkrētu formu iegūst Dieva un cilvēka attiecības kā mīlestības saikne. Iekšēja saikne, kuras augļi staro Baznīcā un pasaulē.

 Kad domāju par tuksnesi, pirmais attēls, kas man nāk prātā, ir uzkarsuši, smilšaini plašumi, kuru robežas pazūd aiz horizonta. Tuksnesī ir viegli apmaldīties, tur nav ceļu, nav atskaites punktu. Tikai smiltis, saule, karstums, klusums.
Kas uzņemas risku doties tuksnesī, uzsāk grūtu, bīstamu ceļu, riskē apmaldīties vai pakļaut briesmām savu dzīvību.
Bībelē tuksnesis tiek pieminēts kā vieta, no kuras izvairīties, jo to apdzīvo plēsīgi zvēri un laupītāji, vieta, kur atskaites punkti ir nevis stabili, bet gan nepārtrauktā kustībā; tā ir vieta bez vārda, kā to definē ebreju valodas apzīmējums. Un Dievs Savā iztēles bagātajā un ģeniālajā gudrībā ir pratis pārveidot šo šausmīgo vietu par pestīšanas simbolu, pat vēl vairāk – par personisku, mistisku, dziļu pieredzi Dieva mīlestībai, providencei un maigumam pret cilvēku.
Tikai Dievs varēja paveikt šo brīnumu, nepieciešamu, lai liktu saprast, ka Viņš patiešām ir stiprāks par nāvi un ka tur, kur nonāk Viņa Vārds, notiek neiespējamais – tuksnesis uzplaukst kā dārzs, klusuma vietā stājas Gara balss, kas nes jaunu dzīvi tur, kur iepriekš bija tikai tukšums, tumsa, pamestība.

Kristīna Paraziliti (Cristina Parasiliti).
Kustība Pro Sanctitate Itālijā

LAJU GARĪGUMS

Vēsturiskās apziņas gals

14. Tās ir kultūras kolonizācijas jaunās formas. Neaizmirsīsim, ka “tautas, kuras šķiras no savām tradīcijām un atdarināšanas mānijas, uzspiestas varmācības, nepiedodamas nolaidības vai apātijas dēļ ļauj citiem nolaupīt savu dvēseli, līdz ar savu garīgo identitāti zaudē morālo stingrību un beidzot arī savu ideoloģisko, ekonomisko un politisko neatkarību”. Efektīvs veids, kā izšķīdināt vēsturisko apziņu, kritisko domāšanu, cīņu par taisnīgumu un integrācijas centienus, ir atņemt lieliem vārdiem to patieso jēgu un manipulēt ar tiem. Ko gan šodien nozīmē tādi vārdi kā demokrātija, brīvība, taisnīgums, vienotība? Tie tiek izkropļoti, ar tiem manipulē, lai izmantotu tos kā varas instrumentus, kā bezsatura etiķetes, kuras var kalpot jebkuras rīcības attaisnošanai.

18. Liekas, ka daļa no cilvēces var tikt upurēta, lai tikai citi, tā cienīgāki varētu dzīvot bezrūpībā. Būtībā “cilvēki vairs netiek uzskatīti par pamatvērtību, kura būtu jārespektē un jāaizsarga, sevišķi, ja runa ir par nabadzīgajiem un darba nespējīgajiem, jo ‘tie vēl nav noderīgi’ - kā nepiedzimušie bērni - vai ‘vairs neder’ – kā sirmgalvji. Esam kļuvuši vienaldzīgi pret visa veida izšķērdību, sākot jau ar pārtikas izniekošanu, kas ir īpaši nosodāma”.

19. Dzimstības mazināšanās, kas izsauc sabiedrības novecošanos, līdz ar vecu cilvēku atstāšanu sāpīgā vientulībā smalki norāda uz to, ka viss beidzas ar mums, ka svarīgas tikai mūsu individuālās intereses. Tā “tiek izmesta ne tikai pārtika vai liekās mantas, bet bieži vien arī paši cilvēki”. Redzam, kas koronavīrusa ietekmē dažviet ir noticis ar veciem cilvēkiem. Viņiem nevajadzēja tā mirt. Tomēr patiesībā kaut kas līdzīgs ir noticis arī agrāk karstuma viļņu vai citu iemeslu dēļ: cilvēki tika bez žēlastības atmesti. Mēs vēl neapzināmies, ka sirmgalvju izolēšana un atstāšana svešu cilvēku aprūpē, bez ģimenes locekļu gādīgas klātbūtnes kropļo un novājina arī pašu ģimeni. Bez tam, tas noved pie tā, ka jaunieši pazaudē nepieciešamo saistību ar savām saknēm un ar gudrību, ko viņi vieni paši nemaz nevar sasniegt.

No pāvesta Franciska Enciklika “Brāļi visi”,
tulk. E. Ikaunieks