(Guljelmo Džakvinta)

1. Runāt mazāk ar cilvēkiem, bet daudz ar Dievu. — Tāds ir pirmais nepieciešamais solis klusuma ceļos. Šajā skolā tiek apgūti tie elementi, kas sagatavo vienotībai ar Dievu. Šeit dvēsele iemācās un padziļina šo tikumu Evaņģēlija garā un tās regulas garā, kas nosaka izturēšanos konsakrētajās vietās, attiecībās ar personām un, pāri visam, attiecībā uz valodu tur, kur ir klātesošs Tēva Vārds, Vārds, kurš ir kļuvis miesa!

Klusums attiecībā pret pasauli, klusums attiecībā pret jaunākajām ziņām, klusums attiecībā pret dvēselēm, pat tām, kas ir vistaisnākās: Eņģeļa balss satrauca Mariju...

2. Klusums darbā un kustībās. — Klusums gaitā: acu, ausu un balss klusums; klusums visā ārējā būtnē, lai sagatavotos kontaktam ar Dievu.

Ar šīm pirmajām pūlēm dvēsele izdara to, kas atkarīgs no viņas, lai saklausītu Kunga balsi. Un cik liels atalgojums viņu par to sagaida! Viņš to aicina tuksnesī, un tieši tādēļ šajā otrajā stāvoklī viņai jāatstāj viss, kas varētu novērst tās uzmanību: jāattālinās no trokšņa un vienai jādodas pretī Tam, kurš ir Viens. - Viņā dvēsele bauda dievišķās vienotības un sava Dieva labvēlības pirmās nojausmas un pirmos augļus. Tas ir “ dziļais, mierpilnais klusums ”, apklusinot ārējos jutekļus, iedziļināšanās, kas rada nepieciešamo klusumu attiecībām ar Dievu.

3. Iztēles klusums. — Iztēle ir pirmā no mūsu spējām, kas klauvē pie Līgavaiņa dārza slēgtajām durvīm; to pavada neizskaidrojami traucēkļi, neskaidri tēli un iespaidi, skumjas. Taču šajā nošķirtajā vietā dvēsele Dievam dos savas mīlestības pierādījumus. Viņa šai spējai, kuru nav iespējams izslēgt, stādīs priekšā debesu skaistumu, sava Kunga valdzinājumu, Kalvārijas ainas, sava Dieva pilnības īpašības. Un tad pat šī spēja, kurai grūti palikt mierā, radīs klusumu un kļūs par klusu dievišķās mīlestības kalponi.

4. Atmiņas klusums. — Pagātnes klusums... aizmiršanās. Šo spēju nepieciešams piepildīt ar atmiņām par Dieva žēlsirdību... Šis klusums izpaužas kā pateicības pilns klusums.

5. Klusums attiecībās ar citiem (ar radītām būtnēm). — Ak, šis mūsu tagadējā stāvokļa posts! Cik bieži dvēsele sevi pieķers, iekšēji sarunājamies ar citiem, atbildot viņiem! Ak, šis pazemojums, kas licis dziļi nopūsties tik daudziem svētajiem! Tad šai dvēselei pakāpeniski jāiedziļinās līdz tiem apslēptajiem dziļumiem, kur mājo Visusvētā neaisniedzamā Majestāte un kur Jēzus - viņas Dievs un Mierinātājs - viņai atklās savus noslēpumus un sniegs viņai nākamās svētlaimes nojausmu. Tad Viņš tajā ieliks rūgtu nepatiku pret visu to, kas nav Viņš, un pamazām viss, kas pieder pie zemes lietām, pārstās aizkavēt viņas uzmanību.

6. Sirds klusums. — Ja mēle ir apklusināta, ja jutekļi ir mierā, ja iztēle, atmiņa un radītās būtnes klusē un ļauj šai dvēselei-līgavai baudīt vientulību vismaz tās dziļumos, ja ne ārpusē, tad arī sirds ieies klusumā.

Jūtu klusums, antipātiju apklusināšana, pārāk kvēlu vēlmju noklusināšana, pārāk uzkrītošas centības, pārspīlētas degsmes klusums un pat nopūtu apklušana!... Tas ir mīlestības pilnais klusums, kas apklusina nevis tās svētās gaviles, kuru autors ir pats Dievs, bet to pārlieko “ viļņošanos ”, to lieko “ piedevu ”, ko pieliek klāt mūsu cilvēciskās daba. Mīlestības klusums ir mīlestība klusumā!... Tas ir klusums Dieva priekšā, Viņa skaistuma, labestības, pilnības priekšā!... Klusums, kurā nav nekā neveikla, nekā mākslīga: šāds klusums neko neatņem no šīs mīlestības maiguma un spēka, tāpat kā kļūdu atzīšana nekaitē pazemības klusumam, tāpat kā eņģeļu spārnu švīkstēšana, ko piemin pravieši, neko neatņem viņu paklausības klusumam, un kā fiat neiztraucē Ìetzemanes klusumu; tāpat kā mūžīgais Sanctus neizmaina serafu klusēšanu...

Sirds, kas ir klusumā, ir sirds, kas līdzinās Jaunavas sirdij, tā ir kā melodija Dieva priekšā! Sveces gaisma tabernakula priekšā sadeg klusumā, un vīraks kāpj augšup pie Kunga troņa klusumā; tāds ir mīlestības klusums! Iepriekšējās pakāpēs klusums vēl piederēja pie zemes, bet šeit - dvēsele sāk mācīties pirmās notis no tās svētās dziesmas, kura atskan debesīs.

7. Mūsu dabas un patmīlas klusums. — Klusums attiecībā uz savu nepilnību, uz savu nespēju. Klusums attiecībā uz visām vājībām, kurām dvēsele izdabā. Klusums attiecībā uz uzslavām un cieņas izpausmēm. Klusums attiecībā pret nicinājumu, pret patikām, pret kurnēšanu. Tas ir lēnprātības un pazemības pilns klusums. Mūsu dabas klusums attiecībā uz priekiem vai patikšanām. Zieds uzplaukst klusumā, un tā smarža Radītāju slavē klusumā: dvēseles dziļumiem jālīdzinās šai attieksmei. Tam jābūt dabas klusumam gan grūtībās, gan pretrunās. Klusums gavēšanā, nakts lūgšanā, nogurumā, aukstumā un karstumā. Klusums veselībā un slimībā, klusums jebkādā trūkumā: tāds ir patiesās nabadzības un gandarīšanas izteiksmīgais klusums; mīlestības cienīgais klusums, kurā mūsu es nepieķeras nekam radītam.

Tas ir klusums, kad mūsu cilvēciskais es savienojas ar dievišķo gribu. Cilvēciskās dabas nopūtas nevarēs iztraucēt šo klusumu, jo tas būs pacēlies pāri dabai.

8. Gara klusums. — Likt apklust nevajadzīgām domām, patīkamām domām, dabas noteiktām domām. Tikai tādas domas tiešām kaitē gara klusumam un nevis domāšana kā tāda, kuru nav iespējams izslēgt. Mūsu gars meklē patiesību, un mēs tam dodam melus! Būtiskā patiesība ir pats Dievs! Dievs ir pietiekams Viņa paša dievišķajam saprātam, bet nav pietiekams cilvēka prātam!

Nepātraukta un tieša Dieva kontemplācija miesas nepilnībā nav iespējama bez dievišķās labestības īpašas dāvanas, bet klusums gara vingrinājumos ir apmierināšanās ar ticības sniegto “ tumšo ” gaismu.

Klusums attiecībā pret izsmalcinātu spriedelēšanu, kas novājina gribu un dara mīlestību mazāk dedzīgu. Klusums nodomā: šķīstums, vienkāršība. Klusums pret savtīgām interesēm, pret ziņkārību meditācijā; klusums lūgšanā, apklusinot savu darbību, kas aizkavē Dieva brīvu darbību. Klusums attiecībā uz lepnību, kas visur un vienmēr meklē pati sevi.

Tas ir svētās vienkāršības klusums, pilnīgas atkailināšanās, pašaizliedzības, taisnuma klusums. Gars, kas cīnās pret tādiem ienaidniekiem, līdzinās eņģeļiem, kas nemitīgi uzlūko Dievu vaigā. Kungs vienmēr šo garu paceļ pie Sevis klusumā.

9. Sprieduma klusums. — Klusums, neizdarot spriedumus ne par personām, ne par lietām. Netiesāt un nelikt priekšā savu viedokli, bet ar vienkāršību piekāpties, ja vien tas nav pretrunā ar piesardzību un tuvākmīlestību. Tas ir svētīgās bērnības klusums, pilnīgo klusums, eņģeļu un erceņģeļu klusums, kad tie izpilda Dieva rīkojumus. Un Iemiesotā Vārda klusums!

10. Gribas klusums. — Klusums, pildot baušļus un pieņemot regulas svētos likumus, vēl ir, tā teikt, mūsu gribas ārējs klusums. Kungs reizēm vēlas mums mācīt kaut ko grūtāku un dziļāku: verga klusumu, saņemot sava saimnieka sitienus. Bet laimīgs tas, kura saimnieks ir Dievs! Šis klusums ir upura klusums uz altāra, jēra klusums, viņam ļaujot apcirpt savu vilnu, un klusums tumsā, kas liedz lūgt gaismu - vismaz to, kas iepriecinātu.

Tas ir klusums sirds izbailēs, dvēseles ciešanās. Dvēseles klusums, kas pieredzējusi sava Dieva labvēlību, un, redzot sevi atstumtu, vairs neuzdrīkstas pat izdvest: Kāpēc? Cik ilgi? Tas ir klusums atstātībā, klusums Dieva stingro skatienu izjūtot, Viņa dievišķās rokas svaru iznesot. Klusums bez neviena cita žēlabu sauciena kā vien mīlestības. Tas ir krustāsišanas klusums, un tas ir vairāk kā moceklības klusums. Jo tas ir tas pats klusums, kas bija Jēzus Kristus agonijā. Ja šis klusums ir Viņa dievišķā klusēšana, un nekas nelīdzinās tās balsij, nekas nespēj stāties pretī tās lūgšanai, tad nekas nav cienīgāks Dieva, kā vien šī savdabīgā slavas dziesma, kas dzimst ciešanās, kā vien šis fiat, kas atskan zem spiedes, šis klusums, kurš rodas nāvei esot pie darba. - Kad šī pazemīgā un brīvā griba, šis patiesais mīlestības holokausts lūzt sīkās daļiņās un noārdās Dieva Vārda godam. Tad notiek tās pārveidošanās dievišķajā gribā. Un kas gan tad vēl pietrūkst tās pilnībai? Kas vēl vajadzīgs vienotībai? Kas vēl nepieciešams Kristus līdzības pilnai izpausmei šajā dvēselē? Divas lietas: pirmā ir cilvēciskās būtnes pēdējā dvesma; otra ir maiguma pilna uzmanība pret Mīļoto, kura dievišķais skūpsts ir nenovērtējams un neatsverams atalgojams.

11. Klusums ar sevi

Nesarunāties ar sevi, neklausīties sevī, negausties, nemierināt sevi. Vārdu sakot, apklust, aizmirst sevi, ļaut sev būt vienam, pavisam vienam ar Dievu; aiziet no sevis, atdalīties no sevis.

Lūk, visgrūtākais klusums, un tomēr būtisks, lai būtu vienots ar Dievu tik pilnīgā veidā, cik vien tas iespējams tādai nabaga radībai, kas ar Dieva žēlastību bieži vien spēj sasniegt iepriekšējās klusuma pakāpes, bet apstājas pie šīs, nespējot to saprast un vēl jo vairāk – praktizēt.

Šis ir tāds klusums, kad nav nekā, varonīgāks par nāves klusumu.

12. Klusums ar Dievu

Sākumā Dievs sacīja: „Runā maz ar radībām, bet daudz ar mani.” Tagad Viņš saka: „Nerunā vairs ar mani.” Būt klusumā ar Dievu nozīmē pievienoties Dievam, nolikt sevi Viņa klātbūtnē, atklāties un būt niecīgam viņa priekšā, pielūgt Viņu, mīlēt Viņu, klausīties Viņā, dzirdēt Viņu, atpūsties Viņā.

Tas ir mūžības klusums, tā ir dvēseles vienotība ar Dievu.

Jēzus mums atklāj Tēva seju

No Pāvesta Jubileja izsludināšanas bulla nr. 9:

Līdzībās par žēlsirdību Jēzus atklāj Dievu kā Tēvu, kurš nepadodas, līdz kamēr ar līdzjūtību un žēlsirdību nav izšķindinājis grēku un uzveicis noraidīšanu. Mēs pazīstam šīs līdzības, īpaši trīs: par nomaldījušos avi, pazudušo drahmu un līdzību par tēvu un diviem dēliem (sal. Lk 15,1-32). Šajās līdzībās Dievs vienmēr tiek stādīts priekšā kā prieka piepildīts, īpaši tad, kad piedod. Tanīs atrodam mūsu ticības un Evaņģēlija kodolu, jo žēlsirdība ir atklāta kā spēks, kas visu uzvar, kas piepilda sirdi ar mīlestību un mierina ar piedošanu.

Citā līdzībā mēs atrodam mācību par to, kādam jābūt mūsu kristīgās dzīves veidam. Pētera jautājuma par to, cik reizes būtu nepieciešams piedot, pamudināts, Jēzus atbild: “Es tev nesaku: līdz septiņām reizēm, bet gan: līdz septiņdesmit reiz septiņām” (Mt18,22), un izstāsta līdzību par “nelietīgo kalpu”. Ķēniņš viņu izsauca, lai atprasītu lielu summu, viņš uz ceļiem lūdza un ķēniņš viņam parādu atlaida. Tūlīt viņš satika citu kalpu kā viņš, kurš viņam bija parādā dažus centus, tas lūdzās uz ceļiem, lai par viņu apžēlojas, bet tas atteicās un to ielika cietumā. Kad ķēniņš uzzināja par notikušo, ļoti saniknojās un pasaucis to kalpu teica: “Vai tev tāpat nevajadzēja apžēloties par savu biedru, kā es par tevi apžēlojos?” (Mt 18,33). Un Jēzus noslēdz: “Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosiet.” (Mt 18,35)

Līdzība satur dziļu pamācību ikvienam no mums. Jēzus apgalvo, ka žēlsirdība nav tikai Tēva darbošanās, bet kļūst par kritēriju, lai saprastu, kuri ir viņa patiesie bērni. Mēs esam aicināti izdzīvot žēlsirdību, jo pret mums kā pirmajiem tika pielietota žēlsirdība. Apvainojumu piedošana kļūst žēlsirdīgās mīlestības redzamā izpausme un mums, kristiešiem, tas ir imperatīvs, kuru nevaram neievērot. Bieži  vien piedot mums šķiet grūti. Tomēr piedošana ir instruments, kas ielikts mūsu trauslajās rokās, lai iegūtu sirds mieru. Atbrīvoties no niknuma, dusmām, vardarbības un atriebības ir laimīgas dzīves nepieciešamais priekšnosacījums. Atbildēsim apustuļa pamudinājumam: “Lai saule nenoriet jums dusmojoties” (Ef 4,26). Īpaši ieklausīsimies Jēzus vārdos, kurš žēlsirdību izvirzīja par dzīves ideālu un mūsu ticības ticamības kritēriju: “Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi atradīs žēlsirdību” (Mt 5,7). Tā ir svētība, no kuras ar sevišķu apņemšanos varam iedvesmoties šajā Svētajā Gadā.

Kā to varam pamanīt, žēlsirdība Svētajos Rakstos ir atslēgas vārds, lai parādītu, kā Dievs darbojas pret mums. Viņš neaprobežojas tikai pasludināt savu mīlestību, bet padara to redzamu un taustāmu. Mīlestība nevar būt tikai abstrakts vārds. Tā pēc savas dabas ir konkrēta dzīve: nodomi, attieksme, uzvedība, kas izpaužas ikdienas rīcībā. Dieva žēlsirdība ir viņa atbildība par mums. Viņš jūtas atbildīgs, vēlas mūsu labumu un grib redzēt mūs laimīgus, prieka un miera piepildītus. Tanī pat virzienā jābūt orientētai kristiešu žēlsirdīgajai mīlestībai. Kā mīl Tēvs, tā mīl bērni. Kā Viņš ir žēlsirdīgs, tā arī mēs esam aicināti būt žēlsirdīgi viens pret otru.

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvinta grāmatas - Tēva seja

Mēs vēlamies redzēt Тēva seju! Cik tas būtu brīnišķīgi! Jēzus atbilde Filipam ir arī atbilde uz mūsu lūgumu. Mums jāpūlas saskatīt Tēvu Jēzū. Šādā veidā centrālā vieta, kas kristoloģijai ierādīta no kristietības pirmsākumiem līdz pat mūsu dienām, rod savu patieso nozīmi. Mums tāpat, ka Filipam ir šī iekšējā nepieciešamība, šīs ilgas redzēt Tēvu, taču mēs zinām, ka, lai gan Viņš ir neredzams, neizsakāms, visvarens, neaptverams un par Viņu nav nekā lielāka, Viņš izlēma būt mūsu vidū, pieņemt cilvēka miesu un kļūt redzams. Tādēļ, kaut arī mēs nespējam Viņu redzēt tieši, mēs varam Viņu redzēt Jēzū. Tādejādi mūsu vēlme redzēt Tēvu var gūt piepildījumu, ja ieklausāmies Dēlā. Ko Jēzus mums stāsta par Tēvu, kuru Viņš redz un pazīst? Mēs šeit nevēlamies nodarboties ar teoloģiskiem prātojumiem, lai saprastu, ka Jēzus, kas ir gan Dievs, gan Cilvēks, var redzamā veidā skatīt un patiesi pazīt Tēvu. Mēs varam būt pārliecināti, ka Viņš Tēvu pazīst, jo skaidri mums to apgalvo. Tāpēc mums jālūdz, lai Jēzus palīdz mums redzēt Tēvu; šai redzēšanai jābalstās uz zināšanām, vīzijas nav nepieciešamas. Lai tā būtu dziļa brīnumainās Tēva realitātes iekšēja skatīšana, vēloties, lai šī realitāte kļūtu par mūsu dzīves daļu.  

No Pāvesta Jubileja izsludināšanas bulla nr. 1, 2

Jēzus Kristus ir Tēva žēlsirdības vaigs. Šķiet, ka šajā vārdā rodama kristīgās ticības noslēpuma sintēze. Tas kļuva dzīvs, redzams un savu kulmināciju sasniedza Jēzū no Nācaretes. Tēvs, “bagāts žēlsirdībā” (Ef 2,4), kad bija atklājis Mozum savu vārdu kā “Dievs, līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās, bagāts mīlestībā un uzticībā” (Izc 34,6), nav pārstājis ļaut iepazīt dažādos veidos un dažādos vēstures momentos savu dievišķo dabu. “Laikam piepildoties” (Gal 4,4), kad viss bija sagatavots saskaņā ar pestīšanas plānu, Viņš sūtīja savu Dēlu, no Jaunavas Marijas dzimušu, lai mums galīgā veidā atklātu savu mīlestību. Kas redz Viņu, redz Tēvu (sal. Jņ 14,9). Jēzus no Nācaretes ar savu vārdu, ar saviem žestiem un ar visu savu personu[1] atklāj Dieva žēlsirdību.

Mums vajag vienmēr kontemplēt žēlsirdības noslēpumu. Tas ir prieka, rāmuma un miera avots. Tas ir mūsu pestīšanas nosacījums. Žēlsirdība ir vārds, kas atklāj Vissvētās Trīsvienības noslēpumu. Žēlsirdība ir pēdējā un augstākā darbība, ar kuru Dievs nāk mums pretī. Žēlsirdība ir pamatlikums, kas mājo ikvienas personas sirdī, kura ar godīgu skatienu uzlūko ikvienu brāli, ko satiek savas dzīves ceļā. Žēlsirdība ir ceļš, kas vieno Dievu un cilvēku, jo atver sirdi cerībai vienmēr tikt mīlētam, neraugoties uz mūsu grēka robežām.

Jēzus mums atklāj, ka Dievs Tēvs ir pilnīgs

No Pāvesta Jubileja izsludināšanas bulla nr. 6.

“Žēlsirdība ir Dieva raksturiezīme. Viņa visvarenība izpaužas tieši žēlsirdībā.”[5] Šie sv. Akvīnas Toma vārdi atklāj, ka dievišķā žēlsirdība nav vājuma pazīme, bet drīzāk Dieva visvarenības izpausme. Tieši tāpēc vienā no senākajām liturģijas kolektām atrodam šādu lūgšanu: “Dievs, Tava varenība vislabāk parādās, kad Tu apžēlojies un piedod.”[6] Dievs cilvēku vēsturē vienmēr būs kā tas, kurš ir klātesošs, tuvs, apredzīgs, svēts un žēlsirdīgs.

 “Pacietīgs un žēlsirdīgs” ir binoms, kas bieži atkārtojas Vecajā Derībā, lai aprakstītu Dieva dabu. Viņa žēlsirdīgā būtība ir sastopama konkrēti daudzajos pestīšanas vēstures darbos, kur Viņa labestība gūst virsroku pār sodīšanu un iznīcināšanu. Psalmi īpašā veidā izceļ šo dievišķās darbošanās lielumu: “Viņš piedod visas tavas vainas, dziedē visas tavas kaites, izglābj tavu dzīvību no bedres, tevi apņem ar labestību un žēlsirdību” (103, 3-4). Vēl skaidrākā veidā cits psalms apliecina konkrētas žēlsirdības zīmes: “Kungs atbrīvo gūstekņus, Kungs atdara acis aklajiem, Kungs paceļ nomāktos, Kungs mīl taisnos, Kungs pasargā svešiniekus, bāreni un atraitni pieceļ kājās, bet ļaundara ceļu ritenī sagriež” (146,7-9). Un kā pēdējais, lūk, citi psalmista izteikumi: “[Kungs] dziedē tos, kam satriektas sirdis, un apsaitē viņu brūces. (..) Pazemīgos Kungs pieceļ kājās – ļaundarus viņš nogāž pie zemes” (147,3.6). Kopumā Dieva žēlsirdība nav abstrakta ideja, bet konkrēta realitāte, ar kuru Viņš atklāj savu tēvišķo un mātišķo mīlestību, un savas būtības dziļumos ir aizkustināts par savu bērnu. Šajā sakarā, patiesi, var runāt par dziļi iesakņojušos mīlestību. Tā nāk no sirds kā dziļas, dabiskas jūtas, kas ir pilnas maiguma un līdzjūtības, un ko raksturo atlaidas un piedošana.

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas grāmatas - Tēva seja

Tēvs zina visas mūsu vajadzības. Jēzus sacīja: "Kad jūs lūdzat Dievu, neesiet kā liekuļi, kuriem patīk sinagogās un uz ielu stūriem stāvot, Dievu lūgt, lai cilvēki redzētu! Patiesi, viņi savu algu saņēmuši. Bet tu, kad lūgsi Dievu, ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi." (Mt 6,5-6) Lūk, kā Тēvs mūs pazīst. Iespējams, ka reizēm mēs jūtamies tā, it kā Тēvs būtu mūs pametis, īpaši tad, kad nenotiek tas, ko mēs gribētu. Bet Viņš pazīst un mīl mūs. Viņš vada mūs uz pilnību — jo Viņš ir pilnīgs — bet mums, protams, nepieciešams Viņam līdzdarboties. "Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Tēvs ir pilnīgs!" (Mt 5,48).  

Pārdomāsim

• Vai es atrodu laiku, lai vairāk kontemplētu Jēzus vaigu, kurš atklāj man Tēvu?
• Vai es ikdienas dzīvē esmu žēlsirdīgs/a kā mūsu debesu Tēvs?
• Vai es ilgojos pēc pilnības?

Jēzus, žēlsirdības paraugs

Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu.

Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir tīkams, un mana nasta viegla. Mt 11, 28 -30

Ja jūs mani pazītu, tad pazītu arī manu Tēvu .Jņ 8, 19

Es un Tēvs esam viens Jņ 10, 30

Vai jūs neticat, ka es Tēvā, un Tēvs manī? Vārdus, kurus es jums runāju, es nerunāju no sevis, bet Tēvs,

kas manī atrodas, Viņš dara darbus. Vai jūs neticiet, ka es Tēvā un Tēvs manī?

Ja nē, tad ticiet pašu darbu dēļ! Patiesi, patiesi es jums saku: kas uz mani tic, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. Jņ 14, 10 12

Ja kas mani mīl, tas manus vārdus pildīs, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim mājvietu viņā. Jņ 14, 23

Jēzus vienmēr piedod

Jēzus sacīja: Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara. Un tie, dalot Viņa drēbes, meta kauliņus. Lk 23, 34

No Pāvesta Jubilejas izsludināšanas bullas nr. 7:

Pirms ciešanām Jēzus lūdzās šo žēlsirdības psalmu. To apliecina evaņģēlists Matejs, kad saka, ka, “nodziedājis pateicības dziesmu” (26,30), Jēzus ar mācekļiem devās uz Olīvkalnu. Iedibinot Euharistiju kā savu un savas Pashas mūžīgo piemiņu, Viņš simboliski novietoja šo Atklāsmes augstāko darbību žēlsirdības gaismā. Tai pat žēlsirdības horizontā Jēzus izdzīvoja savas ciešanas un nāvi, apzinoties lielo mīlestības noslēpumu, kas tiks piepildīts pie krusta. Zinot, ka pats Jēzus lūdzās šī psalma

vārdiem, mums, kristiešiem, tas kļūst vēl svarīgāks un liek iekļaut refrēnu mūsu ikdienas slavēšanas lūgšanā: “Mūžīga ir Viņa žēlsirdība.”

No Pāvesta Jubilejas izsludināšanas bullas nr. 8:

 Cieši raugoties uz Jēzu un viņa žēlsirdīgo vaigu, mēs varam pieņemt Vissvētās Trīsvienības mīlestību. Sūtība, ko Jēzus saņēma no Tēva, bija atklāt dievišķās mīlestības noslēpumu visā tās pilnībā. “Dievs ir mīlestība,” (1 Jņ 4,8.16) pirmo un vienīgo reizi visos Svētajos Rakstos pavēsta evaņģēlists Jānis. Tagad šī mīlestība ir kļuvusi redzama un taustāma visā Jēzus dzīvē. Viņa persona nav nekas cits kā mīlestība - mīlestība, kas sevi dod par velti. Viņa attiecības ar personām, kuras Viņam tuvojas, atklāj kaut ko vienreizēju un neatkārtojamu. Zīmes, ko Viņš veic, īpaši attiecībā uz grēciniekiem, nabagiem, atstumtajiem, slimajiem un cietējiem, ir žēlsirdības zīmes. Viss Viņā runā par žēlsirdību. Viņā nav nekā tāda, kas būtu bez līdzjūtības.

No Pāvesta Jubilejas izsludināšanas bullas nr. 15:

Mēs nevaram izvairīties no Kunga vārdiem, jo saskaņā ar tiem mēs tiksim tiesāti: vai būsim devuši ēst tam, kurš ir izsalcis, un dzert tam, kurš ir izslāpis? Vai būsim uzņēmuši svešinieku un apģērbuši kailo? Vai atradīsim laiku būt kopā ar slimo un cietumnieku? (sal. Mt 25,31-45) Bez tam mums tiks prasīts, vai palīdzējām  atbrīvoties no  šaubām,  kas  liek  krist bailēs un bieži vien ir vientulības avots; vai bijām spējīgi uzveikt nezināšanu, kurā dzīvo miljoniem cilvēku, sevišķi bērni, kuriem ir liegta nepieciešamā palīdzība, lai tos paglābtu no nabadzības; vai mēs bijām līdzās tam, kurš ir vientuļš un nomākts; vai mēs piedevām tam, kurš mūs apvaino, un vai noraidījām ikvienu niknuma un naida formu, kas ved uz vardarbību; vai bijām pacietīgi pēc Dieva parauga, kurš ir tik pacietīgs ar mums; visbeidzot, vai mēs uzticējām Kungam lūgšanā mūsu brāļus un māsas? Ikvienā šajā “vismazākajā” ir klātesošs pats Kristus. Viņa miesa no jauna ir redzama kā izmocīta, ievainota, šaustīta, izsalkusi, bēgļa miesa (...), lai mēs to atpazītu, aizskartu un rūpīgi atbalstītu. Neaizmirsīsim sv. Jāņa no Krusta vārdus: “Dzīves novakarē tiksim tiesāti pēc mīlestības.” [12]

Jēzus vienmēr palīdz

Dodiet jūs viņiem ēst! Bet tie atbildēja: Mums nav vairāk kā piecas maizes un divas zivis; vai atkal: Mēs iesim un nopirksim

pārtiku visiem šiem ļaudīm. Bet bija viņu ap pieci tūkstoši vīriešu. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Lieciet viņiem apsēsties grupās pa piecdesmit! Un viņi tā darīja un novietoja visus. Bet Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis un paskatījies uz debesīm, svētīja tās un lauza, un deva saviem mācekļiem, lai celtu ļaudīm priekšā. Un visi ēda un paēda; un ar pārpalikušajām druskām viņi pielasīja divpadsmit grozus.

No Pāvesta Jubilejas izsludināšanas bullas nr. 8b:

Jēzus, redzēdams, ka daudzi cilvēki, kas Viņam sekoja, ir noguruši un bezpalīdzīgi, apmaldījušies un bez vadītāja, sajuta savas sirds dziļumos lielu līdzjūtību pret viņiem (sal. Mt 9,36). Šīs līdzjūtīgās mīlestības spēkā Viņš dziedināja slimos, kurus pie Viņa atveda (sal. Mt 14,14), un ar dažām maizēm un zivīm pabaroja lielus pūļus (sal. Mt 15,37). Tas, kas  virzīja  Jēzu visos apstākļos, bija nekas cits kā žēlsirdība, ar kuru Viņš lasīja jautātāju sirdīs un atbildēja viņu patiesākajām vajadzībām. Kad Viņš satika Naimas atraitni, kura pavadīja savu vienīgo dēlu uz apbedīšanu, Viņš sajuta lielu līdzjūtību raudošās mātes lielo ciešanu priekšā un atdeva viņai dēlu atpakaļ, augšāmceļot to no nāves (sal. Lk 7,15). Kad bija atbrīvojis Gerazas apsēsto, uzticēja viņam šādu misiju: “Sludini, ko Kungs tev ir darījis un žēlsirdību, kāda Viņam bija pret tevi.” (Mk 5,19) Arī Mateja aicinājums ir ietverts šajā žēlsirdības horizontā. Ejot garām nodokļu galdam, Jēzus ieraudzīja  Mateju. Tas bija žēlsirdības skatiens, kas piedeva šī cilvēka grēkus, un, uzvarot citu mācekļu pretošanos, izvēlējās viņu, grēcinieku un muitnieku, lai tas kļūtu par vienu no Divpadsmit. Svētais Beda Godājamais, komentējot šo Evaņģēlija fragmentu, rakstīja, ka Jēzus uzlūkoja Mateju ar žēlsirdīgu mīlestību un viņu izvēlējās: “Miserando atque eligendo.” [7] Mani vienmēr ir iespaidojis šis  izteiciens tik lielā mērā, ka to padarīju par savu moto.

Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! (Lk 6,36)

Nereti mēs varam kļūt rafinēti arī ne mīlestībā. Bieži vien mums piemīt tāds kritizēšanas un izteiksmes veids, kas ievaino, kas ar visiem “ja”, “varbūt”, “tomēr” un “bet” patiesībā spēj iznīcināt otru cilvēku. (G.Džakvinta)

Es biju izsalcis, un Tu man devi par barību pats sevi;

es biju nabags, un Tu man devi savu bagātību;

es biju kails, un Tu mani ieģērbi visskaistākajās drēbēs;

es biju slims, un Tu nāci, lai pārsietu manas brūces;

es biju vientuļš, un Tu mani piepildīji ar Savas klātbūtnes prieku;

es biju miris, un Tu nokāpi ellē, lai dāvātu man Dzīvi, kas nebeidzas.

Tu mani mīlēji bezgalīgi...

...Kungs, ielej manā sirdī Savu žēlsirdību,

lai es mīlētu ikvienu brāli tā, kā mīli Tu.

• Kā es izdzīvoju žēlsirdību: vai protu to saņemt un dot?
• Vai Grēksūdzes sakraments man ir Dieva Tēva Žēlsirdības pieredze?
• Vai vienmēr atbildu ar to pašu (ar maigumu – uz maigu toni, skarbi – uz skarbu toni, agresīvi – uz agresīvu toni)?
• Vai reizēm ievainoju citus nevis ar atbildi, bet ar klusumu?
• Vai aizbildināšanās ar taisnības mīlestību neslēpj sevī principiālu, skarbu, tiesājošu, kritizējošu attieksmi?
• Vai es lūdzos par tiem, kas man dara ļaunu, par tiem, kuri man ir antipātiski un nepatīkami? Vai, kontemplējot Kristu uz krusta, es jūtos aicināts uz aizvien lielāku žēlsirdību pret visiem?