2014. gada 1. oktobris

Jēzus patiesi ir bijis visu kalps, neliekot citiem izjusties par to vainīgiem. Kāju mazgāšana, kuru varam uzskatīt par kulmināciju, ir neatkārtojams žests, bet tā nav neatkārtojama iekšējā izpausme. Kristus ir un paliek Tēva kalps jeb tas, kurš ir pilnīgi atdevies Tēvam un ir Tēva rīcībā savu brāļu dēļ; tātad Viņš ir arī savu brāļu kalps, jo pilnīgi atdevies viņiem un ir viņu rīcībā. Tāds Kristus ir attiecībā pret jebkuru brāli, jo nevar aizmirst, ka brīdī, kad Jēzus mazgā saviem apustuļiem kājas, starp tiem divpadsmit ir arī Jūda.¹⁰

2014. gada 2. oktobris

Pēdējā brīdī uz krusta Jēzus saka: Tēvs, tavās rokās es atdodu savu garu (Lk 23,46). Tā Viņš atdod sevi Tēvam un māca arī mūs to darīt un mīlēt savu tuvāko.¹⁰

2014. gada 3. oktobris

Svētuma plānu, kuru Jēzus atnesa ar savu vēsti un savu piemēru, Viņš tālāk nodeva Baznīcai, lai tā varētu šo plānu īstenot. Kad runājam par Baznīcu, to neuztveram kā abstraktu organizāciju, bet galvenokārt kā Baznīcu, par kuru Jēzus saka: „Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es uzcelšu savu Baznīcu” (Mt 16,18). Tā ir gan hierarhiskā Baznīca (pāvests, apustuļi, bīskapi, priesteri), gan arī visas Dieva tautas Baznīca. Jēzus aizsāktais svētuma plāns jāturpina hierarhiskajai Baznīcai un visiem mums.¹⁰

2014. gada 4. oktobris

Baznīca ir Kristus, kas dzīvo laikā. Kristus ir nodevis Baznīcai visu savas sirds bagātību, tāpēc šī bagātība vai nu nav atrodama ārpus baznīcas, vai arī to var atrast visai niecīgā formā. Baznīcu varētu saukt par lielo Kristus mīlestības trauku, par Viņa sirds šķirstu, kurā atrodas gudrības un zinību dārgumi, kas ir svētuma līdzekļi – un tātad arī pats svētums jeb mīlestības pilnība.¹⁰

2014. gada 5. oktobris

Vai mēs mīlam Rakstus? Vai iedziļināmies tajos? Kāda nozīme Rakstiem ir mūsu dzīvē?

Nav jāaizmirst, ka Rakstiem ir sakramentāls spēks, jo Dieva Vārds pats par sevi darbojas mūsu dvēselēs – tātad nes žēlastību. Evaņģēlijs, ko sludinām un lasījumi, ko lasām Svētās Mises laikā, Psalmi, kurus recitējam stundu liturģijas laikā, ir žēlastību pilni. Tie nes žēlastības dvēselei, ja tā ir atvērta šai žēlastībai, tās gaismai un iekšējiem stimuliem, kas reizēm var būt intuīcija, dažreiz maiguma viļņi. Un tomēr vienmēr tās ir žēlastības, kuras nonāk pie mums ar Svēto Rakstu starpniecību.¹⁰

2014. gada 6. oktobris

Kļūstu Tēva dēls, Kristus brālis, Dieva mantinieks, Kristus līdzmantinieks, tāpēc saņemu tiesības vērsties pie Dieva līdzīgi tam, kā to dara Kristus, un saukt viņu Abba, mīļais tēvs.

Lūk, kas ir žēlastība: tā ir radīta īstenība, kas dzimst Dieva sirdī. Dievs mums to dāvā tāpēc, ka Kristus to ir nopelnījis mūsu vietā, mirstot pie krusta. Svētais Gars dod šo žēlastību mūsu dvēselēm, lai tās pārveidotu Kristū. Tādēļ runājam par svētdarošo žēlastību, jo tā mūs svētdara – veido par piederīgiem vienīgi Dieva Svētajiem, liek mums kļūt līdzīgākiem Viņam, attālinot no ļaunā un no grēka, dod morālo svētumu.¹⁰

2014. gada 7. oktobris

Baznīcas maģistērijs arī ir viens no svētuma līdzekļiem. Kurš no mums ir tik ļoti pārliecināts par savām spējām nekļūdīgi izvērtēt dzīves norises, apzināties tās izmaiņas, ko laika gaitā esam spējīgi uztvert? Cik daudz dziļas neziņas ir par ticību, cik daudz patiesi biedējošu robu! Kā lai mēs riskējam doties lielajā Dieva domāšanas, patiesas Viņa atklāsmes jūrā, ja redzam, ka gadsimtu gaitā daudzas gudras personības, gandrīz ģēniji, ir noslīkuši tajā? Te svarīgi norādīt, ka nostājoties Baznīcas maģistērija priekšā, mums jābūt pietiekami pazemīgiem.¹⁰

2014. gada 8. oktobris

Harmoniska ticība dāvā saprotošu, piedodošu un palīdzēt spējīgu mīlestību.¹⁰

2014. gada 9. oktobris

Mīlestība, upuris un lūgšana par priesteriem ietilpst mistiskās Miesas ekonomijā, kas nozīmē tikai to, ka, jo svētāks esmu, jo man ir lielākas iespējas to izlūgt citiem, un, ja neesmu svēts, tad laikam Kristus miesai kaut kā pietrūkst. Tai pietrūkst manu nopelnu, svētuma, līdzdalības Kristus ciešanās, kā teicis svētais Pāvils: „Savā miesā papildinu to, kas pietrūkst no Kristus ciešanām, par labu viņa Miesai, kas ir Baznīca” (Kol 1,24).¹⁰

2014. gada 10. oktobris

Svētie ir Baznīcas bagātība, viņi patiešām ir tie, kuri veido Baznīcas vēsturi, jo svētais ir Svētā Gara mudināta cilvēces lūgšana uz Dievu, un tai pat laikā ir arī Svētā Gara atbilde cilvēcei.¹⁰

2014. gada 11. oktobris

Tāpēc ir svarīgi pazīt brāļus, kas staigājuši pa mūsu ceļiem, nogājuši tos pašus ceļa posmus un ir spējuši kļūt svēti, atrodoties tādās pašās situācijās kā mēs un varbūt dzīvojot vienkāršu, apslēptu un nepamanāmu dzīvi, dzīvi bez lieliem notikumiem.¹⁰

2014. gada 12. oktobris

Kristus ir starpnieks, Viņš veido tiltu, kas ved pie Tēva, tātad Viņš pontem facit (Pontifex latīņ.val.- taisa tiltu). Ar Kristus – starpnieka un tilta taisītāja – palīdzību, nonākam līdz Trīsvienībai, Tēvam, Svētajam Garam, un tātad apstājamies pie Baznīcas.

Te nav runa par morālu un garīgu vienību, kurai nav nekāda satura, bet gan par reālu vienību, kas līdzinās tam, ko raksturo Jānis (Jņ 15,1-2): Es esmu īstais vīnakoks, un mans Tēvs ir dārza kopējs, ikvienu zaru, kurš ir manī, bet nenes augļus, viņš nocērt, un ikvienu, kas nes augļus, viņš notīra, lai tas nestu vēl vairāk augļu.¹⁰

2014. gada 13. oktobris

Bez Kunga mēs neko nespējam. No tā izriet, ka, jo vairāk būsim vienoti ar Jēzu Kristu, jo vairāk augļu nesīsim, un otrādi. Tas nozīmē: ja nenesam augļus, tad neesam ar Jēzu Kristu.¹⁰

2014. gada 14. oktobris

Jēzus nav mūs aicinājis skumt, jo Kristus, kuram piemīt svētdarošā vīzija un pilnīgais prieks, mūs aicina uz prieku. Lai Kristus gaviles ir jūsos, lai jūsu prieks ir pilnīgs.¹⁰

2014. gada 15. oktobris

Visa mūsu dzīve ir Kristus klātbūtnes un Viņa dāvāto sakramentu palīdzības piepildīta. Kristus, kas ir klātesošs mūsos caur sakramentiem, veido un īsteno svētuma plānu. Svētais mūs svēta ar saviem sakramentiem katrā mūsu dzīves brīdī.¹⁰

2014. gada 16. oktobris

Brīdī, kad Dievs mani aicina, attaisno, dāvā man Kristības sakramentu, tajā pat brīdī Viņš ieraksta manī manu ģenētisko kodu.

Pielīdzināšanās plāns Kristum ir katra personīgais plāns, kuru ikviens no mums nes iekodētu savā dvēselē no Kristību brīža, kad Dievs ieliek tur visu to, kas kļūs par spējām un vērtībām nākotnē (loģiski, ka šī saruna attiecas uz garīgajām lietām).¹⁰

2014. gada 17. oktobris

Dievs ir mans un tikai mans, Viņš domā par mani, mani mīl, rūpējas par mani, mani vada, ved un kādu dienu mani apbalvos. Šī personiskā mīlestība nonāk līdz mums ar Kristības sakramenta starpniecību. Tas, kā jau minēts iepriekš, iekļauj sevī visas mūsu nākotnes iespējas, un tāpēc to varam dēvēt par lielo svētuma pulvermucu.¹⁰

2014. gada 18. oktobris

Tātad ir jāredz, kuri ir tie tikumi, ko Dievs no mums ir ielicis gan dabas, gan atklāsmes plānā. To mēs saskatām Vecās Derības Dievā, kas priekšplānā izvirza pacietību, iecietību, piedošanu, žēlsirdību, tēvišķīgumu utt., bet ar Kristu – lēnprātību, maigumu (Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi: Mt 11,29), tēvišķuma un mātišķuma jūtas, draudzību, līdzjūtību un spēju ciest kopā ar citiem, mīlestību pret mazajiem un slimajiem, nabadzību (stallī – grotā un uz krusta), beznosacījuma ziedošanos un upurgatavību.¹⁰

2014. gada 19. oktobris

Tikai pateicoties Tēva darbībai, kuras rezultātā mēs tiekam pievilkti pie Viņa, Kristus Kunga un Vārda darbībai, kas ir ceļš, patiesība un dzīvība, un Gara svētdarošajai darbībai ir iespējams nonākt līdz svētumam.

Taču tam visam ir jāpievieno arī cilvēciskais moments, jo bez mūsu personiskās līdzdarbības kļūt svētiem nav iespējams. Evaņģēlijā ir skaidri norādīts: Kas grib man sekot, lai aizliedz pats sevi, uzņemas savu krustu un seko man (Mt 16,24).¹⁰

2014. gada 20. oktobris

Nozīmīga ir Dieva neredzamā pasaule, jo kādā jau iepriekš noteiktā, bet mums nezināmā brīdī Kungs liks atvērties savai neredzamai mīlestības pasaulei mūsu priekšā. Tai pasaulei, kuru Viņš ir veidojis mūsos. Kungs pēkšņi var likt apjaust, ka esam jaunā veidošanās stāvoklī, par kuru iepriekš mums nav bijis pat ne vismazākās nojausmas. Šis stāvoklis reizēm ir mūsu daudzu gadu pūļu rezultāts, to pūļu rezultāts, kuras ne vienmēr bija sekmīgas un noveda pie panākumiem. Tā ir pēkšņa mīlestības pazemes upes un Dieva žēlastības eksplozija, kura vienmēr ir bijusi mūsos.¹⁰

2014. gada 21. oktobris

Svētuma ceļš pretī Tēvam ir īstenojams ar dubulta motora palīdzību: ar Svētā Gara – Kristus un ar mūsu centienu, mūsu līdzdalības apliecinātāju, palīdzību.¹⁰

2014. gada 22. oktobris

Bez šaubām svētums ir ļoti lielas atbildības pilns, tam ir jāienes mīlestības līdzsvars mistiskajā Miesā un jāliek konsekrētajiem kļūt par mīlestības speciālistiem tā aicinājuma jomā, kurš nav izdzisušu un izkaltušu, bet drīzāk gan tādu radību aicinājums, kas deg mīlestībā pret Dievu un brāļiem. Un atteikšanās, kas saistītas ar konsekrēto dzīvi, tāpēc ir labprātīgas, lai vēl pilnīgāk un radikālāk varētu nodoties šai mīlestībai pret Kungu un brāļiem, vai arī mīlestībai pret brāļiem un Kungu, vēloties stāties Dieva priekšā gan ar savu personisko, gan brāļu mīlestību, jo svētais atsakās no daudz kā mīlestības dēļ.¹⁰

2014. gada 23. oktobris

Tātad, ja Tēvs mīl ar īpašu mīlestību, Viņam ir jāīsteno arī šajā personā (ja tā to atļauj) tāda mīlestība, kas pieprasa vēl dzīvāku svētumu. Ja Kristus mīl ar īpašu mīlestību (tekstā tas ir skaidri norādīts: Dziļi viņu uzlūkoja), lai mūs darītu par pestījošās mīlestības līdzdalībniekiem, tad Viņš noteikti īsteno šo mīlestību aicinātajā radībā. Ja Svētais Gars mūs ir aicinājis, izvēloties mūs darbīgai mīlestībai, tad Viņš īsteno savu plānu, no kura tad arī izriet svētums.¹⁰

2014. gada 24. oktobris

Dievs mūs aicina ik mirkli. Katra jauna diena ir jaunu attiecību sākums starp mani, kas tieku aicināts tieši šai brīdī, un Dievu, kurš mani aicina.¹⁰

2014. gada 25. oktobris

Ir jābūt drosmīgiem, lai spētu nomirt sev pašiem, jo, kamēr mūsos centīsies sadzīvot kopā vecais un jaunais cilvēks, vecais cilvēks praktiski būs tas, kurš dominē. Tāpēc ir jābūt uzupurēšanās un uzticības garam. Uzticība ir nemitīgais Amen visas mūsu zemes dzīves laikā. Mums ir jābūt drosmīgiem, lai nemitīgi un bez apstājas paši spētu būt āmen.¹⁰

2014. gada 26. oktobris

Tēvs, kurš mūs ir aicinājis un mīlējis jau kopš mūžības, Kristus, kurš mūs ir atpestījis ar savu krustu, mīlot līdz pat nāvei, mūs nekad nepametīs, un tāpat arī Svētais Gars, kurš mūs ir mīlējis, ienācis mūsu sirdīs, sūtīts mūsu dvēselēs, lai mēs kļūtu par aktīvas mīlestības instrumentiem, protams, mūs nekad nepametīs.¹⁰

2014. gada 27. oktobris

Svētais ir vienlaicīgi arī Svētā Gara atbilde un vārds. Pasaulē, kurā ir pilna vajadzībām, grūtībām, kas raksturīgas katram laika posmam. Pasaulei, kas vaid, lūdzas un paceļ savu lūgšanu pretī Dievam, Dievs dāvā savu atbildi, kas ir svētais, precīzāk sakot, tā ir Svētā Gara atbilde uz šī brīža vajadzībām.¹⁰

2014. gada 28. oktobris

Pirmais svarīgais mūsdienu svētuma nosacījums ir tas, ka mums ir jādzīvo saskaņā ar vēsturisko situāciju, kurā atrodamies.¹⁰

2014. gada 29. oktobris

Jo vairāk savas personības, individuālisma, sevis nesam apustulātā, jo mazāk vietas dodam Svētajam Garam. Mums ir jābūt Svētā Gara instrumentiem, jādod viņam vieta, nemānot sevi, ka kādas mūsu iniciatīvas rezultāti varētu būt atkarīgi tikai no mūsu spējām, prasmēm vai līdzekļiem.¹⁰

2014. gada 30. oktobris

Taču nepietiek ar to, ka pasauli pazīstam, tā ir jāmīl, jo tā nesastāv ne no zvaigznēm, ne saules, ne mēness, ne kokiem, bet gan no mūsu brāļiem, kuru dēļ Kristus mira pie krusta, brāļiem, pie kuriem Kungs sūtīja un sūta mūs, kā savus apustuļus, un pret kuriem mums ir jājūt mīlestība.¹⁰

2014. gada 31. oktobris

Tātad neeksistē personisks svētums ārpus mistiskās Miesas, jo mēs visi būtībā esam sabiedriskas būtnes. Mans personiskais trūkums kļūst par mistiskās Miesas trūkumu, tāpat ir arī ar manām neveiksmēm un svētumu: cik lielā mērā mēs to realizējam personiski, tik lielā mērā tas īstenojas mistiskajā Miesā.

Tādēļ katram no mums ir divas dimensijas, viena – personiskā svētuma, personisko attiecību ar Dievu un personisko nopelnu dimensija, bet otra – sociālā dimensija jeb tas, kas mums apzinātā vai neapzinātā veidā jādod mistiskajai Miesai.¹⁰