2014. gada 1. augusts
Mīlestības vienotība, sirds vienotība, domu vienotība, harizmu daudzveidība, taču tas viss vienots mīlestībā, kas ļauj nonākt pie šādas domu vienotības, mīlestības vienotības.4
2014. gada 2. augusts
Šādām vajadzētu būt mūsu kopienām: mīlestība uz Dievu, aicinājums uz pilnīgu svētumu, mīlestības pilnība, mīlestība pret citiem, garīgā brālība. Ne jau jebkāda mīlestība, bet gan mīlestība, kas pēc maksimālisma dialektikas kanoniem virzīta uz visaugstāko – uz garīgo brālību.4
2014. gada 3. augusts
Lūgsim Kungu, lai mēs varētu kļūt par dārgakmeņiem, lai mēs varētu kļūt svēti. Nedomājiet, ka tas ir augstprātības akts, jo tā ir vienkārši cilvēciskas mīlestības maksimālā atbilde uz Dieva bezgalīgo vislielāko mīlestību. Tātad, mēs jau neko īpašu neveicam, ja nu vienīgi atbildam kā Marija: “Ecce fiat - Lūk, lai notiek tas, ko Kungs no mums vēlas”.6
2014. gada 4. augusts
Mums ir jābūt atvērtiem šodienas un rītdienas realitātei, jo tie neesam mēs, nedz arī pāvests, ne bīskapi, ne priesteri, nedz arī Dieva tauta, kas ved uz priekšu Baznīcu. Svētais Gars to ved uz priekšu, uz Omegas punktu, kas ir Kristus. Lūk saskaņa ar Svēto Garu, pakļāvība Svētajam Garam, kuru rodam Baznīcā.7
2014. gada 5. augusts
Magnificat ir Marijas liecības dziesma, varētu pat teikt, ka Dievmāte vairs nespēj un eksplodē pieredzes un apbrīnas laukā. Pieredze! Vienīgi viņa, kas ir veikusi šo pieredzi, varēja par to runāt. Magnificat dziesmā Dievmāte cildina Dieva lielumu, spēku un reizē piemin savu nabadzību, niecību, tātad, sniedz liecību par Visu un par niecību. Tas viss Marijā ir kā dziļa apbrīna.
2014. gada 6. augusts
Pārveidošanās dzimst nevis no personas lieluma, bet gan no ticības noslēpuma, jo tas, kuru ir skārusi Dieva misija un aicinājums, var būt arī nabadzīga būtne, taču vienmēr ir Dieva izvēlēta. Tas acīmredzami attiecas uz Baznīcu, priesteriem, uz ikvienu, kuru Kungs ir aizskāris, aicinājis, konsekrējis, svaidījis, izvēlējis sev. Tādam vajadzētu sacīt gluži kā svētajam Pāvilam: “Bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus”. Es pārstāvu Viņu, tātad cieņa pienākas ne man, bet Tam kuru es pārstāvu, kuru es nesu.1
2014. gada 7. augusts
Toties sirdsapziņas formācija nepakļaujas hronoloģiskiem likumiem un tai ir nepieciešams ilgs laiks. Tas ir arī tāpēc, ka to ietekmē būtisks faktors, ar kuru neko citu nevaram darīt kā vienīgi lūgties, tas ir, Svētā Gara darbība. Ja tas nav Svētais Gars kas iekšēji darbojas, tad varam būt līdzās personām un darīt it visu ko vēlamies ilgu gadu garumā, bet beigās vienalga piedzīvosim vilšanos. Tātad, mūsu apustulātā ir jāiemācās pieņemt ilga laika īstenību.7
2014. gada 8. augusts
Visvienkāršākais ir personiskās mīlestības maksimālisms uz Dievu, svētums. Skaidrs, ka runājam par spriedzi, pūliņiem, taču nevēlētos, lai aiz vārda “spriedze” slēptos tukša skaņa. Vārdam “spriedze” vajadzētu sevī iekļaut patiesu, upurējošu piepūli, jo, ja mēs runājot par “spriedzi” varam maldīties, tad Kungs zina, vai patiesi ir pielikti pūliņi vai arī nē un vai kādas attieksmes ir bijušas kā objektīvu vai subjektīvu limitu dēļ, kuru, iespējams, esam neapzināti radījuši.7
2014. gada 9. augusts
Protams, ka esam brāļi un viens otru ļoti mīlam, it sevišķi, kad viens no otra esam tālu projām, tad mīlestība kļūst jo lielāka! Toties, kad esam blakus, tad lietas mainās. Tomēr savstarpējās mīlestības maksimumam vajadzētu būt vienādam neraugoties uz fizisko tuvumu. Tāda ir garīgā brālība.7
2014. gada 10. augusts
Liecinieks ir lūgšanas cilvēks. Šodien vairs nepietiek runāt par lūgšanu, daudz biežāk nekā pagātnē tiek runāts par kontemplāciju. Lūgšanu, tātad kontemplācijas cilvēks, tāds, kas tiecas uz pilnību ar šo intensīvo vēlmi kļūst ne vienkārši par abstraktu ideālu, bet gan par iekšēju degsmi, savā ziņā par savas dzīves konkrētu ideālu, varētu pat teikt – iekšēju dzenuli.7
2014. gada 11. augusts
Dievs ir mīlestība, Dievs ir svēts un šai atziņai mūs vajadzētu vest pie jaunas Baznīcas veidošanas, kurā cilvēki apzinātos, ka ir aicināti uz svētumu, visi svēti, tāpat arī pie jaunas pasaules veidošanas, kurā valdītu apziņa, ka visi esam aicināti uz brālību, visi brāļi. Devīze, kuru jūs visi pazīstat: “Visi svēti, visi brāļi”. Lūk kādā veidā mēs caur šīm pūlēm, kuras Baznīca pieliek jaunas pasaules veidošanā, esam pakļauti Svētā Gara darbībai.8
2014. gada 12. augusts
Neaizmirsīsim, ka pirmie kristieši tika dēvēti par: kristiešiem, brāļiem, svētiem. Svēti, jo tika aicināti uz svētumu, tātad, viņi sniedza liecību par svētumu, par kopienas mīlestību: cor unum et anima una (viena sirds un viena dvēsele). Viņi mēģināja, pat ja tas arī neizdevās, veikt sabiedrisku eksperimentu, kas balstījās uz brālību: kopīgs īpašums. Ja mūsdienās tiek prasīta varonīga liecība, tad mums ir jābūt gataviem to sniegt.7
2014. gada 13. augusts
Kristus nav nācis lai mūs vienīgi glābtu no grēkiem, nav nācis lai mums sniegtu vienīgi labu piemēru, bet ir nācis, lai iedēstītu mūsos jaunu īstenību, kas ir jaunā dzīve.7
2014. gada 14. augusts
Mums ir jākļūst par Dieva godības slavas dziesmu. Mums ir jābūt par Dieva godības slavas dziesmas dziedātājiem, tātad mēs apdziedam Dieva godību. Mums ir jākļūst par dzīviem Dieva, kurš mūs ir atpestījis ar savām asinīm, godības slavas dziedoņiem. Lūk šis ir Viņa žēlastības bagātības sākumpunkts.8
2014. gada 15. augusts
Dievmāte ir Baznīcas sirds. Svētais Gars ir Baznīcas dvēsele jau no pašiem Baznīcas pirmsākumiem, jau no apustuļu un pirmo mācekļu laikiem, jau no tiem Baznīcas laikiem, kurā dzīvoja Dievmāte, tāpēc nevar viņu necildināt. Svētais Gars nevarēja necildināt, nedaudzināt Iemiesotā Vārda māti. Šai cildināšanai ir arī savs īstenojums, kad viņa Svētā Gara darbības rezultātā tiek ar miesu un dvēseli uzņemta debesīs.
Šodien Dievmāte ir pilnībā iekļauta trīsvienības pulkā, iegremdēta Svētā Gara mīlestībā, ar Svētā Gara mīlestību atkārto savu mīlestību uz Dēlu un Tēvu. (no Di te si dicono cose stupende [Dižas lietas ir teiktas par tevi])
2014. gada 16. augusts
Jaunais cilvēks ir tas, kurš ir saņēmis no Tēva caur Kristu iemiesošanās un lieldienu īstenību. Jaunais cilvēks ir tas, kurš var dziedāt jauno dziesmu.8
2014. gada 17. augusts
Kristus Miesa mūs dara līdzdalīgus Viņa dabā un Svētais Gars ir tas, kurš mūsos veido īstenību un noslēpumu, Kristus vaigu. Kad runājam par atpestīšanas noslēpumu, pestīšanas-svētuma plānu, tad vēlamies atsaukties uz visu šo, uz šo pieskaņošanos, uz piedalīšanos dievišķajā dzīvē.8
2014. gada 18. augusts
Mūsos ir Trīsvienība, mums ir Trīsvienības sirds un mēs esam Svētā Gara, kurš mīt mūsos, darbojas mūsos, lūdz par mums un paceļ uz Tēvu savu “Abba” lūgšanu, Kristus lūgšanu, templis, jo mēs nezinām ko un kā lūgt.8
2014. gada 19. augusts
Dažreiz domā ka vienīgi Kristības sakraments mums dāvā jaunu dzīvi. Tā ir kļūda, jo it visi sakramenti mūs veido līdzīgus Kristum. Tādēļ ir septiņi sakramenti, jo Kristus vaigs, Kristus īstenība ir tik daudzveidīga, ka nevaram domāt un cerēt, ka visu Kristus realitāti var pārstāvēt tikai ar vienu vienīgu sakramentu, bet gan ar dažādiem sakramentiem. Tātad, ikviens sakraments mums sniedz dalību pie Kristus vaiga, pie Kristus realitātes.8
2014. gada 20. augusts
Šāds ir žēlastības izplatīšanās noslēpums: jo vairāk mēs mīlam, varētu teikt ar apustuļa Jāņa vārdiem, jo vairāk Trīsvienība mājo mūsos, jo vairāk mēs mīlam Kristu, jo vairāk Tēvs mūs mīl, jo vairāk mīlam Trīsvienību, jo vairāk Trīsvienība mājo mūsos, vai, ja vēlamies otru skaidrojumu: jo vairāk mīlam Kristu, jo vairāk Tēvs mūs mīl, jo vairāk esam iegremdēti Trīsvienībā.8
2014. gada 21. augusts
Baznīcā norisinās brīnišķīgs izpratnes process par to, kādas ir atklāsmes patiesības. Tam mums vajadzētu daudz ko iemācīt. Svētais Gars darbojas Baznīcā, dāvādams Baznīcai, Dieva tautai un hierarhijai pakāpenisku, arvien dziļāku Atklāsmes satura izpratni.8
2014. gada 22. augusts
Dievs ir nolēmis paaugstināt cilvēku, lai tas varētu piedalīties Viņa dievišķajā dzīvē. Tātad, kad mēs runājam par piedalīšanos dievišķajā dzīvē, nesakām absurdas lietas, bet gan vienkārši atkārtojam to, ko Baznīca mums māca un ko atrodam Baznīcas tēvu mācībā.8
2014. gada 23. augusts
Ar Euharistiju mēs līdz ar Kristu kļūstam par miesu un asinīm.8
2014. gada 24. augusts
Vienīgi kontemplējot ticīgu cilvēku, neticīgais var saprast, kāda bagātība pieder tam kurš tic.8
2014. gada 25. augusts
Ikviens no mums ir Kristus instruments, jo jaunā dzīve mums liek kļūt par Kristus instrumentiem.8
2014. gada 26. augusts
Mīlestība, kas atdzemdina nav kā tīri cilvēciskā mīlestība. Tā ir tāda, kuru Kungs raksturo un apzīmē ar vārdiem: “Kā es jūs esmu mīlējis” (Jņ 13, 34). Tā ir mīlestība, kas mūs atjauno, lai mēs kļūtu par jauniem cilvēkiem, Jaunās Derības mantiniekiem, jaunās dziesmas dziedoņiem.8
2014. gada 27. augusts
Apzināmies, ka nepietiek vienīgi līksmot par to, ka esam jauni cilvēki, ka mums ir dalība dievišķajā dabā, ka kopš mūžības esam lemti būt svēti un bezvainīgi, bet gan, ir nepieciešams, ka uzņemamies saistības, jo bez reālām saistībām tam visam nav nozīmes.8
2014. gada 28. augusts
Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu ik dienas un seko man. Bet kāds tam būtībā ir pamatojums? Tā ir sekošana Kristum un, tātad, mēs sakām – evaņģēliskais maksimālisms, mīlestības maksimālisms. Tas ir Kristus radikālisms, kas mums rāda maksimālo mīlestību uz mums un tas ir mūsu radikālisms, kuram vajadzētu izrādīt Kristum, Svētajam Garam mūsu mīlestību pret Dievu.8
2014. gada 29. augusts
Radikālisms ir pilnīga atbilstība, taču šai pilnīgai atbilstībai ir jābūt pilnīgās mīlestības izpausmei. Šī pilnīgā mīlestība no mūsu puses ir sekas Dieva bezgalīgajai mīlestībai uz mums.8
2014. gada 30. augusts
Tēvs, Dēls un Svētais Gars vēlas mūsu maksimālo mīlestību. Mums ar visām savām iespējām ir jāatbilst šādai bezgalīgajai mīlestībai, un, tātad, to visu iekļaujam mūsu divkāršajā aicinājumā uz svētumu un uz brālību. Tā ir jaunā vēsts, jaunā Derība, jaunā vēstule, kuru Tēvs mums ir nosūtījis un kurai mums ir jābūt uzticīgiem, uzticīgiem caur Derību.8
2014. gada 31. augusts
Mēs piedzimstam un dzīvojam ģimenē, kas ir sociāla realitāte. Parasti cilvēki veido vai nu fizisku vai garīgu ģimeni un dzīvo kopumā, kas saucas sabiedrība, kas savā būtībā ir sociāla īstenība. Tātad nav jēgas runāt vienīgi par jaunu dzīvi, jaunu cilvēku, nerunājot arī konkrēti par jaunu sabiedrību. Mēs zinām, ka šī jaunā sabiedrība ir Baznīca un Baznīcā un caur Baznīcu mēs saņemam to vēsti, kuru mums, jauniem cilvēkiem, Tēvs ir nosūtījis caur savu Kristu - jauno cilvēku.8