2014. gada 1. jūlijs
Zinām, ka viss dzimst no Dieva, tātad, vajadzētu to apzināties jo mūsu liecībai var būt nozīme tikai tik lielā mērā cik Dievs caur to darbojas… Jāsaprot, ka vienīgi Dievs var darīt auglīgu mūsu darbu. Jābūt pazemīgiem un ne pārāk jāpaļaujas uz tā dēvētajiem tehniskajiem līdzekļiem, tā it kā apustulāta veikšana būtu tas pats kas vadīt uzņēmumu, rūpniecību, tā it kā apustulis būtu līdzīgs menedžerim, vai vēl vairāk, it kā ar mūsu piemeklētajiem tehniskiem propagandas līdzekļiem būtu iespējams atrisināt visas problēmas.7
2014. gada 2. jūlijs
Tie neesam mēs, bet gan Dievs, kas darbojas caur mums: ar šādām pazemības jūtām vajadzētu veikt mūsu apustulātu.7
2014. gada 3. jūlijs
Vai pastāv plaisa starp mūsu vārdiem un reālo dzīvi, starp to ko sakām, starp to ko “pļāpājam” un to kā dzīvojam? Redziet, es apstiprinu ka nav grūti runāt. Vajag tikai nedaudz dabiska talanta, nedaudz iemaņas un varam kļūt par lieliskiem oratoriem… ja vēlaties varat runāt daudz labāk par mani, taču ne jau tas ir svarīgi, svarīgums jau nav prasmē runāt, bet gan tajā, kas slēpjas aiz vārdiem, vai tur ir patiesa dzīves liecība nevis vienīgi vārdi.7
2014. gada 4. jūlijs
Vienkāršībā un pazemībā varam sev jautāt cik dadzi no mums svētās Mises laikā, mani ieskaitot, pat būdami uzmanīgi svinēšanas laikā, atceras par Kalvārijas un Pēdējo Vakariņu notikuma divkāršo īstenību, kas tiek aktualizēta?7
2014. gada 5. jūlijs
Ikviens no mums ir Dieva izvēlēts, lai kļūtu par pravieti, tas ir, lai kļūtu par vārdu, nedaudz līdzīgi svētajam Jānim, kurš bija balss, vārds. Ikvienam no mums, tieši tāpēc, ka esam iekļauti šajā sakramentālajā noslēpumā, ir jākļūst par vārdu. Mēs nevaram apslēpt sevī šo Dieva dāvāto bagātību. Kad runājam par apustulātu, tad savā būtībā runājam par pravietojumu, par vārdu, kas ir mūsos, kas apslēpts mūsos, kuru noslēpums darbina mūsos un kuru mums ir jāsniedz ārpus sevis pašiem.7
2014. gada 6. jūlijs
Šī sakramentālā likuma ietvaros mums visiem ir konkrēts pienākums kļūt ne tikvien par atmiņu, piemiņu, ne tikai par īstenību, kas ietver sevī Dieva noslēpumu, bet gan par šī noslēpuma pravietisku eksploziju.7
2014. gada 7. jūlijs
Intīma vienotība ar dievišķo. Lieciniekam, it sevišķi īpašam lieciniekam, lai arī kas viņš nebūtu, ir jābūt intīmai vienotībai ar dievišķo. Kāpēc gan mēs, pieņemsim, nevarētu sākt sevi pārbaudīt cik lielā mērā esam vienoti ar Dievu, jo tas ir tīri personīgs fakts, kuru varam pārbaudīt. Vai es esmu vienots ar Dievu? Kādas man ir attiecības ar Dievu? Kāda ir mana lūgšana?7
2014. gada 8. jūlijs
Kā parasti sauc apziņu par Dieva veikto nabadzīgo izvēli un apziņu, ka mums uzticētā misija pārspēj mūsu iespēju robežas? Tām ir ļoti vienkāršs vārds, tās sauc par pazemību. Tā ir nojauta par savu mazumu, niecību un, tātad, atsaukšanās uz Dievu: Viņš ir viss, Viņš izvēlas, Viņš mani ir izvēlējies.7
2014. gada 9. jūlijs
Neraugoties uz mūsu pretestību uz grūtībām ar kādām varam saskarties, ir nepieciešama, pat ja sasniegta ar pūlēm, pilnīgas iekšējas rīcībā esamības attieksme. Tad patiesi varēsim sacīt, ka mums ir personas, kas ar savu dzīvi un upurēšanos parāda, ka tic ideālam, kuram ir veltījušās un par to liecina.7
2014. gada 10. jūlijs
Vai gan domājat, ka Kungam neko nemaksāja izciest krustu? Vai gan domājat, ka ceļš uz Kalvāriju Kungam bija kā vienaldzīga pastaiga? Un asiņu kauss, ciešanu kauss, tas kauss par kuru mēs zinām? Ko tas konkrēti nozīmē Kristum? Viņš to uzņēmās, pieņēma, mīlēja, izdzēra to līdz galam… savu kausu! Pildīt Dieva gribu mūsu dzīvē, lietot Dieva gribu kā uzturu.7
2014. gada 11. jūlijs
Baznīca, jo īpaši agrīnā Baznīca, arī ārējā veidā ir Svētā Gara klātbūtnes vadīta. Mums tas ir jāapzinās un, tātad, jābūt drosmei liecināt. Jāzina, ka esam Svētā Gara nesēji, tas jāapzinās un par to kaut kādā veidā jāpriecājas.7
2014. gada 12. jūlijs
Vienīgi no dziļas dievišķā pieredzes rodas kaut kas dziļāks.7
2014. gada 13. jūlijs
Mēs esam brīnišķas realitātes, cieša dievišķā tīkla ieskauti, kuru, diemžēl, steigas, problēmu, daudzu satraucošu situāciju rezultātā, kurās atrodamies un kas nodarbina mūsu psiholoģiju, kas neļauj šo īstenību pilnībā uztvert, lasīt, ne tikvien ar prātu, filozofisku analīzi, bet gan jo īpaši ar kontemplatīvu skatienu.7
2014. gada 14. jūlijs
Man ir nepieciešams kontakts ar Dievu, nepieciešams dzirdēt Viņa soļus, uztvert Viņu savā apkārtnē, secināt, ka Viņš eksistē un, ka darbojas kā mans Tēvs, kurš ar savu mīlestību mani aptver un ar savu dabu mani ieskauj šajā mīlestības apskāvienā.7
2014. gada 15. jūlijs
Vai rodam laiku lai uz brīdi apstātos un uzlūkotu Dieva brīnumdarbus, Dieva spēku, šo Dievu, kurš mūs ietver?7
2014. gada 16. jūlijs
Dievmāte mums ir kā paraugakmens. Tātad, šajās mūsu pūlēs kļūt par nabadzīgu akmeni, apzināties, ka esam nabadzīgs akmens, šajā centienā, lai dzīvotu kā stūrakmens, šajā upurī, lai būtu kā skaldīts, atmests, apstrādāts akmens, ar cerību būt par dārgakmeni, mēs varam un mums ir jāuzlūko Dievmāte.6
2014. gada 17. jūlijs
Kristus ir bijis neskaitāmu svēto, milzum daudzu, kā lielu tā mazu, mocekļu dedzība. Kristus dzīvs Euharistijā, bet jo īpaši krusta realitātē. Iedomājaties, piemēram par mūsu lielajiem mistiķiem, par Francisku no Asīzes, par Katrīnu no Sjēnas, par Terēzi no Jēzus, par Jāni no Krusta, par Pāvilu no Krusta, par Džemmu Galgani: šie cilvēki ar savu dzīvi ir bijuši kā Kristus vēsturisks, garīgs un mistisks atveidojums. Ja no šīm personām ņemsiet vienu relikviju un ķīmiski analizēsiet, tad tajās atradīsiet Kristus vārdu.7
2014. gada 18. jūlijs
Mums visapkārt ir daudz vairāk labuma nekā mēs spējam iedomāties, tāpēc, ja iespējams, centīsimies iemantot veselīgu optimisma izjūtu. Daudzreiz, citā kontekstā es jums esmu sacījis: “Novāciet melnās brilles”! Tagad, kad neraugoties uz lielo ļaunumu, kuru nākas piedzīvot, uz milzīgo ļaunumu, kas šķiet varētu ņemt virsroku, domājot par Svētā Gara klātbūtni, kontemplējot Svētā Gara klātbūtni, tai mums vajadzētu sniegt lielu mieru, pārliecību par rītdienu un tad šī pārliecība par rītdienu mums sniegs cerības izjūtu.7
2014. gada 19. jūlijs
Nav viegli būt par lieciniekiem, jo grūtības pastāv, taču, ja ar vienkāršu kontemplatīvu skatu pārdomājam par Tēva radošo mīlestību, par Kristus klātbūtni, par Svētā Gara darbību, tad ir jāsaņem drosme, jo man ir paļāvība, ka Paradīzē mēs satiksimies daudz lielākā skaitā nekā spēj aptvert cilvēciskais prāts.7
2014. gada 20. jūlijs
Ābrams nešaubās, jo zina, ka Dievs pratīs savā veidā turēt solījumu. Ābrams kļūst par šī solījuma liecinieku. Viņš ir Dieva plāna, kas ir mīlestības plāns, liecinieks. Viņš no pieredzes zina, ka tas ir tik maigs mīlestības plāns, ka apsteidz Jaunās Derības iemiesoto mīlestību.7
2014. gada 21. jūlijs
Mēs esam Dieva izvēlēti un brīvprātīgi esam pieņēmuši šādu izvēli. Mēs esam pieņēmuši Dieva un Kristus piedāvājumu noslēgt derību, tātad, kā personīgi, tā arī kolektīvi mums ir jābūt kā šīs derības liecībai, kas vienlaicīgi ir noslēpumains līgums, Dieva noslēpumaina realitāte, kas ir klātesoša un kurai ir jābūt klātesošai mūsu vidū. Mums ir jābūt par mīlestības attiecību lieciniekiem: gan savā starpā, gan attiecībās ar citiem.7
2014. gada 22. jūlijs
Īpašais vārda sludināšanas aicinājums nenoņem apziņu par savu nespēju, jo vārds nav personīgo spēju auglis, bet gan ir dievišķā pieskāriena auglis cilvēciskās radības lūpām, tātad, paliek radības smagums, fakts, ka esam nabadzīgas radības.7
2014. gada 23. jūlijs
No kā var rasties pārliecība par mūsu vārda spējām? Ne jau no mūsu studijām vai mūsu spējām, bet gan no saplūšanas ar Dievu. Jo vairāk būsim vienoti ar Dievu, jo vairāk spēsim liecināt par Vārdu.7
2014. gada 24. jūlijs
Mēs personīgi esam Dieva templis un tālāk, no tā izrietoši, visi kopā būsim kā liela Dieva Valstība. Tas ir Jaunās Derības, ne tikai vispārējs, bet gan personīgs, mūsu dzīves centra, manas dzīves centra princips.7
2014. gada 25. jūlijs
Kristum, kā to pauž ļoti skaista antifona, kuru samērā bieži varam lasīt Vesperu laikā, ir jākļūst par pasaules sirdi, taču pirms kļūt par pasaules sirdi Viņam vispirms ir jākļūst par mūsu dzīves sirdi.7
2014. gada 26. jūlijs
Ir nepieciešama drosme, lai bieži vien saskartos ar neveiksmes risku… Uzdrīkstēšanās riskēt! Drosme, kas balstīta lūgšanā, neatlaidībā un askēzē.7
2014. gada 27. jūlijs
Kristus, atbilstoši austrumu domāšanai, ir Iemiesotā Vārda gleznotā ikona Marijas klēpī, taču mēs vēlamies lietot citu izteicienu, kas ir tikpat patiess: Kristus ir Svētā Gara gleznotā ikona Bezvainīgās klēpī.7
2014. gada 28. jūlijs
Pajautāsim sev vienā brīdī, ja Tēvs ir mīlējis Kristu, savu mūžīgo iemiesoto Vārdu, ir liecinājis, ka Kristus ir Viņa izvēlētais Dēls, kuru mums jāuzklausa, kuram mums jāseko, tad cik lielā mērā esam pieņēmuši Tēva liecību? Kādu vietu Kristus reāli, nevis vārdiski, bet reāli ieņem mūsu dzīvē? Ko esam darījuši lai mēs būtu par Tēva liecības atbalsi?7
2014. gada 29. jūlijs
Mums visapkārt ir daudz personu, kurām ir nepieciešama mūsu, par Kristu liecinošā klātbūtne, lai viņi varētu sajust sevī pilnīgu atdevi Kristum, apustulisku veltīšanos Viņam. Vai mēs, līdzīgi Svētajam Garam, varam, ne uzbrūkošā, ne varmācīgā, bet gan diskrētā, mierīgā, reālā, mīlestības pilnā veidā būt klātesoši šīm dvēselēm kā Kristus liecība, lai viņās patiešām spētu nobriest Kristus mīlestība, un, ja tā ir Dieva griba – Kristum veltīšanās pilnība?7
2014. gada 30. jūlijs
Nezinu vai ir vairāk nepieciešama liecība ar vārdiem un darbiem, vai arī, dažreiz un varbūt pat daudzas reizes, ir vairāk nepieciešama diskrēta, gandrīz nemanāma, bet reāla tādu dvēseļu klātbūtne, kas ar lūgšanu, maigumu, piemēru sniedz liecību par Kristu un ļauj nobriest citām dvēselēm Kristū.7
2014. gada 31. jūlijs
Mums ir jābūt par Kristus lieciniekiem, ar nosacījumu, ka mums ir Kristus pieredze. Tātad, lūgsim, lai ikviens mūsu kontakts, it īpaši sakramentālais, būtu Kā Kristus pieredze, lai ikviena mūsu lūgšana būtu kā Kristus pieredze. Varam sev pajautāt kādas ir mūsu Kristus pieredzes, jo ja mums tādu nav, tad iespējams mūsu liecība sastāv no izlasītām, noklausītām vai sagrābstītām lietām un nenāk no tādas dzīves, kas ir dziļā saskarsmē ar Kristu, kas vēlāk kļūst par liecinošu īstenību.7