2014. gada 1. jūnijs - Kunga debeskāpšana

Kunga debeskāpšanas svētki pirmajā brīdī varētu nelikties nekādi lielie svētki, jo tas ir brīdis kurā Kungs dodas projām un mācekļi (un mēs reizē ar viņiem), zināmā mērā, paliekam bāreņi. Patiesi, apustuļos var redzēt zināmas skumjas. Kādā veidā viņi rod mierinājumu? Nedomāju ka ar vārdiem, kurus viņiem saka eņģelis (Kristus, tas kurš ir augšāmcēlies, atgriezīsies), bet gan ar faktu, ka redz savā vidū Dievmāti. Tas ir svarīgi, jo tagad viņiem vajadzētu pielīdzināties ne tikai Jēzus piemēram, bet arī dzīvai Marijas realitātei, kuru Kristus ir vēlējies viņu vidū...

Šodien kopā ar Mariju sacīsim Jēzum, kurš ir uzkāpis debesīs: “Kungs, Tu esi izplānojis mūsu dzīvi un tā ir labi. Tu esi pārmainījis mūsu dzīvi un tas ir labi, taču neatstāj mūs. Uzlūko savu Māti un uzlūko mūs – Tu esi atbalstījis savu Māti, atbalsti arī mūs, lai mēs varētu Tev sekot šajā mīlestības revolūcijas ceļā”. (no homīlijas, 1988. gada 12. maijā)

2014. gada 2. jūnijs

Cilvēks, vēl bez tā ka viņš ir ekonomiska un politiska realitāte, kurai nepieciešams uzturs, mājoklis un civiltiesību aizsardzība, vispirms ir Dieva bērns ar dvēseli un aicināts uz visaugstāko kristīgo mīlestību, tas ir – uz svētumu. Protams, ka viņam ir arī fiziskas un materiālas vajadzības, taču, pirmās tiesības, kas apgaismo visu viņa dzīvi, ir mīlēt Dievu no visas savas sirds.⁹

2014. gada 3. jūnijs

Pazīstam daudzas Kustības, kas jo īpaši balstās uz emocijām, bet citas, kas balstās uz psiholoģiju. Iespējams, ka mēs esam pārāk balstīti uz racionalitāti, uz teoloģiju. Lūk mūsu centieni nonākt pie šo trīs elementu harmoniskas saplūšanas. Protams, tas nav viegli ne attiecībā uz mums ne arī uz citiem, taču mēs jau esam apguvuši, ka šis darbs ar akmeni, ar akmeni, kas jāapslīpē, ir grūts. Lūgsim Kungam, lai mums dāvā drosmi uzņemties šo dziļo un reizē arī samērā sāpīgo darbu.⁶

2014. gada 4. jūnijs

Nevar saņemt žēlastības pārpilnību bez atgriešanās un, tātad, arī grēku nožēlas, kas ir atgriešanās ceļš un bez atgriešanās (par to runāsim vēlāk) kas ir svētuma ceļš.⁶

2014. gada 5. jūnijs

Gandarīšanas ceļš ir piedalīšanās Kristus dzīvē, tajā, ko mēs saucām par Kristus kenosis, par Kristus iztukšošanos.⁶

2014. gada 6. jūnijs

Kādas ir tās izjūtas, kas spontāni pavada mūsu lūgšanu brīžus? Vai tie ir steiga, garlaicība, paļāvība, garīgums, morālā enerģija? Vai, varbūt, tā ir noslēpuma sajūta? Vai arī tumsības vai gaismas sajūta? Vai, visbeidzot, mīlestība? Vispirms jau katram pašam, personīgai lietošanai, vajadzētu censties izpētīt un izdomāt savu lūgšanas raksturojumu.⁵

2014. gada 7. jūnijs

Jāiemācās mīlēt šo mūsu juceklīgo, nabadzīgo, katastrofālo un traģisko laikmetu kurā Kungs mūs ir ielicis, kurā ir ielicis jo īpaši jūs, lai jūs būtu liecinieki. Tas ir laikmets, kas ir nevis jātiesā, bet gan jāsaprot un jāmīl.⁷

2014. gada 8. jūnijs

Svētais Gars, mīlestības uguns, liesmo manā sirdī, lai es spētu aizdedzināt savus brāļus. (no Lūgšanas)

2014. gada 9. jūnijs

Vai gan domājiet, ka Kristus tikumu iemantošana un pārveidošanās Kristū nenoslīpētu mūsu dabu un mūsu dvēseli? Ka nevajag pielikt pūles? Ka nevajag palīdzību? Ka nav vajadzīgs Gandarīšanas sakraments? Gan gandarīšanas ceļā, gan pārveidošanās ceļā mums ir nepieciešams būt kā slīpējamam akmenim, tas ir kā akmenim, kas tiks apstrādāts, iet pa augšupejošo ceļu, lai atstātu ļaunumu un iemantotu labumu.⁶

2014. gada 10. jūnijs

Adorācijas dimensija: kļūt par adorējošām dvēselēm ar šo adorējošo garu. Jēzus sacīja samārietei, ka Tēvs meklē patiesos adorētājus. Tad vēl ir kontemplatīvā klusuma dimensija, kur nav klusums tikai klusuma dēļ, bet gan tāds klusums, kas prot nopietni uzlūkot dievišķo, pārdabisko, kas prot raudzīties uz Mācītāju. Tāds ir kontemplatīvais klusums. Tad vēl ir intīmas mīlestības dimensija. Šeit varam atcerēties apustuli Jāni, kurš atbalstīja galvu pie Mācītāja sirds.⁶

2014. gada 11. jūnijs

Apustuliskā Oblāte, būdama mīlestības dāvana Kristum, ir kā cerības upurdāvana, kas vispārēji ir veltīta svētuma apustulātam un jo īpaši veltīta sabiedrības svētuma apustulātam.⁴

2014. gada 12. jūnijs

Līdzīgi kā es godāju Kristu, mīlu Kristu, pielūdzu Kristu, tāpat es arī mīlu pāvestu, bīskapus, mīlu priesterus, tos godāju un pielūdzu viņos to dievišķo, kas mājo viņos. Ne jau viņus pašus, jo tie var būt kā pīšļi un nožēlojamas radības, bet gan to dievišķo, kas mājo viņos un kas ir Kristus, Svētā Gara turpinājums viņos.⁶

2014. gada 13. jūnijs

Neaizmirsīsim salīdzināties ar Pēteri, tas ir, ar Baznīcu. Kad svētajam Pāvilam bija radušās šaubas, viņš devās pēc padoma pie Pētera, lai veltīgi nesoļotu ārpus ceļa. Tas mums nozīmē būvēt uz Pētera un kopā ar Pēteri, uz Kristu un kopā ar Kristu. Ne tikai uz lieliem teoloģiskiem principiem, ne tikai uz ticības pirmsākumiem, bet gan arī pastorālajā un liturģiskajā laukā.⁶

2014. gada 14. jūnijs

Atbrīvosimies no mūsu negatīvajām pieredzēm, uz mūsu nesamērīgajām bailēm vai arī aizspriedumiem pret priesteriem. Mīlēsim priesterus, respektēsim priesterus.⁶

2014. gada 15. jūnijs

Kungs, visbeidzot es Tev pateicos par to, ka esi vēlējies lai es ņemu dalību pie Tava krusta, Tavām ciešanām, bet kopumā – pie Tava maiguma. Šādi, Kungs Jēzu, es jūtu, ka man būtu jānodzīvo šie pēdējie manas dzīves gadi. Cik to būs es nezinu un tas mani neinteresē, taču zinu vienīgi to, ka man ir jādzīvo vienotībā ar Tevi, kurš mani esi bezgalīgi mīlējis uz krusta, kurš esi bezgalīgi mīlējis savu Tēvu, manu debesu Tēvu. Paldies, Kungs Jēzu, par visu to, ko man esi darījis, ko man esi dāvājis! Paldies par visu to, ko vēl darīsi! (no pateicības lūgšanas pēc komūnijas, 1989. gada 19. martā)

Vissvētā Trīsvienība

Bieži vien mums ir priekšstats, ka Trīsvienība ir ne tikai neizzināms, bet arī neredzams noslēpums... Ja nedaudz apdomājam, varam atrast vismaz trīs Trīsvienības tabernākulus. Euharistiskais tabernākuls ir arī tabernaculum trinitatis (trīsvienīgais tabernākuls), jo kur ir klātesošs Dēls, tur ir klātesošs arī Tēvs un Svētais Gars.

Tad vēl, katram no mums ir iekšējais tabernākuls: “to, kurš mani mīl, arī mans Tēvs mīlēs un mēs nāksim un mājosim viņā”. No tā varam noprast, ka Trīsvienība ir klātesoša mūsos.

Visbeidzot – pasaules tabernākuls: visa radība ir Tēva darbs, klātesot Dieva Vārdam un Svētajam Garam, kurš dāvā dzīvību. (no homīlijas Vissv. Trīsvienības svētkos, 1988.g.)

2014. gada 16. jūnijs

Mums ir jābūt kā dārgakmeņiem. Kad runājam par svētumu, tad runājam par šo kļūšanu par dārgakmeņiem.⁶

2014. gada 17. jūnijs

Kristus ir vēlējies lai visa Baznīca pilnībā kā arī tās atsevišķie locekļi būtu svēti. Tā ir kā dārgakmens, kā pērle un arī mēs esam kā dārgakmeņi. Tā nav mūsu vaina, tā ir Dieva “vaina”, tā ir Dieva griba. Kungs vēlas, lai mēs kļūtu svēti, lai mēs kļūtu kā dārgakmeņi. No šejienes arī izriet mūsu apustulāts: lai mēs īstenotu šo vērtīgo, Kunga gribēto plānu, šo dārgo plānu, kuru Kristus, dārgakmens ir atpircis ar savām dārgajām asinīm.⁶

2014. gada 18. jūnijs

Pastāv personisku attiecību noslēpums starp jums un Dievu, starp ikvienu dvēseli un Dievu, es pat teiktu, ka ikviena dvēsele ir saņēmusi vienu apslēptu dārgakmeni, kuru pazīst vienīgi Dievs un dvēsele un, varbūt, vēl garīgais vadītājs.⁶

2014. gada 19. jūnijs

Katrs no jums ir saņēmis balto akmentiņu uz kura ir uzrakstīts jaunais vārds, kas ir jūsu īpašais aicinājums, kas ir tas svētuma veids kādu Kungs no jums vēlas, kas ir tas dārgakmens par kādu jums jākļūst. Vai jūs atpazīstiet savu balto akmentiņu? Vai to esat saglabājuši? Vai to esat atšifrējuši?⁶

2014. gada 20. jūnijs

Radioaktīvajam akmenim piemīt spēja nepārtraukti izstarot enerģiju un izstarot vislielāko enerģiju kādu mēs pazīstam, tas ir – radioaktīvo enerģiju. Tad lūk, mans novēlējums: lai jūs visas patiešām kļūtu par radioaktīviem akmeņiem, kas pat to nenojaušot, svētā, pozitīvā veidā iespaidotu citus, kas nepārtraukti dotu. Taču ko lai dotu? Vispirms, lai dāvātu mīlestību, lai dāvātu smaidu, drošību, vārdu. Runājiet, dāvājiet vārdu, dāvājiet cilvēcisko vārdu un dievišķo vārdu, kas ir Kristus.⁶

2014. gada 21. jūnijs

Liecība ir Kristus sūtības turpinājums: “lai tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu” (sal. Mt 5, 16). Pajautāsim sev: “Vai tad, kad citi mūs uzlūko, mēs viņiem dodam iespēju nonākt pie Tēva, vai viņi mūsos saredz Tēva izstaroto gaismu?”⁷

2014. gada 22. jūnijs - Corpus Domini

Tajā brīdī, kad ēdu Jēzus Miesu, es savā ziņā esmu ēdis savu tuvāko, jo esmu ar viņu saistīts Euharistijā. Kā tad man vajadzētu mīlēt savu tuvāko? Tā nav vienkārši mīlestības problēma, bet gan līdzatbildība: mans tuvākais neatrodas tālu no manis. Varētu teikt, ka jau pats izteiciens “tuvākais” nav precīzs, jo nozīmē kaut ko tuvumā esošu, kaut gan es esmu saistīts vienotībā, kas ir kaut kas daudz dziļāks par to, ka viens otram atrodas līdzās: tas vairs nav vienkārši tuvākais, bet daļa no manis paša. Mēs veidojam vienu Mistisko Miesu un ikviens no mums ir atbildīgs par brāli tieši tāpēc, ka mēs ēdam Euharistiju. ( no Euharistija)

2014. gada 23. jūnijs

Kad ir noturīga dzīves liecība, kad redzu cilvēku kurā Dievs caur noslēpumu darbojas, un, kad no tā izrietoši, varu saistīt šo Dieva piepildīto dzīvi ar šīs personas vēstīto, tad noticu arī pašai pieredzei un līdz ar to viņa liecībai, kas ir īsta.⁷

2014. gada 24. jūnijs

Ja es vēlos runāt par svētumu, par varonīgu mīlestību, par vispārēju brālību, tad ziniet, ka šai prasībai vispirms ir jānāk no manas dziļas iekšējās pārmaiņas. Nevar būt atšķirība starp to ko saku un to ko daru, jo vēsts, kuru es sniedzu ir pārāk saistoša un, tātad, mani saista, tai vispirms ir jāsaista mani.⁷

2014. gada 25. jūnijs - mūsu Kustības dibinātāja Guljelmo Džakvintas dzimšanas diena

Šajā brīdi vispirms vēlos pateikties Tev, Kungs Jēzu, Tev, maigais Tēvs, Tev, Dievmāte, svētā Māte, jo mani esat izraudzījuši no mazas pilsētas, kur, protams, nepazinu jūsu mīlestības bezgalīgumu. Jums pateicos no visas sirds un tāpat pateicos arī manai ģimenei, kurā esmu piedzimis. Tā ir vienkārša ģimene, bet tajā esmu saņēmis mīlestību un dievbijību. (no pateicības lūgšanas pēc komūnijas, 1989. gada 19. martā)

2014. gada 26. jūnijs

Būdams liecinieks es esmu kā sakraments un tādēļ man vispirms ir jāļauj citiem iepazīties ar dievišķo, pieredzēt dievišķo, ņemt dalību dievišķajā. Pārējiem, kuri mani redz, caur mani ir jāiepazīst Dievs, jāpiedzīvo Dievs.⁷

2014. gada 27. jūnijs

Ikviens kristietis ir sakramentāli Dieva un Kristus sūtīts, lai Baznīcas klēpī īstenotu darbu, misiju un liecību.⁷

2014. gada 28. jūnijs

Dažreiz sev varam jautāt un ļaut uznākt šaubām par to, ka ja no manas darbošanās, ja no mana darba, no manas gadiem ilgās palikšanas vienā vietā nekas nedzimst, vai tas nav saistīts ar faktu, ka manī, manā dzīvē, manā darbībā nav bijusi pietiekoša Dieva klātbūtne? Vai Kristus vietā es nesniedzu pats sevi?⁷

2014. gada 29. jūnijs

Jo spēcīgākas ir negatīvās tendences, jo vairāk ir nepieciešamība pēc lūgšanās un būšanas nomodā kā to ir mācījis Kristus un, pēc Viņa, visi tie, kam ir tik spēcīga kristīgā pieredze kā svētajam Pēterim un svētajam Pāvilam.⁵

2014. gada 30. jūnijs

Ja mēs spētu vairāk dzīvot Dieva klātbūtnē, ja caur lūgšanu, caur mērdēšanos, caur aizlūgšanu, arī caur studēšanu Dievs būtu vairāk klātesošs mūsos, kas zina, cik gan daudz augļus mēs varētu nest! Jēzus nepārprotami ir sacījis: “Jums jānes daudz augļu, tā ir Dieva griba, lai jūs nestu daudz augļu.”⁷