2014. gada 1. maijs

Mēs esam jauna radība, tāda radība, kas pretēji vecajai radībai, vecajam likumam ir iedēstīta, veidota uz jauniem pamatiem, kas ir Kristus. Kur ir radusies Dieva tauta? Ir radusies pie kalna kur notika derība, pie Sinaja kalna, kā vecā tauta. Jaunā tauta dzimst pie mistiskā kalna, kas ir Kristus. Kristus – akmens, Kristus – kalns, Kristus, kas Kalnu sprediķī vai vēl vairāk – Golgātā, identificējas ar kalnu.⁶

2014. gada 2. maijs

Jaunavas Marijas lūgšanas dzīvē varam izšķirt trīs posmus: pirmais ir vērsts uz Dievu, uz Tēvu – šādi viņa pieņem eņģeļa sludinājumu. Otrais posms ir kristoloģiskais, kurā, kontemplējot gaidīšanas laiku, Nācaretes dzīves vienkāršībā, sakopotā un pazemīgā ikdienas dzīves kalpošanā, norit dialogs ar Dēlu. Trešajā posmā viņu varam redzēt Jēzus publiskās dzīves laikā kas ir kalpošanas brīdis brāļiem, kas ir pestīšanas noslēpuma brīdis.⁵

2014. gada 3. maijs

Mums vienmēr sevi ir jāpārbauda attiecībā pret Kristu, mums sevi jāpārbauda ar Viņu, jāpārbauda ar Viņa Vārdu, jāpārbauda ar Viņa piemēriem. Pārbaudīsim sevi ar Viņa dzīvo Vārdu Baznīcā un šodien arī Maģistērijā. Tātad, mums un visai pasaulei Kristus nav pagājusi realitāte, ne tikai kāds vēsturisks notikums, bet gan ir aktuāls fakts, kas iekļaujas mūsu dzīvē.⁶

2014. gada 4. maijs

Kristus ir akmens, kuru nevar apiet, tātad, mums ir jāsamērojas ar Viņu lai, vai nu nostātos pretim, vai arī lai stiprināto ar Viņu, lai aizrautos ar Viņu, lai iemīlētos Viņā, lai Viņš būtu mūsu mīlestības objekts, varētu pat sacīt – mūsu aizraušanās objekts, ja uz to esam spējīgi. Lai mēs aizraujamies ar Kristu kā to ir darījuši svētie.⁶

2014. gada 5. maijs

Būt par pamatakmeni! Ir viegli būt balstītiem, taču ir grūti būt par pamatakmeni. Beigu beigās taču piekūst: kas man to lika darīt, vai tad man vienmēr ir jāpiekāpjas, vai tad man vienmēr ir jāuzupurējas? Kāpēc tad to nedara arī citi? Tādā gadījumā raudzīsimies uz Kristu kurš sibi placuit nemeklēja savu labumu, bet prata noiet līdz galam kur beigās Viņu sagaidīja kalna gals, Kalvārija. Kristus ir celtnes pamatakmens!⁶

2014. gada 6. maijs

Neraugoties uz to, ka Baznīca vienmēr ir palikusi zaudētāja, tās Valstība ikreiz ir aizvien vairāk izplētusies un padziļinājusies. Lūk krusta noslēpums, lūk atmestā akmens nevarības noslēpums kurš, tieši tāpēc, ka ir atmests, ir kļuvis par stūrakmeni.⁶

2014. gada 7. maijs

Kādas vērtības mēs liekam mūsu personīgās, kopienas, apustuliskās būves pamatos? Atmestā akmens vai arī pasaules vērtības? …Vai gan tad, kad meklējam sava „es” apliecināšanu vai apmierināšanu, sevis paša apliecināšanu, mūsu personības, mūsu domas, mūsu rīcības veida, mūsu pilnīgās gribas apliecināšanu, savu tīri cilvēcisko īstenošanu, sevis likšanu visu lietu centrā, sava „es” izcelšanu visās lietās, sava „es” meklēšanu, sava reizēm apslēptā taču reālā egoisma meklēšanu, pat nepamanām, ka esam atmetuši Kristu?⁶

2014. gada 8. maijs

Pavisam droši zinu, ka Dievs mani ir gribējis jau kopš mūžības. Vēl pirms zvaigznēm, saules, mēness, zemes, pirms visām šīm brīnišķīgajām lietām, es biju Dieva nodomā. Kungs mani pazina, jau iepriekš, jau kopš mūžības bija mani pazinis, mani mīlējis, mani izraudzījis … Varētu lietot kādu teicienu, kuru bieži jums esmu atkārtojis, ka mēs jau kopš mūžības esam auklēti Dieva sirdī.⁶

2014. gada 9. maijs

Cik reižu gan mēs esam attālinājušies, bet Kungs mūs ir gaidījis, un, cik reižu gan esam apmaldījušies, bet Kungs mūs ir sameklējis. Kur nu vēl visa to personīgo žēlastību pasaule, kuru vienīgi dvēsele pazīst, kuru sliktās atmiņas dēļ varbūt pat sīkumos nemaz neatceramies, kas saauž attiecības starp Dievu un manu „es”. Cik daudz personīgu, īpašu žēlastību Kungs mums ir dāvājis! Kādēļ šī nabadzīgā izvēle? Kādēļ Kungs mūs ir mīlējis?⁶

2014. gada 10. maijs

Kungs, kurš kopš mūžības savā bezgalīgajā labestībā mūs ir izvēlējis, ir lolojis un pēc tam savā mīlestībā mums sekojis, vēlas mums sniegt vēl vienu žēlastību. Šī žēlastība ir tieši šī: Viņš vēlas mums dāvāt tādu apziņu, lai mēs varētu piedzīvot savu niecību, kas būtu ne kā kāda izprātota apziņa, tas ir zināšana, nedz arī abstrakta doma, bet gan iekšēja mūsu niecības pieredze, ka var sevi atdot Dievam, kas ir viss. Viņš ir mīlestība un, tātad, spējīgs turpināt mūs mīlēt neraugoties uz, vai es pat sacītu – tieši mūsu niecības dēļ.⁶

2014. gada 11. maijs

Mamma, kas pavada bezmiega naktis blakus savam slimajam bērniņam, to dara ar bezgalīgu maigumu, veltījoties, upurējoties tā, it kā tā būtu visvienkāršākā, visdabiskākā un visnormālākā lieta šajā pasaulē. Maigums dzimst no mātišķības. Lūk tādai vajadzētu būt mūsu mīlestībai un tās vislielākai izpausmei vajadzētu būt maigumam: patiesa mīlestība dzimst no Dieva mīlestības un nonāk līdz tās augstākam punktam, līdz pat maigumam.⁶

2014. gada 12. maijs

Neiedomāsimies, ka var pastāvēt neiemiesots, racionāls, abstrakts garīgums, kas veidots no siloģismiem. Tomēr, tajā pat laikā, nevaram iedomāties mūsu garīgumu balstītu vienīgi sirdī, jo sirds bieži vien ir nepastāvīga, un vēl jo mazāk – balstītu uz emocijām. Ja vēlamies pilnīgu garīgo dzīvi, tad balstīsim to teoloģijā, bet bagātināsim to visu ar savu sirdi un, ja vēlaties, ar savu jūtīgumu.⁶

2014. gada 13. maijs

Dziļa pārveidošanās dzimst vienīgi tad, kad pazīšana kļūst par pieredzi, no Kristu pazīšanas uz pieredzi ar Kristu. Man nepietiek zināt, ka esmu Kristus zars, man ir jādzīvo kā Kristus zaram, man ir jācenšas būt iesaistītam. Tajos brīžos, kad man pietuvojas ciešanas, jāatceras, ka ir Tēvs, dārzkopis, kurš nāk lai mani potētu un es varētu dāvāt vairāk augļu Kristū.⁶

2014. gada 14. maijs

Euharistijā ir Kristus, kurš mūs pārveido sevī un šī pārveidošana komūnijā lai mūs pavada visas dienas garumā, jo tas ir visbūtiskākais pārveidošanās brīdis. Es pat teiktu, ka tas ir būtiskākais sakraments, ka tas ir mūsu tikšanās ar Jēzu-Euharistiju galvenais noslēpums. Mēs varam lūgties tūkstošs un tūkstošs Svētās stundas, kas neatsver vienu komūniju, jo komūnijā Kristus mūs satver un mūs pārveido, tikai ar nosacījumu, ja mēs ļaujam sevi satvert un pārveidot.⁶

2014. gada 15. maijs

Svētajam Garam ir jāaug mūsos, līdz tas kļūst par mūžīgās dzīves straumi. Paldies Dievam, ka mīlestība uz Svēto Garu pamazām sāk atplaukt un es vēlētos, lai ikviens no mums būtu ar to pilnībā piesātināts, jo tas ir Svētais Gars, kas mūsos veido Kristus vaigu.⁶

2014. gada 16. maijs

Mēs savā dzīvē esam daudz cēluši, taču jājautā uz kāda pamata? Mīļās meitas, lūdzu nedomājiet, ka es jums tagad vēlos pārmest pamata trūkumu, nebūt nē, taču vienkārši vēlos aicināt apstāties un pārdomāt. Par ko? Par to, kas ir pamata elementi. Daudzus jau esam aplūkojuši, taču citi ir vēl jāredz, citus es tagad uzsveru bez komentāriem, jo tiem nav nepieciešami komentāri: pazemība, upurēšanās gars, sava “es” noliegšana, askēze.⁶

2014. gada 17. maijs

Mēs neesam veidoti ārpus Kristus kā kāda no Viņa atšķirīga realitāte, bet gan esam veidoti Kristū, lai kļūtu ar Viņu kā viens vesels.⁶

2014. gada 18. maijs

Dzīvē mums sev ir jāuzdod jautājums: “Vai patiešām mums dzīvot nozīmē Kristus? Vai mēs patiesi esam centrēti Viņā un tāpēc starp Viņu un mums ir patiesa identifikācija, nevis konfigurācija, bet gan identifikācija, standartizācija?”⁶

2014. gada 19. maijs

Tas, kurš ir iemīlējies Euharistijā un, tātad, Euharistija ir viņa dzīves centrs un komūnija ir viņa dienas būtiskākais moments un pamats, attiecībā uz savu garīgumu un savu garīgo līmeni, var sev uzdot iespējams pieticīgu jautājumu: “Kā gan tas nākas, ka pēc tik daudz apēstās euharistiskās maizes, vēl joprojām ir tik maz svētuma? Ja jau Jēzus-Euharistija mūs pārveido sevī – šķīstībā, mīlestībā, labestībā, sevis atdošanā brāļiem un māsām, kā gan vēl pēc tik daudzām komūnijām (un tūlīt pēc atsevišķām komūnijām) mūsos rodas citas noslieces, citas realitātes”?⁶

2014. gada 20. maijs

Kāpēc gan lai mēs savā niecīgumā nevarētu nodibināt ar Jēzu mīlestības attiecības, sirds attiecības? Bieži vien mēs esam auksti, bieži vien mēs Viņu uzskatām par tālu esošu, svešinieku. Bieži vien svēto izteicieni mums liekas gandrīz kā sasaldināti, kā pārspīlēti… Svētums nav doma, svētums nav prātošana, svētums nav siloģisms, svētums nav izpēte – svētums ir mīlestība.⁶

2014. gada 21. maijs

Jēzu, lai Tavs piemērs mani apgaismo, lai Tava dzīve mani apgaismo! Un prasīsim Kungam: “Kungs, ko Tu darīji, ka Tavs piemērs mani apgaismo, ka Tava dzīve mani apgaismo?”⁶

2014. gada 22. maijs

Kungs, Tavi sirdspuksti mani sasilda! Kungs, ko Tu izjuti? Neaizmirsīsim, ka Kungam ir sirds, ka Viņam vēl šodien ir sirds, ka Viņam ir izjūtas. Kādas bija Tavas izjūtas? Kādas šodien ir Tavas izjūtas?⁶

2014. gada 23. maijs

Evaņģēlijā ir reāli, nevis no plastmasas veidoti cilvēki. Tie ir cilvēki, kuriem ir sirds, kuriem ir bijusi un kuriem vēl šodien ir sirds, jo arī Kristum bija sirds un ir vēl šodien, Dievmātei bija sirds un ir vēl šodien, Marijai Magdalēnai bija sirds un ir vēl šodien. Tādā veidā Evaņģēlijs kļūst par aktuālu īstenību, kļūst par manu īstenību, jo arī es vēlos sirdi, es cenšos, lai mana sirds nebūtu no plastmasas, lai tā nebūtu no akmens, kā to dēvēja Ezehiēls, bet gan, lai tā būtu miesas sirds.⁶

2014. gada 24. maijs

Dievmātei Jēzus ir Dieva Dēls nevis svešinieks, Dieva Dēls, kurš kļuvis par viņas Dēlu. Dievmāte mīl Jēzu ar dabīgu mīlestību, kas reizē ir pārdabiska, ar mīlestību, kas reizē ir cilvēciska un dievišķa, tātad, varam redzēt Marijas mīlestības uz Jēzu pilnīgu piepildījumu. Lietas, kas ir dabiskas vienai mammai, Dievmātē kļūst brīnumainas un pārdabiskas, jo mīlestības objekts nav vienkārši bērns, bet gan Bērns, kurš ir Dievs.⁶

2014. gada 25. maijs

Pastāv nešķeļamas saites starp ārēju lūgšanu un iekšēju vienotību: tās ir kā dvēsele viena otrai, viena ir otras dzīva un neaptverama izpausme. Iekšējā vienotība, tik tiešām, ir apzinīgs un aktuāls skatiens uz mūsos klātesošo Trīsvienību, tā ir ārējās lūgšanas būtisks pamats. Šī pēdējā ir daudzveidīgāka un bagātāka, taču ir nemitīgi iekšējās vienotības barota un iedzīvināta.⁶

2014. gada 26. maijs

Ir nepieciešams liecinieks, kurš nestu mieru un palīdzētu iziet no satraukuma. Ievērojiet, ka mums visapkārt ir daudz satrauktu cilvēku. To ir pat vairāk nekā mēs spējam iedomāties, un, pieredze rāda, ka, ja tiem sniedz kādu labu vārdu, tad tās ir svarīgākas zāles par nomierinošiem un psihofarmakoloģiskiem līdzekļiem. Centīsimies būt kā svētais Francisks, miera, mierīguma nesēji un tad daudzi satraukumi pazudīs.⁶

2014. gada 27. maijs

Tā ir tiesa, ka dabiski esam saistīti ar vidi no kuras nākam. Vai tas, kopumā ņemot, būtu ar fizioloģiskiem, psiholoģiskiem motīviem, mēs gluži kā ar nabassaiti esam saistīti ar mūsu vidi, kurā esam dzimuši, auguši vai arī ar to paradumu kopumu, kuru sev nesam līdzi: tā ir pasaule no kuras mēs nākam. Tas kas notiek fiziskā ziņā, notiek arī garīgā ziņā. Garīgā ziņā atklājam arī mūsu dabas negatīvo pievilcību.⁶

2014. gada 28. maijs

Kamēr vien būsim spējīgi saprast un vēlēties, dabas-žēlastības attiecības nepazīs beidzamo vārdu. Un tātad, garīgajā dzīvē nepastāv pilnībā uzvarētas cīņas par kurām mēs reizēm varam arī aizmirst.⁶

2014. gada 29. maijs

Dievmāte, gluži kā Kristus ir nabadzīgais akmens. Mēs redzējām nabadzīgo izvēli, nabadzīgo akmeni un Dievmāte ir nabadzīgais akmens. Viņa pati atzīstas: uzlūkoja savas kalpones zemumu, bet tieši tāpēc, ka ir nabadzīgais akmens, stūrakmens. Gluži kā Kristus ir stūrakmens Baznīcas celšanā, pestīšanas plāna veidošanā, tāpat arī Marija saistībā ar Kristu ir stūrakmens. Nabadzīgs akmens, stūrakmens, pāršķeltais akmens. Tuksnesī no Mozus pāršķeltās klints iztek ūdens, no Kristus ar šķēpu pāršķeltā sāna iztek asins un ūdens un dzimst Baznīca. No Marijas sirds, kuru maigi ir pāršķēlis Svētais Gars, dzimst Kungs Kristus.⁶

2014. gada 30. maijs

Dievmāte izcieta visu Kristus pestīšanas realitāti. Tātad, varam un mums ir jāsaka, ka Dievmāte ir atmestais akmens.⁶

2014. gada 31. maijs

Iekšējais prieks. Dieva Māte un piedzimšana mums māca iekšējo prieku. Mīlestības pilna veltīšanās: Dievmāte, kas dodas pie Elizabetes un nododas vispazemīgākajām kalpošanām. Apustuliskā veltīšanās: Jēzus, kurš sevi pilnībā izlieto publiskās dzīves laikā. Upurējošā pārveidošanās: iedomājieties par visu Golgātas traģēdiju. Tās visas ir dimensijas, kas var kļūt par galamērķiem.⁶