2014. gada 1. aprīlis

Jēzum, gluži tāpat kā ikvienam no mums, bija vajadzīga palīdzība, un šo palīdzību Viņš smēlās lūgšanā. Ja kontemplējam Jēzu agonijas brīdi Ģetzemanes dārzā, tad varam redzēt cilvēku, kurš cieš, raud, kuram ir nepatika pret to, kas Viņu sagaida. Tas ir cilvēks, kurš, kā sacīts „Vēstulē Ebrejiem”: „cum clamore valido et lacrimis” (ar skaļu kliegšanu un asarām) sauc uz Dievu un lūgšanā smeļas spēku, lai varētu atdot Tēvam savu garu, kā arī pieņemt sāpju kausu.⁵

2014. gada 2. aprīlis

Tieši tad, kad apzināmies savu vārgumu, savu nabaga radības, kas nemitīgi paklūp un krīt, stāvokli, mēs nonākam pie secinājuma, ka ne ar ko nevaram lepoties, ka esam niecīgi un mūsu vienīgais spēks ir Kristus: „Tādēļ es vislabprātāk lielīšos ar savu vājumu, lai Kristus spēks manī varētu iemājot” (2 Kor 12, 9).⁵

2014. gada 3. aprīlis

Ja ir kāds brīdis, kad mūsu lūgšanai vajadzētu kļūt intensīvākai, ilgākai, paļāvīgākai, tad tas ir tieši tad, kad piedzīvojam vislielākās grūtības, visnospiedošākos kārdinājumus un līdzsvara zaudējumus.⁵

2014. gada 4. aprīlis

Neizņemsim no lūgšanas litānijas elementu, izteiksimies ar nabadzīgu un vienkāršu lūgšanu, kas pauž Dievam mūsu nepieciešamību pēc palīdzības un atbalsta, mūsu vajadzību aizlūgt un piesaukt, un, atklāsim tajā, kāda ir nabadzīgās attieksmes, gaidīšanas un uzklausīšanas visdziļākā nozīme.⁵

2014. gada 5. aprīlis

Centīsimies, lai sakrālais ienāktu mūsu vājumā, un, ar lūgšanu un sapratni sniegsim tam atvieglojumu un atbalstu. Tādā veidā mēs visi kopā varēsim nest sevī Jēzus Kristus brūces un kopā ar Viņu ieiet atpestīšanas naktī.⁵

2014. gada 6. aprīlis

Dieva līdzdalība mūsu dzīvē ir aktuāla, jo Dievs vienmēr ir tas pats – vakar, šodien un rīt. Tātad, Viņa līdzdalīgā klātbūtne ir vienlaicīga ar manu, ar mūsu pieredzi. Dievs ne tikai mūs pazīst, par mums domā, bet Viņam ir arī pret mums mīlestība, kas vibrē, kas cieš par mums, par mūsu grēkiem, par mūsu neatbilstību.⁵

2014. gada 7. aprīlis

Ja jau Tēvs, ja jau Kristus ir jautājis pēc mūsu mīlestības ar tik aizkustinošiem, ar tik uzstājīgiem vārdiem un žestiem, tad tas, bez šaubām, nozīmē, ka priecājas par mūsu mīlestību un cieš par mūsu noraidījumiem. Visas mūsu attiecības ar Dievu šādā veidā kļūst daudz tiešākas, spontānākas, atkārto to pievienošanās attieksmi, kādu redzējām īstenotu Jēzū Kristū.⁵

2014. gada 8. aprīlis

Tagad saprotu kāpēc man ir tik daudz jāstrādā, kāpēc jāizlīdzina ar savu nogurumu, ar vilšanās un ciešanu mokošo pieredzi, ar upurēšanās skarbo skaistumu: šādi esmu daudz tuvāk savam Kungam kurš priecājas par manu dāvanu un upuri. Tagad varu Viņam un kopā ar Viņu izlīdzināt daudzu brāļu grēkus.⁵

2014. gada 9. aprīlis

Kungs aizvien vēl var mūs uzrunāt caur mīlestību, kas aizkustina mūsu sirdi un kurai ir jāļaujas bez bailēm, bez pārmērīga racionālisma aizsega. Viss ir Dieva žēlastība un mīlestība, un viss kalpo lai mūs vestu pie intīmas vienotības ar Viņu.⁵

2014. gada 10. aprīlis

Kristus Mistiskajā Miesā mēs visi esam vienoti un katrs no mums nes sevī atbildību par otru.⁵

2014. gada 11. aprīlis

Pirmais nosacījums, lai uzņemtu Dieva Vārdu, ir iekšējā nabadzība. Nepieciešams kļūt nabadzīgiem, maziem un pazemīgiem, atbrīvojot mūsu nabadzīgo zemi no akmeņiem un ērkšķiem, kas vienīgie tur mājo. Tad kad esam bagāti paši ar sevi, vairs nespējam ar vienkāršību uzņemt Dieva Vārdu, kas bieži vien sevi pasniedz nabadzīgā un kailā veidā. Patiesībā, ja spējam nonākt līdz būtiskajam, nerēķinoties ar formu un veidu, tad tas (Dieva Vārds) pats par sevi ir aizvien iedarbīgs un darbojas ar sakramentālu spēku.⁵

2014. gada 12. aprīlis

Sajutīsim sevī slāpes pēc Kunga spēka un gaismas, un, ar pazemīgu sirdi atzīdami Dieva žēlsirdību un spēku, atstāsim visu mūsu neīsto pašpietiekamību. Visa tā pamatā liksim radikālu un dziļu ticības aktu, kas mūs noliek trīskāršā stāvoklī. Tas ir: iekšējā nabadzība; Dieva Vārda uzņemšana sevī; līdzekļa, kas mums nodod tālāk Dieva Vārdu, pieņemšana.⁵

2014. gada 13. aprīlis, Palmu (Pūpolu) jeb Kunga ciešanu svētdiena

Ļausimies Svētā Gara lūgšanai, kas mūsos atkārto vārdu „Abba-Tēvs”. Pēc tam ar iekšēju pazemību, bet reizē arī ar ārēju attieksmi, Dieva priekšā atzīsim savu niecību.⁵

2014. gada 14. aprīlis

Ticu, ka nu jau ir pagājis intimitātes un individuālisma laiks: mēs esam visos līmeņos sabiedriskas, atvērtas un pieejamas būtnes, un, tātad, arī garīgajā laukā. Mūsu nabadzīgā lūgšana vēršas uz Dievu, lai saņemtu no Viņa dāvanu un to pazemībā nodotu tālāk, mūsu brāļiem.⁵

2014. gada 15. aprīlis

Klusums jau vispirms ir „tukšums” no visa tā, kas var traucēt vai liegt vienotību ar Kristu lūgšanā un meditācijā.⁵

2014. gada 16. aprīlis

Garīgā dzīve un lūgšana nevar tikt improvizēta. Tās pieprasa ilgu un pacietīgu audzināšanas darbu un sadarbību ar prātu, sirdi, gribu, aizrautību, atmiņu, fantāziju un jūtām. Visdziļākās iekšējās nojausmas, daudz lielākas intimitātes un saplūšanas ar Kungu brīži parasti ir nobrieduši klusuma un miera gaisotnē.⁵

2014. gada 17. aprīlis, Lielā ceturtdiena

Evaņģēlijā Jēzus mums saka: „Kā es ilgojos kopā ar jums ēst šo Pashu”. Tātad, ja mēs ienāksim Kristus sirdī, tad tur atradīsim šo kvēlo vēlēšanos. Jānis mums sniedz skaidrojumu: „Savējos, kurus Viņš šajā pasaulē bija iemīlējis, Viņš mīlēja līdz galam” – in finem. Ieiesim Pēdējo Vakariņu notikumā, kur ir Kristus sirds, aiz mīlestības degoša sirds… Ieiesim Pēdējo Vakariņu notikumā un atradīsim mums vispiemērotāko aicinājuma uz svētumu pierādījumu – redzēsim kā Jēzus mums stāsta par Tēva mīlestību, no kuras tālāk dzimst aicinājums uz svētumu. Kāda attieksme, kādi vārdi dzimst no Jēzus degošās sirds Pēdējo Vakariņu laikā?

Pirmo žestu mēs pazīstam: Jēzus mazgā kājas saviem mācekļiem. Šī kalpošana bija atstāta vergiem: „Jūs mani saucat: Skolotājs un Kungs – un pareizi sakāt, jo tas es esmu. Ja nu es, Kungs un Skolotājs, esmu jums mazgājis kājas, tad pienākas, ka arī jūs cits citam kājas mazgājat”.

Jēzus runā, apsola Svēto Garu un atkārtoti piemin šo dāvanu, kuru dāvās. Mēs saprotam tās īstenību un lielumu tikai tad, kad beigusies Golgātas traģēdija, kad Pēdējo Vakariņu notikums sāk dzīvot no jauna un Svētais Gars nonāk pār apustuļiem, veidojot harizmātisku un misionāru Baznīcu. Apustuļi tajā brīdī to nesaprata, taču Jēzus sirdī un domās ir atklāts: Pēdējo Vakariņu notikums kļūst par harizmātiskās un misionārās Baznīcas apsolījuma vietu.

Tālāk seko centrālais punkts, kurā Kristus mīlestība uzsprāgst: Euharistija ir neizsakāmais, neizprotamais, neizdibināmais un neizskaidrojamais noslēpums. Kristus, kas kļūst par Maizi, maize, kas kļūst par Kristu: Kristus, kas mūsos kļūst par asinīm, kuras dzert un maizi, kuru ēst...

Redziet, cik liela bagātība ir Pēdējo Vakariņu notikumā un kā patiešām var sacīt, ka tā ir dievišķo pārspīlējumu svētnīca. (no Communio)

2014. gada 18. aprīlis, Lielā piektdiena - Kunga ciešanu un nāves piemiņas diena

Mēs Kristus krustā kļūstam par vienotību, par kopību… šādā veidā Kristū, Kristus krustā visi varam sasniegt vienotību ar Tēvu. Krusts ir vienotības avots, novāc šķelšanās mūri, rada kopību… Pāvila redzējumā Kristus, mirdams uz krusta, uzveic nāvi, uzveic sātanu, mums dāvā dzīvību, tātad, mūs pievelk pie sevis caur žēlastību. Šeit ir vietā Jāņa priekšstats: Kristus mirdams uz krusta, mums sniedz žēlastību, mums atver dzīvības ceļu caur sānu brūci, no kuras iztecēja ūdens un asinis, tas ir, dzīvības sakramenti, Kristība un Euharistija.

Tātad, krustā mirušais Kristus ir dzīvības, vienotības avots ne vien tāpēc, ka ir uzvarējis nāvi, ka ir noņēmis sodu, bet arī tāpēc, ka uzkāpdams krustā, mums ir dāvājis sakramentus, kas ir spēks caur kuru ieiet dzīvībā… Brīnišķīgs redzējums, kas parāda krustu ne tikai kā glābšanu, bet arī kā vienotības ar Tēvu avotu. Kristus mums parāda ne tikai savu dievišķību, savu hipostātisko vienību, bet caur savu nāvi uz krusta mūs vieno ar Tēvu. Tātad, varam saprast dažus noslēpumainos vārdus, kas attiecas uz Krusta noslēpumu kā vienotības, kā kopības avotu: Kristus slāpes, Kristus, kuram slāpst pēc mūsu dvēselēm un kurš vēlas, lai mēs nāktu pie Viņa. (no Communio)

2014. gada 19. aprīlis, Lielā sestdiena

Lielā sestdiena mums kļūst par augšāmcelšanās sestdienu, par pārveidošanās sestdienu, par prieka sestdienu, par sestdienu, kas dod sākumu jaunai dzīvei. Augšāmcelsimies arī mēs kā Kristus un reizē ar Kristu. Ja tā ir taisnība, tad ļoti iespējams, ka augšāmcēlies Kristus kā jaunais cilvēks vispirms ir sastapis savu māti Mariju. Arī mēs, šīs mūsu augšāmcelšanās noslēgumā, dosimies pie Dievmātes un sacīsim: „Mamma, es esmu kļuvis par jaunu cilvēku!” (Homīlija, 1988. gada Lielā sestdiena)

2014. gada 20. aprīlis, Kunga augšāmcelšanās - Lieldienu svētdiena

Kristus ir augšāmcēlies no nāves. Kas gan var izmērot Viņa mātes Marijas, Marijas Magdalēnas kā arī apustuļu prieku? Taču, kā Jēzus ir miris mūsu dēļ, tāpat mūsu dēļ ir arī augšāmcēlies. Mūsu dēļ: lai mūsu dzīve būtu kā Viņa godības pilnās dzīves atkārtojums. (Racemi)

2014. gada 21. aprīlis

Cik gan daudz brāļu dzīvo mums līdzās tā, it kā Kristus nebūtu augšāmcēlies! Mums ir jāizjūt pienākums doties pie viņiem, tos pamudināt, tiem atkārtot, ka pēc Lieldienām ir jāuzsāk jauna dzīve. (Racemi)

2014. gada 22. aprīlis

Kristus kā stūrakmens. Vai jūs ziniet ko nozīmē stūrakmens? Tas ir akmens, kuram pazemībā, apslēptībā, bez oficiāliem apbalvojumiem, ir drosme balstīt. Tas ir stūrakmens, pamatakmens, apslēptais akmens.⁶

2014. gada 23. aprīlis

Pazīt Kristu, lai varētu sekot Kristum, kā saka svētais Pēteris – sekot Viņa pēdās un jautāt: „Kā Kristus būtu rīkojies manā vietā?” Ne ideālais Kristus, tāds, kādu mēs Viņu veidojam pēc savas patikas, bet gan reālais Evaņģēlija Kristus.⁶

2014. gada 24. aprīlis

Bezgalīgais, kurš ir kļuvis par galīgu, kurš ir kļuvis nabadzīgs un vēlas, lai arī mēs kļūtu nabadzīgi, tāda ir nabadzīgā izvēle. Īsos vārdos sakot: tas ir iemesls tam, kāpēc Dievs, kas ir bezgalīgs vēlas sevi atdot, taču var sevi atdot vienīgi tam, kas ir tukšs, tas ir, tam, kurš ir spējīgs uzņemt Dievu. Nabadzība un tukšums ir nosacījumi, lai bezgalīgais Dievs varētu piepildīt šo tukšumu.⁶

2014. gada 25. aprīlis

Lai Dievs varētu ienākt mūsos, Viņam ir nepieciešams atrast tukšumu no mums pašiem. Tas ir mīlestības noslēpums, kas vēlas mūs piepildīt. Šīs domas priekšā mums patiešām ir jāpakavējas. Tas ir tādas mīlestības noslēpums, kura mums vēlas sevi pilnībā atdot. Tā nav Varenība, kas vēlas mūs apspiest, bet gan Varenība, kas vēlas sevi dāvāt, kas vēlas pie mums nonākt, kas vēlas mums sevi pilnībā komunicēt. Taču nabadzība, niecība, tukšums, nabadzīgā izvēle ir nosacījumi, lai Dievs patiešām mums sevi varētu atdot.⁶

2014. gada 26. aprīlis

Dievs neienīst augstprātīgos, bet gan augstprātību, lepnību, to, kas traucē pilnībā īstenot Viņa mīlestības plānu cilvēku starpā… Bezgalīgi lielais, Visvarenais ir kļuvis nabadzīgs, lai nostātos mūsu līmenī un mums prasa iztukšoties, lai mūs varētu pilnībā piepildīt ar Sevi.⁶

2014. gada 27. aprīlis

Dievs ne tikai mums saka: „Iztukšojieties”, bet kā „Servus Jahwè” sniedz arī piemēru šādai iztukšošanai caur Jēzu, kurš ir Sevi iztukšojis, tapdams cilvēks kā mēs.⁶

2014. gada 28. aprīlis

Mēs patiešām esam Dieva bērni un tā saucamies tāpēc, ka tādi esam. Kāpēc mēs tādi esam? Tāpēc, ka Dievs mūs bezgalīgi mīl. Dieva mūžīgā Vārda iztukšošanās nav iztukšošanās vienīgi iztukšošanās dēļ, bet tās mērķis ir mūs bagātināt, Viņš ir kļuvis kā viens no mums, lai mūs darītu līdzīgus Sev.⁶

2014. gada 29. aprīlis

Kādi mēs esam šī Dieva mīlestības plāna priekšā? Šīs Dieva nabadzīgās izvēles priekšā? Kā mēs jūtamies šīs Dieva prasības no vienas puses, un mūsu pazemības no otras puses, priekšā? Nedomājat ka mēs iekšēji esam pārlieku bagāti? Mums ir pārāk daudz nodrošinājuma, neesam pietiekami pazemīgi un šeit es runāju nevis par smadzeņu pazemību, bet gan par sirds pazemību, par to, kas dziļi nojauš savu mazumu, savu niecību, par to, kas apzinās, ka par ikvienu lietu Dieva priekšā ir parādnieks un tā rezultātā dzīvo atbilstoši šai nabadzīgajai izvēlei kā tāds, kam nekas nepieder, kā nabaga skrandainis, kā Dieva ubags. Ubags Dieva un brāļu priekšā.⁶

2014. gada 30. aprīlis

Jēzus ir mūsu stūrakmens. Ja mūsos ir kāda garīgā celtne, ja mūsos ir kāda garīgā dzīve, tad vispirms ir jāpārbauda uz kā tā ir balstīta? Vai tā ir balstīta Kristū? …Ir jājautā vai mūsu Kristus likšana centrā ir vienīgi vārdiska vai patiesa, tas ir, vai Kristus patiešām ir mūsu dzīves stūrakmens, jo vislielākās briesmas ir tās, ka mēs daudz runājam par Kristu, taču, iespējams, pietiekoši nedzīvojam Kristū. Daudz runājam par Kristu, taču nedzīvojam pietiekoši Kristū. Neesam balstīti, iesakņojušies Kristū, nekļūstam par jaunu radību Kristū.⁶