2014. gada 1. februāris

Kāpēc mums pietrūkst mīlestības? Kāpēc mēs eksplodējam, slikti izturamies, rupji atbildam? Kāpēc neprotam uzvarēt savu augstprātību, savu egoismu, savaldīt savus nervus? Tātad ir nepieciešama gribas audzināšana. Jo vairāk audzināsim savu gribu, jo vairāk būsim spējīgi mīlēt un sevi savaldīt. Vienmēr atgriežamies pie tā paša motīva, pie tās pašas tēmas: gribas audzināšana, valdīšana pār savu „es”, pār savu raksturu, jo, ja ļausimies saviem mirkļa uzliesmojumiem tad nebūsim vairs paši, kas valdām, bet gan valdīs mūsu nervi, mūsu organisms.³

2014. gada 2. februāris

Par svētiem nepiedzimst, taču ja pietrūkst labā griba, tad arī nekļūst. Mēs neesam kā ūdens ar tajā izšķīdinātu sāli, kas nolikts nostādināties. Tādā veidā sāls lēni, lēni nostājas apakšā un paši no sevis sāk veidoties kristāliņi… Nē, šajā gadījumā, ja nepieliksim daudz labās gribas, nekas neveidosies! Svētums pats no sevis neveidojas, pat ja mēs nodzīvotu līdz simts astoņdesmit gadiem vai arī Metuzāla sešsimt gadiem, ja nespēsim sevi kontrolēt, valdīt – paliksim vienmēr nepilnīgi.³

2014. gada 3. februāris

Sentimentālais instinkts mums liek būt ļoti mīļiem ar simpātiskiem cilvēkiem un ne pārāk mīļiem ar antipātiskiem. Tādējādi mīlestība vairs netiek vadīta pēc Dieva prāta, pēc pilnības līnijas, bet gan pēc nezin kādiem mistiskiem viļņiem, kas būtu magnētiski, vai elektriski, nāktu no simpātijas vai antipātijas. Šādā gadījumā ja ir saskaņa, ja persona ir simpātiska, tad, lai arī ko tā darītu - viss ir labs. Turpretī, ja nav saskaņas, tad, lai arī ko tā darītu, pat ja veidotu zelta monētas, būtu slikti. Lai pārdabiskais gars kļūtu par galveno dzenuli, ir nepieciešama uzvara pār šīm simpātijas un antipātijas instinktīvajām jūtām, kas vada vai nu uz vienu vai otru pusi.³

2014. gada 4. februāris

Lēnprātība un pazemība Jēzū! Lēnprātība ir pazemības auglis! Jēzus attieksme ir pazemīga, vienkārša, varētu pat teikt – pakļāvīga. Viņš nekad nepozē, netēlo lielu kungu. Kad Viņu vēlējās iecelt par ķēniņu, tad Viņš aizdzina visus prom, sūtīja mācekļus laivā un viens pats aizgāja uz kalnu. Kad veica savu triumfālo ienākšanu – labi, ka toreiz nebija mašīnu – izvēlējās vienu nabaga ēzelīti.³

2014. gada 5. februāris

Cik bieži mūsu runāšanā trūkst mīlestības! Cik daudzas lietas pasakām ar tādu vieglumu! „Sekošana Kristum” mūs brīdina, ka lielā runāšanā neiztrūkst grēks. Varam būt droši, ka no visiem pļāpāšanas gadījumiem ar kādu cilvēku, vismaz deviņdesmit deviņos procentos ir klātesošs viens ikdienišķais grēks. Ar kādu vieglumu mēs dažreiz runājam par citiem cilvēkiem, atklājam citu noslēpumus! Cik tas viss ir tālu no Jēzus tēla!³

2014. gada 6. februāris

Kā atbildi mīlestības trūkumam, kad bija piepildījusies vislielākā netaisnība, Jēzus no krusta lūdz Tēvam: „Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” (Lk 23, 34). Lūk, mīlestības mācība pret tuvāko. Arī mums vajadzētu dzīvot ar tādu dāsnumu. Kamēr vien nebūsim spējuši uzveikt savu egoismu un augstprātību, instinktīvumu, pārdabiskā gara trūkumu, nekad nespēsim nonākt līdz tādai mīlestības pakāpei.³

2014. gada 7. februāris

Neaizmirsīsim, manas meitiņas, ka pilnību iemanto ar pūlēm un upurēšanos, un, ka vienīgais ceļš, kuru Kungs ir izvēlējies mūsu atpestīšanai ir bijis via regia sanctae crucis – svētā krusta karaliskais ceļš. Bez krusta nevar nonākt Paradīzē un nevar kļūt svēti.³

2014. gada 8. februāris

Vienīgais veids kā varam darīt labu citām dvēselēm un pasaulei, mūsu mazajai pasaulei, ir – kļūt svētiem.³

2014. gada 9. februāris

No „apēstā” Kristus mīlestības ir jādzimst mīlestībai, kas ļaujas tikt apēsta, mīlestībai uz Jēzu, kas izplūst māsās un citos cilvēkos, pārdabiskā mīlestība uz Dievu, kas kļūst par pārdabisko mīlestību uz citiem.³

2014. gada 10. februāris

Ja vēlamies nonākt pie svētuma tad neaizmirsīsim, ka krustam, kas pieņemts, apskauts aiz mīlestības uz Kristu, ir būtiska nozīme. Ja nebūtu mīlestības, tad krustam nebūtu nozīmes.³

2014. gada 11. februāris

Ja Dievmātei bija žēlastības pilnība, tad viņai vienlaicīgi bija arī mīlestības pilnība, jo neviena radība nespēja mīlēt Dievu vairāk par viņu.³

2014. gada 12. februāris

Kad runājam par ticības kopienu, tad runājam par kopienu, kura piedalās trīsvienīgajā dzīvē, kas nes sevī trīsvienīgo dzīvi, kas ir dāvana, mīlestība, kas ir gars. Tātad tā savā būtībā ir pārdabiska ģimene, kurā pārvar dabiskās noslieces un instinktus.⁴

2014. gada 13. februāris

Kad runājam par vispārējo aicinājumu uz svētumu un par svēto utopiju, tad runājam par Baznīcas saturu, kuru mēs ticībā pieņemam, kurā veltam un kurā veidojam savu dzīvi.⁴

2014. gada 14. februāris

Kad ir harizmātiskas ticības kopiena, tad ir arī miers, rāmums, prieks, pacietība, mīlestība, pazemība, varonība, un, nevis dabiskie augļi, bet gan visas žēlastības, kas tiek dāvātas dvēselei no Svētā Gara caur kopienu.⁴

2014. gada 15. februāris

Ticības kopiena kļūst kā altāris. Kad visa kopiena kopīgi lūdzas, tā ir lūdzoša kopiena, no kuras kopīgi, ticības garā paceļas uz Dievu adorācija, slavēšana, pateicība, aizlūgšana, izlīdzināšana.⁴

2014. gada 16. februāris

Katrai kopienai un visiem mūsu Operatīvajiem centriem vajadzētu kļūt par dievišķā ticības, liecības un pieredzes kopienām.⁴

2014. gada 17. februāris

Kad sevi veltī Kristum, tad to dara līdz galam, kad pieņem vienu ideālu, tad, lai arī ko tas maksātu, to pieņem līdz galam, ar pārliecību, ka līdzīgi kā Kristus ir miris krustā, kā Pēteris ir miris krustā, kā Pāvilam tika nocirsta galva, tikpat lielā mērā arī mums ir jāziedojas šim ideālam.⁴

2014. gada 18. februāris

Evaņģēlija dēļ mums jāprot sevi dāvāt, būt drosmīgiem, iet līdz galam kā personiskā, tā arī kolektīvā, Institūta un Kustības jomā. Vienīgi šādā veidā mēs varēsim īstenot ticības kopienu.⁴

2014. gada 19. februāris

Baznīca vienmēr ir bijusi milzīgu grūtību ieskauta, tomēr vislielākais paradokss ir tas, ka ticība parasti uzvar, taču caur nepārtrauktām sakāvēm. Tas ir cilvēcisks absurds, taču ticība vienmēr uzvar, lai gan caur nepārtrauktām sakāvēm. Zaudē kaujās, taču uzvar karā.⁴

2014. gada 20. februāris

Ļausim darboties Dievam, Viņš zina vairāk par mums. Nesatricināms ticības akts: Kungs, tas ko Tu gribi, tāpēc, ka Tu to gribi, kā un kad Tu to gribi. Tādai ir jābūt mūsu ticības attieksmei.⁴

2014. gada 21. februāris

Ticības aktam vajadzētu mums iemācīt atklāt dievišķo un sakrālo manā brālī, manā māsā, manā istabas biedrenē, personā, kas darbojas ar mani apustulātā. Katrs brālis, katra māsa patiešām ir brālis un māsa Kristū un, tātad, ņem dalību Kristus sakralitātē. Atklāt sakrālo, mācēt uzlūkot personas, kas mums atrodas blakus kā sakrālu īstenību – tāds ir ticības gars.⁴

2014. gada 22. februāris

Mums ir jāizplata ticība, jābūt par ticības apustuļiem, kas, jo īpaši šodien, ir reizē svarīgi un grūti. Jo grūtāk, jo svarīgāk ir, un, diemžēl, par cik svarīgāk, par tik grūtāk ir.⁴

2014. gada 23. februāris

Nepieciešams, lai mēs spētu būt par ticības lieciniekiem, nepieciešams, lai mēs spētu būt par ticības pieredzi. Tie ir divi, viegli nojaušami nosacījumi.⁴

2014. gada 24. februāris

Nepietiek vienīgi ar to, ka mēs runājam par ticību, mums jāparāda citiem, ka mēs tajā par ko runājam arī dzīvojam. Mūsu ticības liecībai ir jāizpaužas mūsu runas, darbības, tiesāšanas un izturēšanās veidā.⁴

2014. gada 25. februāris

Lai īstenotu mūsu ideālu ir nepieciešami pravieši un mocekļi. Pravieši, kuriem būtu drosme skatīties tālāk par savām interesēm, savu egoismu, savu personu, savu „es” un mocekļi, kuri prastu upurēties, mirt līdz ar Kristu, jo Viņš ir bijis pravietis un moceklis.⁴

2014. gada 26. februāris

Lūk četri būtiskākie nosacījumi, lai varētu īstenoties mūsu ticības apustulāts: liecība, citiem sniegta pieredze, pravietiskais gars un mocekļa drosme.⁴

2014. gada 27. februāris

Ja vēlamies, lai mums būtu ticība, tad tā ir jājautā Kungam. Attīstīt mūsos ticību, un, jo īpaši ar neatlaidību lūgt ticību Kungam: Domine adauge nobis fidem – Kungs vairo mums ticību (Lk 17, 6). Vienīgi tad, kad mums būs šī ticība, kas spējīga pārcelt kalnus, vienīgi tad mēs varēsim veikt ticības apustulātu.⁴

2014. gada 28. februāris

Tajā brīdī, kad Dievmāte redz savu dēlu caurdurtu un piesistu krustā, pieņem krustā sitējus kā savus dēlus: lūk Marijas varonīgā mātišķība, varonīgā mīlestība.⁴