2013. gada 1. decembris

Kristus ir cietis mūsu dēļ un sniedzis piemēru, lai arī mēs varētu sekot Viņa pēdās. Kā Kristus ir veltījies Tēvam un brāļiem, nav meklējis pats sevi, bet gan ir iztukšojies un sevi aizliedzis, tāpat arī tam, kurš vēlas sekot Viņam kā māceklis, ir jāņem savs ikdienas krusts un jāaizliedz sevi. Tāda ir kristietība. ¹

2013. gada 2. decembris

Dievs izturas nopietni pret cilvēka uzticību un uz tās veido vēsturi. Varam iedomāties Dievmātes „Jā”, kas veidoja vēsturi. Jaunās Derības vēsture, patiešām, iesākas ar Marijas „Jā”, ar viņas „Āmen”. Varam iedomāties Ģetzemanes „Āmen”: „Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet man garām! Tomēr ne kā es gribu, bet kā tu.” (Mt 26, 39) Varam iedomāties apustuļus. Viņi tiek aicināti, saka savu „Āmen” un uz tā Dievs veido Baznīcas vēsturi. Varam iedomāties mūsu kā kristiešu sakramentālo „Āmen”, varbūt, mūsu kā konsekrētu personu „Āmen” uz kura Dievs vēlas veidot mūslaiku vēsturi. Varam iedomāties par katra personīgo atbildību šīs vēstures veidošanā vai neveidošanā. Katra mazais, personiskais „Āmen” ir nevis ar relatīvu, bet gan ar būtisku nozīmi, jo kopā ar daudziem Āmen” veido mūsdienu vēstures veidošanai nepieciešamo balsta pīlāru. ¹

2013. gada 3. decembris

Katram jāspēj sacīt: es esmu pārveidotais, esmu Kristus aicinātais, man ir jāveido vai jāatjauno derība ar Kristu, jāpieņem dzīvē likums, kuru Viņš man diktē, tas, pēc kura Viņš vēlas lai es dzīvotu. Tā protams ir personīga, bet tajā pat laikā arī kopīga problēma. Ikvienai kopienai, lai kāda arī tā nebūtu (ģimenes, reliģiskā vai apvienības), ir kopīgi jāpārdomā kā konkrēti dzīvot savu derību ar Kristu. ¹

2013. gada 4. decembris

Bezgalīgais skats uz viņpasauli mums liek iekšēji saspringt, jo mēs, protams, uzlūkojam mūsdienu realitāti, atdodam sevi šodien, taču ar pārliecību, ka šodiena ir vienkārši rītdienas, mūžīgās rītdienas priekšvakars. Šim priekšvakaram jau ir intīma, konkrēta, draudzības, dziļas mīlestības realitāte, kas ir dzīve ar Svēto Garu, dzīve četratā, kas mājo manī: Tēvs, Dēls, Svētais Gars un „es”. ¹

2013. gada 5. decembris

Ikviens vienlaicīgi ir vismaz divkāršas – personiskas un kolektīvas – derības nesējs un, tātad, atbildīgais un veidotājs. Neviens nevar ieslēgties tikai savā derībā, savā personīgajā garīgumā, neinteresējoties par to, ka blakusesošais dzīvo vai nedzīvo savu derību, jo mēs veidojam vienu vienīgu tautu. ¹

2013. gada 6. decembris

Katrreiz, kad kāda persona mums tuvojas, varam sev jautāt: vai šī persona ir noslēgusi savu pilnīgās mīlestības derību ar Dievu? Kad esam iekļāvušies kādā vidē, varam sev jautāt: vai šī vide ir noslēgusi savu pilnīgās mīlestības derību ar Dievu? Taču nepietiek uzdot vispārēju jautājumu, ir jājautā kādā veidā ir iespējams palīdzēt personai vai videi noslēgt savu derību ar Dievu, tātad, nepieciešams redzēt ar kādu līdzekļu palīdzību to var izdarīt. ¹

2013. gada 7. decembris

Kristus sirds atklājas kā laulātā sirds, kā bezgalīgi mīloša sirds, kā lielas vēlmes sirds. Šādā ietvarā, šādā nostādnē var saprast kāpēc Kungs toreiz, Pēdējās Vakariņās, ļāva Jānim atbalstīt galvu uz savas sirds un kāpēc varēja saukt Apustuļus par saviem draugiem, vēl vairāk – par „maniem dēliņiem”, „manām radībiņām”.¹

2013. gada 8. decembris, Lieli svētki: Vissv. Jaunavas Marijas bezvainīgā ieņemšana

Kungs, mēs pārāk ilgi esam pieraduši domāt par Jaunavu Mariju kā par milzīgu, mūsu spējām neaptveramu realitāti, pat ja tas tā nav, kā par gandrīz bezgalīgu lielumu… Tu, Kungs mums iemācīji, ka tas tā nav: Marija ir liela, Marija ir bezvainīga, Marija ir Tava Māte, taču tas ir tāpēc, lai varētu būt par mūsu mammu un svētuma paraugu. Jaunavas Marijas bezvainīgā ieņemšana, lai mūs nevis attālina, bet gan pietuvina viņai, lai ļautu kopā ar viņu nonākt pie Tevis, attiecīgi mūsu nabadzīgajai, mazajai svētuma pakāpei, mūsu niecīgajai šķīstībai un bezvainīgumam. Tādēļ Tu mums atkārto, ka šodien ir svētki, ka šodien ir prieka un paļāvības diena. Pavairo, Kungs, mūsos aizvien vairāk šo mīlestību pret Mariju, mūsu svētuma māti un paraugu. (Homīlija, 1987. gada 8. decembris)

2013. gada 9. decembris

Dievs neaprobežojas, bet dāvā ar bezgalīgu dāsnumu. Kristus mums dāvā nevis tikai kaut ko, bet gan izlieto sevi pilnībā. Mīlestība, kuru Dievs no mums vēlas ir nevis pēc nepieciešamības likuma, bet gan pēc pilnīguma principa. Brālība, kurā mums savstarpēji jādzīvo nav vis mērīta taisnīgumā, bet gan atspoguļo Kristus upuri, kuru Viņš ir izvēlējies, lai mums parādītu savu mīlestību.²

2013. gada 10. decembris

Dievs nav aprobežojies vienīgi ar mūsu glābšanu, bet gan ir darījis mūs līdzdalīgus savā dabā. Kristus nav vēlējies maksāt izpirkšanas maksu (1Kor 6, 20) neatrazdamies mums blakus, bet ir kļuvis par mūsu brāli. Mūsu kristīgā dzīve nav vienīgi Kristus nopelnu piedēvēšana, bet gan ir līdzdalība Trīsvienības noslēpumā.²

2013. gada 11. decembris

Radība nav nekas cits kā vienīgi bāls tās mīlestības attēlojums, kas nešķirami vieno Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Dievs rada aiz mīlestības, tas ir, atklāj pats sevi. Viņš savām radībām vēlas dāvāt, tā kā tās uz to nav spējīgas, savu svētījošo klātbūtni.²

2013. gada 12. decembris

Ādams zina, ka ir mīlēts, ka ir radīts aiz mīlestības un, sekojoši, iemīl Viņu, kurš ir mīlestības avots. Šķiet, ka šajā cilvēka mīlestības atbildē Dievam var pamanīt brīnišķīgu un noslēpumainu trīsvienīgās mīlestības atbalsi. Var pat apgalvot, ka tieši šajā atkārtojumā un, tātad, vienreizīgā bezgalīgās trīsvienīgās mīlestības pavairošanā ir visa kosmosa un, it īpaši, cilvēka radīšanas pirmais pamats.²

2013. gada 13. decembris

Mēs esam svēti tad, kad Kristus nopelnu dēļ, piedalāmies Viņa mīlestībā un dzīvojam garīgi un morāli tādu dzīvi, kas ir saskaņā ar šādu Dieva pilnīgo nepieciešamību pēc mīlestības.

Tātad, svētums ir pieņemt Jēzus mīlestības piedāvājumu, pieņemt žēlastības dzīvi un tādā veidā maksimāli tiekties uz pilnību.²

2013. gada 14. decembris

Viņš pazina mūsu pārmantoto un iedzimto nabadzību un, tātad, neaprobežojās kļūt tikai par „vienu no mums”, bet gan vēlējās lai mēs „kļūtu par Viņu”. Kristība, Euharistija un Baznīca kā Viņa mistiskā miesa ir trīs nedalāmi, šīs pilnīgās mīlestības uzvaras pār grēku, momenti, kurus Kristus, ievezdams mūs savā realitātē, veic mūsos.²

2013. gada 15. decembris

Mīlestība ir Tēva, kurš mūs mīlējis tik ļoti, ka savu paša Dēlu nav saudzējis mūsu dēļ (Rom 8, 32), skatiens.

Mīlestība ir Jēzus, dievišķā Iemiesotā Vārda uzklausīšana, kurš nācis atklāt bezgalīgi mīlošā Tēva (kurš vēlas mūsu pilnīgo mīlestību), neaprakstāmo noslēpumu.

Mīlestība ir pakļāvība Svētā Gara darbībai, kurš mūsos aizlūdz un gluži kā Marijā veido dievišķos vaibstus, bet ārēji mūs uzrunā caur notikušo atklāsmi un pašreizējo Baznīcas maģistēriju. Kad šāda mīlestība nav vienīgi teorija, bet ir iemiesota dzīvē, mēs to saucam par svētumu un tās nesēju par svēto.²

2013. gada 16. decembris

Kas ir svētais? Ikviens cilvēks, kurš patiesi un ar visu dvēselei piemītošo dedzību un noteiktību cenšas soļot uz pilnību.²

2013. gada 17. decembris

Svētais ir nepilnīgs cilvēks, kurš tiecas uz pilnīgumu. Svētais ir izslāpis pēc mīlestības, kāda viņam jau daļēji piemīt. Svētajam ir nepieciešami brāļi, kuriem cenšas dot nevis to, kas paliek pāri, bet gan visu, kas iespējams. Svētais dzīvo šodien, bet lūkodamies uz mūžību, attiecīgi savām iespējām un laikam kurā dzīvo, to cenšas apsteigt.²

2013. gada 18. decembris

Svētais ir Dieva cilvēks, pēc kura arvien vairāk izjūtam nepieciešamību. Viņš ir cilvēku cilvēks, kurš dedzīgi izjūt savus brāļus. Svētais ir Dieva un cilvēku meistardarbs. Viņš ir tas, kurš Dievam ir nepieciešams un tajā pat laikā atspoguļo cilvēku ideālu. Svētais ir vieta, kur satiekas dievišķais un cilvēciskais. Viņš ir atpestījošās mīlestības, tas ir, Vārda, kurš ir kļuvis miesa, lai mūs ieskautu savā mīlestības procesā, turpinājums laikā. Šī iemesla dēļ vienīgi Jēzus, cilvēks-Dievs, ir patiess svētais. Bet pēc Viņa un Viņa spēkā visiem vajadzētu soļot uz Tēva mīlestību un, tātad, visi ir aicināti uz svētumu.²

2013. gada 19. decembris

Attiecības ar Dievu vispirms ir personīgas: to mēs varam dēvēt par pirmo svētuma dimensiju. Tomēr ikvienam no mums apkārt ir cilvēki, kuru dēļ Kristus ir miris un kuri, tātad, ir mūsu brāļi caur žēlastību vai arī par tādiem kļūs. Ir neiespējami, ka mūsu mīlestības attiecības ar Tēvu vestu pie brāļu ignorēšanas, tas ir, ka neizjūtam vajadzību un pienākumu viņiem stāstīt par mūsu brīnišķīgo tikšanos ar mīlestības noslēpumu. Šīs attiecības mēs varam dēvēt par otro svētuma dimensiju. Tomēr, kā gan var neņemt vērā cilvēku sabiedrisko, kulturālo, ekonomisko un politisko kontekstu kurā tie dzīvo, un ticēt, ka iespējams tiem stāstīt par Dieva mīlestību, nepievēršot uzmanību viņu dzīves situācijai? No otras puses mums jākonstatē, ka tāda situācija lielākoties ne tikai dara vienaldzīgu, bet visbiežāk pat liek šķēršļus patiesai atbildei uz mīlestības aicinājumu. Tāpēc, lai varētu palīdzēt īstenot šo aicinājumu, rodas nepieciešamība pēc pasaules strukturēšanas atbilstoši tās dažādajiem socioloģiskajiem nosacījumiem. To mēs varētu nodēvēt par trešo svētuma dimensiju.²

2013. gada 20. decembris

Runāt par „dievbijību” un „garīgo brālību” nenozīmē apmierināties ar skaistiem izteicieniem vai kultivēt dievbijīgas, bet sterilas mīlestības jūtas pret Dievu un brāļiem. Mīlestība, tātad, arī svētums, ir ārkārtīgi konkrēts un darbīgs un vēlas nolaisties realitātē. To parāda svēto dzīve. Būtu absurdi domāt, ka svētuma pienākums būtu atstāts vienīgi individuālai un personīgai labai gribai, nerūpējoties vai to patiesi ir iespējams izdzīvot sabiedriskajā vidē, kurā esam iekļauti.²

2013. gada 21. decembris

(Svētuma) utopija, tātad, ir ideāls, kurā mums jācenšas dzīvot ar visiem saviem spēkiem, pat ja arī apzināmies, ka nespēsim to pilnībā īstenot tā bezgalības dēļ. Varam būt droši, ka nekad nespēsim sasniegt pilnīga un vispārēja svētuma pasauli, taču mums ir jācenšas to darīt, jo tāda ir Dieva griba.²

2013. gada 22. decembris

Mēs dzīvojam īpašā laikā, ar skatījumu uz arvien īpašākiem notikumiem un problēmām, kas iespaidīgi no mums prasa dāsnu, varētu pat teikt, varonīgu atbildi. To pieņemt un censties to risināt svētuma līmenī nozīmē konkrēti iesaistīties mīlestības noslēpuma pasaulē.²

2013. gada 23. decembris

Beznosacījuma mīlestība uz Tēvu, maigums pret mīlestības dēļ krustā sisto Jēzu, padevība un atdošanās Svētā Gara piepildošajai darbībai, brālība, kas brāļa dēļ pazīst pazemojumus un pat nāvi, vispārējā mīlestība, kas kļūst par dzīvi raksturojošu elementu, drosme grūtību un vajāšanu priekšā šajā pasaulē, kurai nevajadzētu tikt atstātai novārtā, bet gan uzmeklētai kā brālim, kuram jāatgriežas pie Tēva…: tāda ir konkrētā un īstenojamā cerības pasaule, kuru augšāmcēlušais Kristus mums jau ir atklājis un vienīgi gaida mūsu piekrišanu un mūsu atbildīgo darbību, lai to īstenotu.²

2013. gada 24. decembris

Esam viena, mīlestībā dzimusi ģimene, kurā ir jādzīvo mīlestībā uz Tēvu, tas ir, svētumā, un kuras iekšējām attiecībām - brāļu starpā - vajadzētu būt mīlestības virzītām.²

2013. gada 25. decembris, Lieli svētki: Ziemassvētki - Kristus piedzimšana

Kas gan ir Ziemassvētku noslēpums, ja ne Dieva ienākšana laikā un vēsturē, varētu pat teikt: Kristus iznākšana no Dieva un ieiešana cilvēkā? Tie ir vārdi, kurus atrodam Evaņģēlijā: „Esmu izgājis no Tēva un atnācis pasaulē”. Kristus, mūžīgais Vārds ir izgājis no Tēva un nācis pasaulē, lai arī mums būtu drosme iziet pašiem no sevis… Brīdī, kad Vārds iziet, notiek pāreja no bezgalīgā uz niecīgo, toties mums vajag iziet no mūsu niecības uz atvērtās pasaules dimensiju un pretī mūsu brāļiem, kuri mūs gaida. Zinu, ka saku ļoti vienkāršas un banālas, taču reizē arī pārlieku patiesas un mūsu dzīvi saistošas lietas. Bieži vien esam ieslēgti sevī, savā egoismā, savā jūtīgumā, savā gaumē, savos redzējumos, savās atmiņās, savās pieredzēs un nespējam iziet no sevis, atstāt novārtā sevi un atvērties citiem. Lūk kādā veidā var izpausties evaņģēliskais radikālisms. Citiem nav nepieciešams mūsu nomāktais garastāvoklis, mūsu nabadzība, mūsu shēmas, mūsu limiti: viņi vēlas redzēt mūsos Dieva atspulgu. Tas ir maksimālisms! (Homīlija, 25.12.1976)

2013. gada 26. decembris

Centīsimies kļūt par garīgās brālības apustuļiem ikvienā vidē, visos līmeņos, ar visiem līdzekļiem un tad redzēsim, ka šodien patiesi ir nepieciešams rast mūsu vidū īstu, dāsnu un saprotošu brālību kā arī sniegt dziļu un saturīgu pamatu mūsu attiecībām ar Dievu.²

2013. gada 27. decembris

Esam radīti mīlestībā un dēļ mīlestības. Nav citas atbildes: Dievs mūs ir radījis aiz mīlestības, mēs dzimstam no Dieva sirds mīlestības.³

2013. gada 28. decembris

Kāda ir atšķirība starp mums un lietām? Mēs spējam mīlēt, atbildēt Dieva mīlestībai, kurš mūs ir radījis aiz mīlestības jo cerēja ka arī mēs Viņu iemīlēsim. Tātad mēs nākam no Dieva mīlestības. Uz kādu mērķi mēs dodamies, kurp ejam, kur atgriezīsimies? Mēs atgriezīsimies pie Dieva. Strautiņš tek uz jūru, kas to iekļauj sevī un viņš tajā pazūd. Mēs dodamies uz Dievu, kurš ir bezgalīgā Mīlestība. Lūk divi būtiski poli, izejas punkts un ierašanās punkts: mēs nākam no Mīlestības Dieva un atgriežamies Mīlestības Dievā.³

2013. gada 29. decembris

Mazais laulībā iesvētītais kodols ir pārdabiskā ģimene, kurā ir dzeja un bērna raudas un mammas dziesma un svaigas maizes smarža. Draudze ir ģimene, kurā visi pulcējas ap labo Tēvu un baltu linu klātu altāri un smaržīgiem ziediem. Vietējā baznīca ir ģimene, kurā visi pulcējas ap savu bīskapu, kurš prot būt saviem bērniem par brāli un tēvu, par smaidu un noteiktību, par septiņkārtīgu saiti, caur kuru Svētais Gars mīlestības melodijā atkārto patiesību (Sv. Ignācijs, Ad Eph. 4). Visa Baznīca ir ģimene, kura miera un mīlestības izslāpušajai pasaulei parāda, kā to atspoguļo arī Evaņģēlijs, dzīvu īstenību par Tēvu, kurš gaida savu tālumā esošo, pazudušo dēlu.²

2013. gada 30. decembris

Kādēļ Dievs ir radījis? Varbūt lai uzjautrinātos ar gravitācijas likumiem, lai redzētu kā vieni paši spējam izlaist atomenerģiju, lai priecātos par mēness apspīdētām naktīm? Kādēļ Dievs ir radījis? Tas ir noslēpums! Vienīgā atbilde uz šo jautājumu ir mīlestība. Dievs ir radījis lai dāvātu mīlestību.³

2013. gada 31. decembris

Garīgais cilvēks ir pasaules centrs. Pasaulei ir iemesls pastāvēt un tai ir tāda nozīme, kādu tai dod cilvēks. Tātad, radības ir kā daudzi pakāpieni, kas ved pie Dieva, tās ir ārēja īstenība, kas pagodina Dievu caur cilvēku un kļūst par pasaules apdziedātāju. Sev jautāju: „Kāpēc Dievs par kosmosa garīgās un teoloģiskās realitātes centru ir radījis cilvēku? Tāpēc, ka to mīl un vēlas, lai arī cilvēks Viņu iemīlētu.³