Ievads

Trīssimt sešdesmit piecas dienas!

Dzīve vesela gada garumā!

Tomēr šis ir īpašs gads, atšķirīgs no visiem pārējiem gadiem. Tas ir gads, kurā dzīvot un svinēt kaut ko vienreizēju: simts gadus, kopš dzimis mūsu Dibinātājs, Dieva kalps Guljelmo Džakvinta.

Šajā gadā vēlamies izbaudīt viņa sabiedrību, ļauties viņa pārdomu, viņa domu, viņa lūgšanu, viņa dzīves stila vadībai.

Tēvs Guljelmo ir Dieva vīrs. Cilvēks kuru raksturo milzīga vēlme ne tikai pēc personiskā, bet gan arī pēc kopienas, pēc sabiedriskā svētuma.

Viņš sapņoja par svēto un brāļu pasauli, par jaunas sabiedrības svētumu, kas piepildīta ar brāļu un Dieva mīlestības maksimālismu.

Viss iesākās Krusta pakājē. Tur viņš satika Kalvārijas dievišķo Izslāpušo. Tur viņa priesterība atvērās pilnīgā sevis veltīšanā.

No šī brīža un turpmāk Jēzus Sitio (slāpes) kļuva par viņa paša slāpēm, par slāpēm pēc dvēselēm, par slāpēm, lai cilvēki atgrieztos pie Tēva mīlestības, par slāpēm pēc viņu svētuma.

Šādi iesākās arī mūsu piedzīvojums: kustība Pro Sanctitate, Apustuliskās Oblātes un vēlāk - priesteru Brālība un Sociālie Animatori.

Svinam viņa piedzimšanu, viņa dzīves dāvanu, vēsturi gadsimta garumā, kuru, sākot no 1947 gada, iezīmē vispārējais aicinājums uz svētumu. Svinam arī to īpašo aicinājumu, kas viņu darīja par Dibinātāju, par mūsu „tēvu”, par vispārējā aicinājuma uz svētumu apustuli.

Ik dienas šajā Džakvintas gadā, kas iesākas 2013. gada pirmajā novembrī - Vispārējās svētdarīšanas dienā, varēsim dzīvot mūsu Dibinātāja sabiedrībā.

Šajā vienkāršajā tekstā ir iekļautas 365 Dieva kalpa pārdomas, kas ņemtas no viņa grāmatām un viņa sprediķotajiem Garīgo vingrinājumu kursiem.

Ik dienas mēs varam meditēt vienu no pārdomām: tās mūs pavadīs ceļā, veidos mūsos svēto, kas ir tik nepieciešams pasaulei.

Daudzi būs šī žēlastības gada augļi: mēs pieaugsim mūsu garīgajā dzīvē; kļūsim svētāki vīrieši un sievietes; dzīvosim pēc Kristus evaņģēlija; ar dzīvi sludināsim brāļiem un māsām svētumu.

Lai tas ir gaismas gads!

2013. gada 1. novembris

Tavā Evaņģēlijā, Kungs Jēzu, mēs dzirdējām dedzīgo aicinājumu tiekties uz Tēva pilnību.

Aicinājums uz svētumu mums tagad ir kļuvis par gaismu, kas izgaismo ceļu un ideāls uz kuru vēlamies soļot. Dāvā spēku pārvarēt grūtības, ko sastapsim ceļā un kārdinājumus, it sevišķi mazdūšību, kas tik bieži parādās mūsu dzīvē. Palīdzi mums pacelt skatienu uz Tevi, dievišķais Krustāsistais, un lūgt Marijas mātišķo palīdzību. Lai mūsu dzīve ir kā mīlestības atbilde uz Tavu mīlestības aicinājumu un kā uz brāļiem vērsts aicinājums uz mīlestību. Amen. (Lūgšanas)

2013. gada 2. novembris

Mozus, nokāpdams no kalna, nes sev līdzi likumu, kuru tauta atzīst. Tomēr šis likums tautai paliek kā kaut kas ārējs. Pēc tā ir jātiecas, tas ir jāiepazīst, jāpraktizē, tajā ir jādzīvo. Rodas lielas šī likuma iepazīšanas, pārliecības, pieņemšanas un dzīvošanas grūtības. Tauta to faktiski nespēs ievērot. Šim likumam, kas bija tikai ārējs, Dievs liks pārtapt par iekšēju: to ierakstīs viņu sirdīs. Bībeles uztverē sirds vienlaicīgi ir pazīšanas, gribas, pārdomu un sajūtu vieta. Tātad, brīdī, kad Dievs likumu vairs neraksta uz akmens plāksnēm vai rakstu rullī, bet gan sirdī, tas kļūst gandrīz kā pārdabisks, kā kāda iekšēja realitāte, kas iepazīta, gaidīta, mīlēta, dzīvota. Tāpēc vairs nebūs spēkā iepriekš minētais pamatojums kura dēļ tauta nepazīst likumu, to nesaprot un, tātad, to nepieņem un pēc tā nedzīvo. Tajā brīdī, kad likums ir kļuvis kā kaut kas iekšējs, dziļš, personisks, iekšēji dzīvots, tā ievērošana būs daudz vieglāka.

2013. gada 3. novembris

Esam atpirkti ar bezvainīgā Jēra asinīm, tātad, neesam izpirkti ne ar zeltu ne ar sudrabu, bet ar Kristus asinīm. Jaunā Derība mūs atbrīvo ar Kristus asinīm, noņem mūsu grēkus. Vecās Derības upuru asinīm, turpretim, nebija šādas varas.

2013. gada 4. novembris

Dievs caur Kristu nonāk pie mums. Kristus nāk kontaktā ar mums, kļūs par mūsu brāli, ienāk mūsos caur sakramentiem, mūs vada pie Tēva, mūs gaida mūžīgajā mielastā. Dievs Vecajā Derībā, pat ja ir bijis mīlestības Dievs, tomēr ir bijis briesmīgs Dievs. Jaunajā Derībā Viņš savā būtībā ir Tēvs, kurš gaida, gans, kurš meklē. ¹

2013. gada 5. novembris

Jēzus ir nācis mūsu vidū kā brālis, lai gūtu cilvēcisku pieredzi, lai izjustu ko nozīmē būt cilvēkam, lai, kļūdams kā viens no mums, varētu mūs svētdarīt un mums just līdzi. Tas kurš svētdara un tie kuri ir svētdarīti nāk no vienām un tām pašām saknēm: tie ir brāļi. Brālības vienotība kļūst arī par pilnības Kristū vienotību. Kristus kļūst par mūsu pilnības iemeslu, par mūsu cerības avotu.¹

2013. gada 6. novembris

Kristus mūs ir atbrīvojis no visas šīs milzīgās struktūras un mums ir ļāvis kļūt par Tēva bērniem. Ne vairs vergi, ne vairs pabērni, bet gan Tēva bērni. Esam iemantojuši Dieva bērnu, kuri caur Kristus ticību ir atbrīvoti no likuma sloga, brīvību. Attiecības ar Dievu nav vairs tikai likumīgas, bet kļūst par mīlestības, iekšējām, garīgām attiecībām. Kristus mūs ir pacēlis bērnu, mīlestības, brīvības līmenī.¹

2013. gada 7. novembris

Greizsirdīga mīlestība ir izvēloša, tā ir mīlestība, kas vēlas sev to ko ir iemīlējusi. Svētumu mēs varētu dēvēt par šādu izvēli. Patiešām, svētums nav nekas cits kā Dieva izvēle attiecībā uz cilvēku. Spontāni rodas jautājums: kāda gan Dievam varētu būt interese mums dāvāt vai no mums prasīt mīlestību? Visa lielā tematika par Dievu, kurš meklē, kurš pat „ubago” mūsu mīlestību, ir liels noslēpums. Tas ir viens no tiem lielajiem noslēpumiem, kura priekšā mūsu inteliģencei ir jāapstājas. Kāpēc Dievs mūs mīl? Kāpēc izrāda, ka Viņam gandrīz vai nepieciešama mūsu mīlestība? Kāpēc Viņš ubago mūsu mīlestību? Līdzības par labo ganu un par pazudušo dēlu ir starp lielākajiem atklāsmes psiholoģiskajiem noslēpumiem. Nezinām kādēļ, bet tomēr tas ir droši, ka derības pamatā ir Dieva bezatlīdzības mīlestība. Reizē ar mīlestību ir arī cieņa. Dievs ciena cilvēku, no viņa prasa, bet neuzspiež, aicina, taču nepiespiež.¹

2013. gada 8. novembris

Ja Kungs klauvē un mēs neatveram, Mīlestība aiziet projām. Svētais Augustīns ir sacījis: „Baidos, ka Jēzus varētu aiziet un neatgriezties”. Mūsu pienākums ir ieklausīties. Dievs respektē mūsu vēlmi. Mīlestības dāvana ir bezatlīdzības, neuzspiedoša. No Dieva puses tā ir bezatlīdzības un neuzliek nekādas saistības cilvēkam. Mīlestība Dievā ir tāda, kas sevi velta, kas neuzspiež. Tomēr nevajadzētu par zemu novērtēt saistību nozīmi: Dievs vēlas mūs saistīt ar mīlestības saitēm un mums jāizjūt personiska atbildība, lai būtu saistīti un lai respektētu saites.¹

2013. gada 9. novembris

„Staigā manā priekšā” (Rad 17, 1). Ir svarīgi staigāt zem Dieva skatiena, zinot, ka Viņš mūs uzlūko, pievienoties Viņa gribai, dzīvot ticībā un atdoties Viņam. Viss pārējais nāks kā sekas. Apsolītā zeme būs kā bezmaksas, bet loģiska dāvana cilvēkam, kurš sevi pilnībā ir veltījis Dievam, kas sevi ir nodevis Viņa rīcībā,.¹

2013. gada 10. novembris

Runāt par mīlestības atbildi uz Dieva bezgalīgo mīlestību, nozīmē runāt par svētumu. Svētums Vecajā un Jaunajā Derībā ir vadošs un bieži atkārtots motīvs. Personiskais svētums, kādu varam redzēt Ābramā. Kolektīvais svētums derībā ar Mozu, kas, jo īpaši praviešos, kļūst par iekšēju svētumu. Tā ir jauna sirds un jauns gars, Svētais Gars. Viņš ir mūsos un Viņš Jaunajā Derībā ir reizē kā personisks un kā kolektīvs svētums, līdz kļūst par vispārēju svētumu, jo ne tikvien kristieši, bet arī visi citi ir aicināti uz svētumu, jo visi ir aicināti pie Kristus un Viņa žēlastības pilnības.¹

2013. gad 11. novembris

Derība ir jāmīl vispilnīgākajā veidā, ne tikvien ar sirdi, bet gan ar visu savu būtību, ar inteliģenci, ar gribu. Ar tādu gribu, kas nozīmē pūles, upurēšanos, sevis atdevi, pārvarot visu to, kas iespējams ir pretstatā derībai kā dzīvei.¹

2013. gada 12. novembris

Tātad, derība ir jādzīvo, ne tikai kādu brīdi, bet patstāvīgi, galīgi, neatgriezeniski, kā pieredze, kā dzīvas attiecības ar Dievu. Tādēļ ir pienākums sevi pārbaudīt un sev jautāt vai personiskās attiecības ar Dievu atrodas šajā dzīvajā un neatgriezeniskajā līmenī un nav tikai kā nepārtrauktas darbības, kā šūpoles, kas ir augšā un lejā. Ja varam būt noturīgi saistībās, uzticībā un godīgumā, spējīgi uz pilnīgu piepūli, tad varam būt droši, ka dzīvojam pilnīgā sevis atdodošā mīlestībā.¹

2013. gada 13. novembris

Tas ir Gars, kas mājot mūsos, kas darbojas mūsos, un, mums ir jākļūst padevīgiem Viņa darbībai. Tātad, ne jau ar daudzām grēku nožēlām vai daudzām studijām un darbu, nedz arī ar lielu darbošanos un piepūli, bet gan ar lielu sevis atdevi Svētā Gara darbībai, kā to ir darījis Kristus, dvēseles ļaujas piesātināties ar Dievu. Svētais Pāvils saka: „tie, kurus vada Dieva Gars, ir Dieva bērni” (Rom 8, 14). ¹

2013. gada 14. novembris

Tātad, caur Garu mums ir pieredze un dzīvas attiecības ar Kristu. Būt padevīgiem Svētā Gara darbībai nozīmē ļauties, lai Gars, kas ir mūsos, tāpat kā Marijā, caur sakramentiem, ar kuru palīdzību ikdienas dzīvē saņemam žēlastību, un tātad, Garu, darbina mūsos šo noslēpumaino realitāti, Kristu. No šejienes mums rodas jaukā kopdzīve ar Garu, jo esam Svētā Gara nesēji sevī ne tikvien īsu brīdi, bet nepārtraukti. ¹

2013. gada 15. novembris

Tas ir Gars, kas liek vaidēt mūsu dvēselei un mums liek mīlēt ar Viņa paša spēku. Tomēr ir jājautā kāda ir šī kopdzīve, kādas ir attiecības starp mūsu gribu un Garu, kas ir mūsos, vai ieklausāmies viņa „čukstos”, viņa „vaidos” uz Tēvu (sal. Gal 4, 6). Vai Svētā Gara klātbūtne mūsos ir tikai kā vispārēja nojausma, ticības vispārējas attieksmes auglis, vai arī patiesība, kas mūs mudina, bet par kuru, mūsu izklaidības dēļ, ne vienmēr atskārstam, tāpat kā ne vienmēr apzināmies darbu, kuru Svētais Gars vēlas veikt mūsos, taču to nevar bez mums? ¹

2013. gada 16. novembris

Ir jābūt atvērtiem Svētā Gara darbībai, apzināti jāļaujas Viņam, nevajag Viņu atstāt novārtā. Ir jānojauš Gara klātbūtne un jāatbild Viņam un Viņa dievišķajai ierosmei ar mīlestību, ar Āmen. ¹

2013. gada 17. novembris

Jaunava Marija tika izvēlēta ne tāpēc, ka bija ievērojama, bet gan tāpēc, ka bija maza: „Dievs uzlūkoja savas kalpones zemību”. Ir godā likums pēc kura varenie, lielie tiek attālināti un nabagie, mazie tiek cildināti – ne tāpēc, ka būtu rasu vai šķiru atšķirība, bet gan tāpēc, ka Dievs vēlas būt Dievs, vēlas īstenoties nabadzībā. Cik lielā mērā cilvēks apzinās savu nabadzību un atdodas Dievam, par tik vairāk ļaujas Dieva pilnīgai darbībai. ¹

2013. gada 18. novembris

Kristīgās pilnības pamatideja ir arī: ļauties būt Dieva pārņemtiem, ļauties Viņa darbībai. Tie neesam viss mēs, pat ja pieliekam visu savu labo gribu, bet gan Dievs, kas darbojas mūsos: pazemība kļūst par jebkura garīgā projekta pamatnosacījumu. ¹

2013. gada 19. novembris

Mūsos ir milzīga bagātība. Mūsu nabadzība, mūsu posts, mūsu vājība, mūsu nepilnība, dažreiz pat mūsu grēki nav lejupejošs pakāpiens, bet gan ir, vai vismaz - var būt, par ieskrējienu, lai sasniegtu Dievu, lai atdotos Viņam, lai ļautos Viņam. ¹

2013. gada 20. novembris

Centīsimies nebūt bargi, jo vienīgi Dievs pazīst sirdsapziņas dziļumus. Dieva pedagoģijai vajadzētu atvērt mūsu dvēseles mīlestībai pret visiem, jo vienīgi Dievs var pazīt un tiesāt. ¹

2013. gada 21. novembris

Pravietim ir īpašs uzdevums – runāt Dieva vārdā. Viņš ir Dieva balss. Pat tad, kad pravietis vēlas attālināties, Dievs uzstāj lai viņš nepamet, bet gan turpina savu misiju. Pravietis ir tas, kurš derībā atgādina par patiesām vērtībām un upurēšanos, par labo darbu vērtību un par to, kas jādara. Tātad, nevajag būt vienīgi formalitāšu un likumu ievērotājiem, bet gan doties dziļumā. Pravietis ir tas, kurš pēc Malahija norādījumiem parāda jauno upuri, runā pravietiski par jaunu realitāti, par jaunu pasauli, par jaunu derību, par jaunu sirdi un jaunu Garu (sal. Ezehiēla grāmata un Jeremija grāmata). Tāda ir pravietojuma vērtība. ¹

2013. gada 22. novembris

Žēlsirdīgais Dievs ir vienmēr gaidošs. Viņš ir kā pazudušā dēla tēvs, kurš paliek mājās, necenzdamies iedomāties cik daudz grēku vai ļaunuma ir nodarījis dēls, bet gan gaidīdams kamēr dēlā nobriest atgriešanās process. Tas parāda un ļauj saprast Dieva labestību un ilgo gaidīšanu iepretim mūsu nepacietībai un nemācēšanai gaidīt, jo vēlamies redzēt personas ātri nobriestam. Bieži vien pat pārtraucam nobriešanu ar nepārdomātu rīcību, jo ātri vēlamies redzēt rezultātu: Dievs nesteidzas savā derībā ar cilvēci. ¹

2013. gada 23. novembris

Katrs personīgi izdzīvo derību. Ikvienam ir pravietisks aicinājums un viņam derībā ir jābūt par pravieti. Ir nepieciešams saprast ko nozīmē būt par pravieti un kādi ir nosacījumi, lai par to kļūtu, jo ir vesels lērums praviešu: visi esam kļuvuši par ārkārtējiem praviešiem. Pastāv vienīgā problēma: mēs neesam Dieva pravieši, bet sevis pašu un bieži vien savas lepnības pravieši. Viens no pravietošanas nosacījumiem ir Dieva Vārda uzklausīšana. Pravietis ir tas uz kuru runā Dievs. Dievs aicina cilvēku un tam saka: „Tu darīsi to”, un cilvēkam ir jāuzklausa Dieva teiktais. ¹

2013. gada 24. novembris, Lieli svētki: Mūsu Kungs Jēzus Kristus – visas pasaules Karalis

Ja esam pieņēmuši Dieva Vārdu, ja esam piekrituši to nodot tālāk, jāapzinās, ka esam neērti. Nevajadzētu gaidīt, ka citi mūs paijās, mūs atzīs, mums aplaudēs, mums izteiks glaimus: tas nav iespējams. Bet ja tas tomēr notiks, varēsim sacīt, ka ir kāda iekšēja viltība, ka kaut kas nav tā kā vajag, jo nesaskaņa starp pasauli un Kristus Vārdu ir nedziedināma. Pasaule (negatīvā nozīmē) nevar pieņemt Kristus Vārdu. Tātad, mums paliek pārliecība un apziņa, ka, iespējams, esam neērti un līdz ar to jābūt iekšējai sevis atdevei un gatavībai upurēties. ¹

2013. gada 25. novembris

Mums ir jābūt par Kristus praviešiem caur ticības apliecību, ar tādu dzīvi, kas apliecina to kam ticam, un, visbeidzot, ar kristīgās vēsts sludināšanu. Ikvienam kristietim vajadzētu īstenot šo programmu: pilnīga ticības apliecība, dzīvošana pēc ticības apliecības, sludināšana citiem. ¹

2013. gada 26. novembris

Kristus mūs glābj ar upuri, kurā Viņš vienlaicīgi ir priesteris un upuris. Tātad, Viņa starpniecība īstenojas caur pravietojumu un caur upuri. Kristus kā priesteris un upuris mums parāda jaunu dzīvi. Tā ir dzīve kurai būs jāseko ne tikai visiem praviešiem, priesteriem un upuriem, bet pirmkārt jau Viņa priesteriem. ¹

2013. gada 27. novembris

Kristietis ir kandidāts uz moceklību, tāds, kas ar savu moceklību un savu dzīvi uzrunā un, tātad, ir pravietis, bet caur savu upurēšanos, reizē ir arī priesteris. Jo vairāk plūst mocekļu asinis, jo vairāk Baznīca izplešas. Tertuliāns patiesi varēja sacīt: mocekļu asinis ir kristiešu sēkla. ¹

2013. gada 28. novembris

Mēs nāksim pie viņa: derības šķirsts ienāk mūsos. Žēlastība, Tēvs, Dēls un Svētais Gars ienāk mūsos: mēs esam dievišķā telts. Derības šķirsts ir mūsos, Svētais Gars ir mūsos un veido mūsos jaunu sirdi. Patiešām, katrs no mums ir jaunas derības nesējs, jo ir Svētā Gara un Kristus nesējs. ¹

2013. gada 29. novembris

Mums, apzinoties savu grēku, personiski vajadzētu sajust nabadzību, bet neaizmirst arī pienākumu - būt par gaismu saviem brāļiem un māsām. Attiecībā uz viņiem mums ir pildāms kāds uzdevums, ne jau mūsu nopelnu dēļ, ne tādēļ, ka esam bagāti, bet gan tāpēc, ka esam izvēlēti būt par lukturi, kuru neliek zem pūra, pilsēta, kurai jābūt kalnā. Esam izvēlēti, lai būtu par spožu gaismu, par spēku, kas pievelk un polarizē. ¹

2013. gada 30. novembris

Kristietība ir Baznīca, kas dzimst no Kristus caurdurtās sirds, kas dzīvo no Viņa upura, kas caur upuri turpina būt vienota un atgriezties pie Viņa. ¹