Kustības „Pro Sanctitate“ misija Baznīcā šodien

„Sinodālais ceļš, kuru piedzīvo visa Baznīca, mums kalpo kā iedvesma, lai saprastu ceļu, kas arī mums kā Kustībai ir jāiet. Tas pats jautājums, ko uzdeva pāvests Francisks: “Kāda būs Baznīca trešajā tūkstošgadē?”, izriet arī no potenciāla, pozitīvisma, sasniegumiem un grūtībām, ar ko Kustība saskaras dažādās valstīs: “Kāda būs Kustība trešajā tūkstošgadē?””

(Kustība „Pro Sanctitate”, Starptautiskās prezidentūras vēstule 2022. gada 29. martā)

Mēs dzīvojam patiesi neparastā laikā: pirmo reizi visa Baznīca visās pasaules malās kā viena liela ģimene ir devusies pārdomāt sevi un savu misiju sinodalitātes tēmas gaismā, ko pāvests Francisks ar dziļu pārliecību ierosināja kā Dieva sapni par Baznīcu trešajā tūkstošgadē. [1]

Šajā ietvarā lieliski iekļaujas tēma, ko kustība “Pro Sanctitate” ir izvēlējusies Vispasaules svētdarīšanas dienai un ikgadējam formācijas ceļam: Tauta ceļā uz svētumu.

Pirmā iedvesma nāk no Lumen Gentium fragmenta, kurā skaidri teikts, ka mūsu kā Kristus mācekļu aicinājums nav vientuļš kāpiens, bet gan tautas aicinājums. Dogmatiskajā konstitūcijā mēs lasām: „Tomēr Dievam ir labpaticis cilvēkus svētdarīt un atpestīt nevis atsevišķi, bez to savstarpējas saistības, bet gan veidot no tiem vienu tautu, kas Viņu pazītu patiesībā un Viņam kalpotu svētumā.” (Nr. 9) Ar gandrīz 60 gadu distanci Koncils mūs atkal sasniedz ar Gara elpu, kas mūs pamudina vēl spēcīgāk un daiļrunīgāk liecināt par aicinājumu būt tautai, būt Viņa mācekļiem, dziļi izdzīvojot savu piederību Viņa miesai, kas ir Baznīca.

Sinodalitāte tātad ir būt par Dieva tautu, kas aicināta kopīgi doties svētuma ceļā: šajā aspektā mēs varam saskatīt aicinājumu no jauna atklāt un izcelt svētuma kopienas dimensiju, kas paver apustulisko, sludināšanas dimensiju.

Baznīcas misijā

Šis Gara laiks mūs vedina vēl vairāk būt par garīgās celtnes dzīvajiem akmeņiem, ar prieku, dāsnumu un radošumu piedalīties misijā, ko Kristus tai uzticējis. Misija, kas galvenokārt nozīmē liecināt un sludināt Evaņģēliju un dzīvot svētumu kalpošanas konkrētībā.

Vārds "kopā" norāda uz dzīves un sludināšanas stilu. Mūsu garīgajā ģimenē tas nozīmē arī staigāt, sarunāties, strādāt, sludināt aicinājumu un piederības veidu daudzveidībā, kas ir bagātība, kura jāsaglabā un jānovērtē; bet tas mūs arī saista ar citām Baznīcas daļām, un mums jārūpējas par pastāvīgu atvērtību un sadarbību ar tām.

Kustība „Pro Sanctitate” iekļaujas Baznīcas misijā un piedalās tajā, pievēršot uzmanību svētumam kā cilvēka galvenajam aicinājumam, tā atspulgiem sabiedrībā un tā saistībai ar brālību.

“ Katram kristietim ir jābūt aktīvam un enerģiskam Baznīcas loceklim, un viņa operatīvā loma ir ar vārdiem, ar apustulātu, bet galvenokārt ar dzīvi liecināt par “Lumen Gentium” piektās nodaļas, proti, vispārējā aicinājuma uz svētumu, pamatotību. Bet kā gan mēs varam runāt par mājām, Tēvu, Lielo brāli un mīlestības Garu, nedomājot par tiem, kas dzīvo mums blakus? Viņi ir mūsu brāļi, jo viņus mīl tas pats Tēvs, viņus atpestījis tas pats Kristus, viņus skāris Svētais Gars, viņiem ir tieši tāds pats aicinājums uz svētumu-mīlestību. Mēs visi esam brāļi un māsas, dzīvojam vienā teltī un kopā esam svētceļnieki uz Tēva mīlestības pilnību. Bet vai mēs patiešām esam visi? Vai nav brāļu (diemžēl daudzu!), kas neatsaucas mīlestības aicinājumam, jo viņiem vēl nav ticības vai viņi dzīvo grēkā, vai dod priekšroku viduvējībai, vai ignorē šo aicinājumu mīlēt? Tādējādi kļūst skaidra otrā, apustuliskā svētuma dimensija: domāt par brāļiem un māsām, kas neatsaucas mīlestības aicinājumam. ”[2]

Klausīšanās un izšķirtspēja

Sinodālā ceļa pirmais gads tika veltīts klausīšanās mākslas apgūšanai, pilnveidošanai, konkretizēšanai un auglības vairošanai: “Klausīties ir vairāk nekā dzirdēt,” bieži atgādināja pāvests Francisks. Tā ir nostāšanās līdzās katram cilvēkam, ne tikai tiem, ar kuriem esam kopā ticības ceļā, bet visiem cilvēkiem, ar kuriem mums ir kopīgs vispārcilvēciskais dzīves ceļš. Uzklausīt ikvienu, jo katrs cilvēks ir pelnījis mūsu laiku un uzmanību, bet galvenokārt tāpēc, ka katrs cilvēks ar savu vēsturi, lūgumiem, vēlmēm un cerībām ir instruments, ar kura palīdzību Svētais Gars var darīt mums zināmu, ko Dievs vēlas mums un no mums. Tamdēļ klausīšanās ir pamatnosacījums, lai atpazītu, kādus soļus Svētais Gars mūs aicina spert, lai kustība „Pro Sanctitate” augtu un tās misija kļūtu efektīva.

Šis pirmais posms mums ir devis vadlīnijas, lai turpinātu ceļu, pievēršoties izšķirtspējai vēl konkrētākā un dziļākā veidā. Un sākumpunkts ir tas, ka patiesi iet mēs varam vien “kopā”, kā Baznīca, kā Kristus Miesa, kā tauta, kas staigā un aug svētumā.

Izšķirtspēja prasa, lai mēs noteiktu, kas ir jāizšķir, un, protams, mums paveras divi aspekti.

Pirmais ir tieši kopīgais ceļš, un tas mums uzdod jautājumu par mūsu identitāti: vai tas, kas tiek runāts par Baznīcu saistībā ar tās sinodalitāti, tiek īstenots mūsu ģimenē? Mēs esam aicināti ieguldīt visas pūles, lai augtu vienotībā un līdzatbildībā, savstarpējā kalpošanā un atvērtībā, lai katrs atrastu sev izpausmes vietu un dalītos ar Dieva dāvanām, ko ir saņēmis.

Brālība un apustulāts

Evaņģēlijā[3] lasām, ka Jēzus sūta septiņdesmit divus mācekļus pa diviem: vienotība ticībā, brālīga mīlestība, dalīta misija ir elementi, kas padara mūsu pasludinājumu ticamu. Kopīgs ceļš ir ne tikai mūsu dzīvesveids, bet arī pasludinājuma saturs.

Otrais aspekts ir tieši pasludinājums: nav runa par to, ka ir jāpārdomā un jāizvērtē organizējamās aktivitātes un piedāvājamais saturs, bet gan vispirms tas ir Gara aicinājums no jauna atklāt mūsu aicinājuma būtību, kustības “Pro Sanctitate” harizmu: tas ir apustulāts!

Kas ir apustulāts mums šodien? Savā būtībā tas ir tas, ko ir domājis mūsu Dibinātājs: ne tikai nodot interesantu vēstījumu un darīt to pārliecinoši un saistoši, bet galvenokārt būt ticamiem un konsekventiem lieciniekiem aicinājumam uz svētumu, kas uzņemts mūsu pašu dzīvē. Labākais veids, pirmais veids, kā sludināt svētumu, ir dzīvot saskaņā ar to un tādējādi izstarot to ap sevi. Ja vēlamies būt svēto tauta, kas iet kopīgu ceļu, mums katru dienu ir jāsaka “jā” Dieva piedāvājumam iet kopā ar Viņu.

Kopā staigāt svētumā, lai ar mūsu liecības konkrētību sludinātu, ka Dievs mūs neatstāj vienus, bet dara Sevi klātesošu pat tur, kur kaut vai “divi vai trīs ir sapulcējušies Viņa vārdā” (Mt 18:20).

“Pestīšanas vēsturē Dievs ir izglābis tautu. Nepastāv pilna identitāte bez piederības tautai. Tādēļ neviens nevar izglābties viens, kā izolēts indivīds, bet gan Dievs cilvēku velk pie sevis, ievērojot savstarpējo attiecību sarežģīto pinumu, kāds veidojas cilvēku kopienā: Dievs ir vēlējies ienākt sociālajā dinamikā, tautas dinamikā.” [4]

Neviens neizglābjas viens pats, neviens nekļūst par svēto viens pats, jo aicinājums uz svētumu ir dāvana, kas jāpieņem un ar ko jādalās.

Kalpojuma konkrētībā

Baznīcas misija nenotiek tikai tās “robežās”. Evaņģēlija pasludināšana tiek apvienota ar kalpošanu cilvēcei, jo kā Koncils mums atgādina: „Mūsdienu cilvēku, īpaši nabadzīgo un visu to, kas cieš, prieki un cerības, skumjas un bažas ir arī Kristus mācekļu prieki un cerības, skumjas un bažas, un nav nekā patiesi cilvēciska, kas neatbalsotos viņu sirdī. Jo kristiešu kopienu veido cilvēki, kurus, vienotus Kristū, Svētais Gars vada ceļā uz Tēva valstību un kuri ir saņēmuši pestīšanas vēsti, kas jāsludina visiem citiem. Tāpēc šī kopiena apzinās to, ka ir cieši saistīta ar cilvēci un tās vēsturi.”[5]

Kopā ar Baznīcu mēs esam aicināti sludināt Evaņģēliju ar dzīves liecību, ar vārdiem un ar kalpošanu, mīlestības konkretizāciju.

“Katrs kristietis tik lielā mērā, kādā viņš sevi svētdara, kļūst auglīgāks pasaulei.”[6] Proti, svētums nav tikai garīgā dimensija, bet tā ir apņemšanās padarīt pasauli skaistāku, taisnīgāku, brālīgāku, ienest Gara augļus pasaulē [7], ikdienas aktivitātēs, katrā vietā, kur tiek celta cilvēku pilsēta. “Mums jājautā sev, vai mums kā aicinātajiem uz svētumu drīzāk nevajadzētu izdoties iztēloties un veidot tādu pilsētu, kurā ir iespējams dzīvot kā brāļiem, kā aicinātajiem uz svētumu,”[8] ar šiem vārdiem Dieva kalps Guljelmo Džakinta apkopoja sociālā svētuma koncepciju, būt svētiem mūsu laikā, vēsturē.

Kristīna Paraziliti (Cristina Parasiliti)

Cristina Parasiliti Apustuliska Oblāte Pro Sanctitate

Tulkoja: Ieva Kudure (Pro Sanctitate)