Diena, kas veltīta vispārējam aicinājumam uz svētumu – notikums, kuru nevajadzētu palaist garām.

Svētums-Dieva dāvana visiem

Terēze Karboni (Teresa Carboni)

Kustība Pro Sanctitate

Kad jālaiž apgrozībā kāds produkts, kad no negatīviem notikumiem vajadzētu paturēt to, kas ir bijis pozitīvs, kad nepieciešams uzsvērt kāda brīža lielo vērtību, tad bieži vien lietojam izteicienu: “tā ir izdevība, kuru nevajadzētu palaist garām”.

Lai pieaugtu, lai izstrādātu un izdomātu risinājumus, lai atgūtu un liktu lietā jaunus un atjaunotus spēkus, ir iespējams izmantot pozitīvi arī no tādus grūtus brīžus kādi ir krīze.

Runāt par Dienu, kas veltīta vispārējam aicinājumam uz svētumu, laikā, kad ir vērtību, atbildības, cilvēcisko un ekonomisko resursu krīze, varētu likties nedaudz vecmodīgi vai arī nevietā, maz piemēroti reālajām nepieciešamībām. Tā varētu šķist kā kāda skaista pasaka, kas nav saistīta ar ikdienas dzīvi un nav piemērota pat kristietim, kurš vēlas iesaistīties mīlestības civilizācijas celtniecībā.

Kustība Pro Sanctitate, pateicoties tās dibinātājam Dieva Kalpam Guljelmo Džakvinta, no 1957. gada līdz mūsdienām, dažādos vēstures laikaposmos, kultūru dažādībā visā pasaulē, cilvēcisko izteiksmju un apstākļu daudzveidībā, ir uzskatījusi par “aktuālu” Dienas, kas veltīta vispārējam aicinājumam uz svētumu atzīmēšanu.

Tiem, kuri Kristu ir izvēlējušies par savas dzīves Kungu, vienmēr ir izdevība kļūt labākiem, pieaugt, līdz pilnīgai sevis īstenošanai, līdz pat pilnīgai nobriešanai Kristū. Dienas, kas veltīta vispārējam aicinājumam uz svētumu “askētiskā momenta jēga ir tieši tāda – izmantot šo izdevību un veikli soļot, lai kļūtu par tiem, kas mēs esam: svētiem, kas radīti pēc Dieva attēla un līdzības.

Cilvēciskās pieredzes ietvaros ietilpst arī ierobežojumu, trausluma, neatlaidīgu kārdinājumu apzināšanās un iespēja saprast, ka bez Kunga mēs neko nespējam veikt, bez Viņa mēs pat nespējam dzīvot. “Bez Dieva cilvēks nezin uz kurieni doties un pat nesaprot kas viņš ir. Tautu attīstību milzīgo problēmu priekšā, kas gluži vai piespiež zaudēt dūšu un atkāpties, palīgā nāk Kunga Jēzus Kristus vārdi, kas ļauj apzināties, ka „bez manis jūs nenieka nespējat darīt” un mūs iedrošina: „Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam”. (Caritas in Veritate, 78)

No sirds, spontāns un svaigs kā dzidrs avots, plūst lūgšana uz Tēvu, kurš ir svētuma avots un ir maigs pret saviem bērniem. Tādā veidā “svinēšana” ir Dienas, kas veltīta vispārējam aicinājumam uz svētumu centrs, noslēpums, kura dēļ Dieva bezgalīgā mīlestība pārpilnībā atklājas cilvēku sirdīs un tās svētdara katrā ikdienas dzīves laikā ar vienkāršu, bērnu un brālīgas mīlestības – ikdienišķu un reizē arī ārkārtēju – varonību. Visi svēti, visi brāļi – tā ir dāvana, kas jāizlūdz, jāsaņem un jāsargā ar nemitīgu lūgšanu.

Svētā Tēva norādījumi pēdējā enciklikā ir patiešām apgaismojoši un mūs aicina iekļauties “kultūrā” ar tādu kalpošanas garu patiesībai (Caritas in Veritate, 26), kas paceļ cilvēku, tam liek no jauna atklāt pašam sevi un savus pirmsākumus, sniedz iespēju radošam dialogam, respektējot tradīcijas, un būt atvērtam uz universalitāti. Šādā vidē ietilpst pasākumi, kas iesaistot prātu un sirdi, kas ar attēlu, mūzikas un ķermeņa mākslu, kā arī izmanto ikvienu cilvēka iespēju, to varētu piesaistīt Patiesībai, kas ir Skaistums un Mīlestība.

“Marija dārgumu, kuru nesa savā klēpī nepaturēja sev, bet, kad bija pienācis laiks, to dāvāja pasaulei. [...] Tā ir vienreizēja, taču atkārtojama pieredze, jo ikviens no mums kādu dienu ir saņēmis žēlastības sēklu. Šī sēkla ir jāpieņem, jāuztur un tad caur apustulātu jādāvā citiem”. Ar šiem vārdiem bīskaps Džakvinta mūs aicina uz dzīves, kā arī uz Dienas, kas veltīta vispārējam aicinājumam uz svētumu, “misionāro” dimensiju. Tā ir misija, kas pieder visiem, kas sākas jau savas personīgās mājas mūros, kas neapstājas noraidījumu un vienaldzības priekšā, kas prot pāriet no personīgās darbības uz organizētu darbību. Tā ir misija, kas iesākas sirds aizrautībā, pārvar šķēršļus, izkausē noslēgtību, studē un nojauš metodes un izteiksmes veidus. Līdzīgi kā to ir darījis Jēzus un kā to ir darījusi Marija.

2009. gada piedāvājums ir: izdzīvot Dienu, kas veltīta vispārējam aicinājumam uz svētumu ar saņemtās dāvanas zīmi, kas no jauna tiek piedāvāta ikvienam, izvēloties universalitāti, dialogu, saskarsmi, lai varētu kopīgi dziedāt Atklāsmes grāmatas dziesmu: “Svēts, Svēts, Svēts..”.