SOCIĀLAIS GARĪGUMS
SVĒTUMS UN GARĪGĀ BRĀLĪBA
Džakvintas redzējumā svētums un brālība ir vienas monētas divas puses. Brālīgās mīlestības mēraukla ir tieši Dieva mīlestība, kas ir universālā aicinājuma uz svētumu sakne, un Dieva kalps uzstāj uz šiem uzsvērumiem, lai izceltu Evaņģēlija vēsts radikālo raksturu, spēku Kristus noslēpuma glābjošais spēks, kas nepārspējamā veidā iedarbojas to cilvēku dzīvē, kuri nopietni uztver Viņa aicinājumu.
Džakvintas piedāvātais garīgums ir prasīgs, un viņš to apzinās. Tomēr viņš ir arī pārliecināts, ka alternatīva ceļa nav, jo “kristietība ir vai nu dzīve, un tad tā ir dāsna mīlestības atbilde, kas prot aiziet līdz pat moceklībai, vai arī tā ir konvencija, nogurusi un nepārliecinoša tradīcija, un tad tā nevar nebūt smags lodes krampis, no kura agri vai vēlu cilvēks galu galā atbrīvojas”.
Pieņemt aicinājumu uz svētumu un orientēt savu dzīvi uz garīgo brālību nozīmē drosmīgi pieņemt ar to saistītos izaicinājumus ar pārliecību, ka tas ir darbs, ko pats Dievs dara tajos, kuri Viņu pieņem. Džakvinta norāda, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir tendence radīt kārtību, kas balstīta uz taisnīgumu, “ko tās iespējamā skarbumā mīkstina mīlestība”, taču ar to nepietiek, lai “veidotu patiesu brāļu kopienu, kam jāmīl vienam otru Kristū un kopā jāiet uz Tēva mīlestības pilnību, tas ir, uz svētumu ”. Tādēļ viņš uzskata, ka vislabākais veids, kā sasniegt patiesu brālību, ir mīlestība, kas izpaužas garīgajā brālībā.
"Garīgajā brālībā runa ir par to, lai labdarības jēdzienu novestu līdz tā galējām sekām. Nevis uzturēt kādas mīlestības attiecības ar savu brāli, bet mīlēt viņu ar maksimālo mēru, ko Kristus ir vēlējies; nevis izveidot ar viņu tikai labdarības tikuma attiecības, bet gan labdarības attiecības, ko atdzīvina Svētā Gara dāvana; nevis saskatīt viņā kristieti kopumā, bet sajust viņu kā patiesu brāli un biedru ceļā uz svētumu."
Kristīna Parasilīti
Apustuliskā Oblāte Pro Sanctitate
ĞIMENES GARĪGUMS
Turpinājums no iepriekšējā numura
Vēstījums pirmajā Pasaules bērnu dienā
Un ir vēl kas. Patiesībā, dārgie bērni, mēs pat nevaram būt laimīgi vieni, jo prieks aug tik lielā mērā, cik mēs ar to dalāmies: tas dzimst ar pateicību par dāvanām, ko esam saņēmuši un ar kurām mēs savukārt dalāmies ar citiem. Ja to, ko esam saņēmuši, paturam tikai sev vai pat metam dusmu lēkmes, lai saņemtu to vai citu dāvanu, mēs patiesībā aizmirstam, ka lielākā dāvana esam mēs paši, viens otram: mēs esam "Dieva dāvana". Citas dāvanas ir vajadzīgas, jā, bet tikai tāpēc, lai būtu kopā. Ja mēs tās neizmantosim šim nolūkam, mēs vienmēr būsim neapmierināti un nekad nebūsim pietiekami.
Savukārt, ja esat kopā, viss ir citādāk! Padomājiet par saviem draugiem: cik skaisti ir būt kopā ar viņiem mājās, skolā, draudzē, oratorijā, visur; spēlēties, dziedāt, atklāt jaunas lietas, jautri pavadīt laiku, visiem kopā, neatstājot nevienu aiz muguras. Draudzība ir skaista un aug tikai šādā veidā, daloties un piedodot, ar pacietību, drosmi, radošumu un iztēli, bez bailēm un aizspriedumiem.
Un tagad es vēlos jums atklāt svarīgu noslēpumu: lai mēs būtu patiesi laimīgi, mums ir jālūdz, daudz jālūdz, katru dienu, jo lūgšana mūs tieši savieno ar Dievu, piepilda mūsu sirdis ar gaismu un siltumu un palīdz mums darīt visu ar pārliecību un mieru. Arī Jēzus vienmēr lūdza Tēvu. Un vai jūs zināt, kā Viņš Viņu sauca? Savā valodā Viņš vienkārši sauca Viņu par Abba, kas nozīmē Tētis (sal. Mk 14, 36). Darīsim to arī mēs! Mēs vienmēr jutīsim Viņu tuvu. Pats Jēzus mums to apsolīja, sacīdams: "Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū" (Mt 18, 20).
Dārgie bērni, jūs zināt, ka maijā Romā kopā ar jums būs tik daudzi no mums, kas ieradīsies no visas pasaules! Un tādēļ, lai labi sagatavotos, es iesaku jums lūgties, izmantojot tos pašus vārdus, kurus mums mācīja Jēzus: Mūsu Tēvs. Lietojiet to katru rītu un katru vakaru, un tad arī ģimenē, kopā ar vecākiem, brāļiem, māsām un vecvecākiem. Bet ne kā formulu, nē! Domājot par vārdiem, kurus Jēzus mums mācīja. Jēzus mūs aicina un vēlas, lai šajā Pasaules dienā mēs kopā ar Viņu būtu galvenie varoņi, jaunas, cilvēcīgākas, taisnīgākas un mierīgākas pasaules veidotāji.
Pāvests Francisks
Turpinājums sekos
PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA
Turpinājums no iepriekšējā numura
Nožēlas asaras – līdzeklis pret sirds nocietināšanos
Patiesībā sirds satriektība prasa piepūli, bet atjauno mieru; tā neizraisa ciešanas, bet gan atvieglo dvēseli no tās nastas, jo tā iedarbojas grēka brūcē, liekot mums tieši tur saņemt Kunga glāstu, kas pārveido sirdi, kad tā ir "salauzta un pazemota" (Ps 51, 19), mīkstināta asarās. Līdz ar to sirds satriektība ir pretlīdzeklis pret sklerokardiju, šo Jēzus tik ļoti nosodīto sirds cietību (sal. Mk 3, 5; 10, 5). Sirds, patiesībā, bez nožēlas un asarām sacietē: sākumā tā kļūst rutinēta, tad neiecietīga pret problēmām un vienaldzīga pret cilvēkiem, tad auksta un gandrīz bezkaislīga, it kā apvilkta ar nesalaužamu mizu, un visbeidzot kļūst kā akmens. Bet, kā piliens grauj akmeni, tā asaras lēnām atver nocietinātu sirdi. Tā mēs kļūstam liecinieki skumju brīnumam - labām skumjām, kas ved uz labo.
Tad mēs saprotam, kāpēc garīgie skolotāji uzstāj uz sirds satriektību. Svētais Benedikts aicina mūs katru dienu "ar asarām un nopūtām atzīt Dievam savas pagātnes kļūdas" un apliecina, ka, lūdzoties "mēs netiksim uzklausīti mūsu vārdu dēļ, bet gan sirds šķīstības un satriektības dēļ, kas izsauc asaras". Un, ja Svētajam Jānim Hrizostomam viena vienīga asara nodzēš veselu trauku ar vainām, tad "Sekošanā Kristum" tiek ieteikts: "Ļauties sirds satriektībai", jo "sirds vieglprātības un paviršības dēļ attiecībā uz saviem trūkumiem mēs bieži vien neapzināmies savas dvēseles nelaimes". Sirds satriektība ir zāles, jo tā mūs atgriež pie patiesības par mums pašiem, lai mūsu grēcīguma dziļums atklātu bezgalīgi lielāko realitāti, ka mums ir piedots, prieku par to, ka mums ir piedots. Tāpēc nav pārsteidzošs Īzaka no Ninives izteikums: "Kas aizmirst savu grēku mēru, tas aizmirst Dieva žēlastības mēru pret viņu".
Tā ir taisnība, dārgie brāļi un māsas, ka katra mūsu iekšējā atdzimšana vienmēr izriet no mūsu posta un Viņa žēlsirdības satikšanās - mūsu posts un Viņa žēlsirdība satiekas - katra iekšējā atdzimšana sākas ar mūsu gara nabadzību, kas ļauj Svētajam Garam mūs bagātināt. Šajā gaismā saprotam tik daudzu garīgo skolotāju spēcīgos apliecinājumus. Padomāsim par svētā Īzaka paradoksālajiem vārdiem: "Tas, kurš zina savus grēkus. [...] ir lielāks par to, kas ar lūgšanu uzmodina mirušos. Tas, kurš raud stundu par sevi, ir lielāks par to, kurš kalpo visai pasaulei ar kontemplāciju [...]. Tas, kuram ir dots iepazīt sevi, ir lielāks par to, kuram ir dots redzēt eņģeļus".
(Homīlija 2024.g. 28. martā)
Pāvests Francisks
Turpinājums sekos
LAJU GARĪGUMS
Turpinājums no iepriekšējā numura
Māsa Irēna Stefani
Irēnas iekšējā dzīve bija intensīva un daži no viņas piezīmju veidā pierakstītajiem teikumiem to labi izsaka.
"Maigums, liela laipnība, daudz, daudz pacietības" (tas bija viņas galvenais motīvs).
"Grēks krustā sist Jēzu. Labāk tūkstoš nāves, nekā viens grēks"
"Visu aizmirst... iztukšot sevi..."
"Misionāre ir vienāda ar apustuli, jaunavu, mocekli...".
"Jēzus! Ja man būtu tūkstoš dzīvību, es tās iztērētu Tev!"
Šīs bija tās jūtas, kas rosināja māsas Irēnas žēlsirdību, kas ļāva viņu atzīt par "žēlsirdīgo māti", kas vadīja viņu uz pilnīgu sevis ziedošanu misijām.
Māsas stāsta, ka kādu dienu Atiambo, kur gatavojās kristībām, kad atradās pludmalē kopā ar daudziem mirušajiem, viņa to atrada un to kristīja. Vēl viens Dieva bērns, tāpat kā aptuveni 4000, kurus kristīja māsa Irēna.
Relikvija, kas vislabāk izsaka māsas Irēnas dzīvi, ir viņas zābaki, ar kuriem viņa nostaigāja kilometrus un kilometrus, jebkurā diennakts stundā, lai sasniegtu brāļus un māsas, kuriem viņa pasludināja Jēzu.
Garīgo vingrinājumu laikā 1930. gada septembrī viņā nobrieda vēlme upurēt savu dzīvību, bet priekšniece viņai atteica un nedeva šo atļauju, arī tāpēc, ka tajā laikā Gekondi plosījās mēris. Tad viņa atteicās, un misionāre klīda starp slimniekiem, lai rūpētos par viņu ķermeņiem un dziedinātu viņu dvēseles. Viņa devās tos meklēt, tāpat kā ar vīrieti, no kura viņa saslima ar slimību, kas noveda pie viņas nāves 31. oktobrī.
Māsa Irēna atdusas Matari draudzes kapelā Njeri (Kenija), kuru sargā Konsolācijas misionāri un kur viņa tiek godināta, netālu no Dedan Kimathi universitātes, kur viņa tika beatificēta 2015. gada maijā.
Kļuva skaidrs, ka saviem afrikāņiem māsa Irēna nemira no slimības, bet gan no mīlestības, no mīlestības pret viņiem.
Un ūdens brīnums ir mīlestības auglis. Ir 1989. gada 10. janvāris, Nipepe ciematā (Mozambika), un ir laiks Misei. Renamo kaujinieki, kas jau gadiem ilgi cīnās pret Frelimo promarksistiem, izvērš teroru ar uzbrukumu: kliedzieni, šāvieni, vardarbība... Ap 230 cilvēku ieskrien baznīcā, un sākas aplenkums. Tēvs Frici, draudzes priesteris, saka lūgšanu māsai Irēnai, viņi bija bez pārtikas un ūdens! Un tā ūdens no kristāmtrauka remdē visu slāpes, neizsīkstot daudzu dienu garumā, un aizvestie brāļi atgriežas, stāstot par "brīnumiem", kas izglāba viņu dzīvības no nāvessodiem, mīnu laukiem... Tas ir kolektīvais brīnums: māsa Irēna turpina būt "žēlsirdīgā māte".
Terēza Karboni,
Apustuliskā Oblāte Pro Sanctitate