Sociālais garīgums

No Pastorālā konstitūcija Par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et spes

§ 1. Atsevišķas personas, ģimenes un dažādās grupas, kas sastāda pilsonisko sabiedrību, apzinās savu nepietiekamību atsevišķi un neapvienojot spēkus, sasniegt patiesi cilvēcīgu dzīvi un redz plašākas kopības nepieciešamību, lai visi ik dienas līdzdarbotos arvien pilnīgākai kopējā labuma īstenošanai. Šinī nolūkā tiek dibinātas dažādu veidu politiskas kopības. Tātad politiskās kopienas mērķis ir kopējais labums; tieši kopējā labumā šī kopiena rod tās pastāvēšanas pilnu attaisnojumu un jēgu, un tieši no kopējā labuma izriet tās pirmatnējās un īpašās tiesībās. Savukārt kopējais labums ietver to sociālās dzīves nosacījumu kopumu, pateicoties kuriem atsevišķas personas, ģimenes un apvienības var pilnīgāk un vieglāk īstenot savu ceļu uz pilnību.

§ 2. Pie politiskās kopienas pieder daudzi un dažādi cilvēki un viņu viedokļi pilnīgi likumīgi var būt atšķirīgi. Lai politiskā kopiena nenonāktu līdz sabrukumam, katram turoties pie saviem uzskatiem, ir nepieciešama publiska autoritāte, kas visu pilsoņu spēkus vadītu kopējā labuma virzienā, tam notiekot nevis mehāniskā vai despotiskā veidā, bet, galvenokārt darbojoties kā morāls spēks, kurš balstās brīvībā un šīs augstās atbildības apziņā.


Atteikšanās no ļaunā nozīmē teikt «nē» kārdinājumiem, grēkam, sātanam. Vēl konkrētāk tas nozīmē teikt «nē» nāves kultūrai, kas ir bēgšana no realitātes uz nepareizi izprastu laimi, kura balstās uz meliem, neuzticības, netaisnībām un citu cilvēku noniecināšanu, Jaunā dzīve, ko esam saņēmuši Kristības sakramentā, un kuras avots ir Svētais Gars, noraida uzvedību, kurā dominē šķelšanās un nesaskaņas.

Pāvests Francisks

Ğimenes garīgums

Ģimene, ticības kopienu.

Mazais laulībā iesvētītais kodols ir pārdabiskā ģimene, kurā ir dzeja un bērna raudas un mammas dziesma un svaigas maizes smarža. Draudze ir ģimene, kurā visi pulcējas ap labo Tēvu un baltu linu klātu altāri un smaržīgiem ziediem. Vietējā baznīca ir ģimene, kurā visi pulcējas ap savu bīskapu, kurš prot būt saviem bērniem par brāli un tēvu, par smaidu un noteiktību, par septiņkārtīgu saiti, caur kuru Svētais Gars mīlestības melodijā atkārto patiesību (Sv. Ignācijs, Ad Eph. 4). Visa Baznīca ir ģimene, kura miera un mīlestības izslāpušajai pasaulei parāda, kā to atspoguļo arī Evaņģēlijs, dzīvu īstenību par Tēvu, kurš gaida savu tālumā esošo, pazudušo dēlu.

Kad runājam par ticības kopienu, tad runājam par kopienu, kura piedalās trīsvienīgajā dzīvē, kas nes sevī trīsvienīgo dzīvi, kas ir dāvana, mīlestība, kas ir gars. Tātad tā savā būtībā ir pārdabiska ģimene, kurā pārvar dabiskās noslieces un instinktus.

Šajā brīdi vispirms vēlos pateikties Tev, Kungs Jēzu, Tev, maigais Tēvs, Tev, Dievmāte, svētā Māte, jo mani esat izraudzījuši no mazas pilsētas, kur, protams, nepazinu jūsu mīlestības bezgalīgumu. Jums pateicos no visas sirds un tāpat pateicos arī manai ģimenei, kurā esmu piedzimis. Tā ir vienkārša ģimene, bet tajā esmu saņēmis mīlestību un dievbijību.

Dieva Kalpa Guljelmo Džakvinta

Runājot par ģimenēm, man prātā bieži nāk asociācija ar dārgmantu. Mūsdienu dzīves ritms, stress, spiediens, ko piedzīvojam darbā, kā arī nepietiekama uzmanība no dažādu institūciju puses var tās apdraudēt. Mums nepietiek tikai runāt par to, cik tās ir svarīgas, bet ir jāpieņem konkrēti mēri un, sperot ģimenes labā attiecīgus politiskus soļus, ir jāveicina viņu loma sabiedrībā. Kopā ar Jēzu lūgsimies, lai tiktu pieņemti tādi nopietni lēmumi ekonomikā un politikā, pateicoties kuriem ģimenes tiktu sargātas kā cilvēces dārgmanta.

Pāvests Francisks

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Apustuliskā maksimālisma sirds

Bet tā kā nav iespējams uzskaitīt visas, mēs aprobežosimies tikai ar dažu pieminēšanu, kuras prezentēsim, neievērojot secību, kādā mums to atstājis Svētais Jānis.  

Pirmā dāvana, kuru vērts pieminēt, ir Kristus upurēšanās mīlestība. Viņš pats to nosaucis par svētumu un trīs reizes atgriežas pie šīs koncepcijas: “Es svētīju pats sevi, tāpēc ka viņi ir svētīti”. “Tēvs, svētī viņus Tu”. Tas, tulkots mīlestības valodā, nozīmē: “Es sevi upurēju mīlestības labad, mīlestībai, kamēr viņi pratīs upurēties mīlestības labad mīlestībai”. “Tēvs, dāvā viņiem spēju ziedoties, upurēties mīlestībai mīlestības labad”.  

Svētums, tātad, kā dāvāta un ziedota mīlestība pēc Kristus parauga, ir pirmā dāvana, ko mēs vēlamies apcerēt. Bet kā lai aizmirst Kristus dedzīgo pamudinājumu brāļu mīlestībai, kalpošanas mīlestībai?  

“Es, Kungs un skolotājs, esmu mazgājis kājas tāpēc, lai jūs to darītu viens otram. Mīliet viens otru, kā es jūs esmu mīlējis. Nav lielākas mīlestības par šo: dāvāt dzīvi par saviem draugiem, un jūs esat mani draugi.”  

Tas būs vienmēr brālīgās mīlestības ideāls, kuru Jēzus mums piedāvā un kuru Viņš izdzīvoja pirmais.  

Mīlēt brāli, katru brāli; pazemīgi noliekties, mazgājot otram kājas; mīlēt to un izturēties pret to kā pret tuvāko draugu; būt gatavam ekstrēmai kalpošanai, lai izdzīvotu tādu draudzību: tādi ir brālības mērķi, kurus mums rāda Kungs.  

Vēl ir tāda brīnišķīga Jāņa Evaņģēlija 13. nodaļa, kas sasniedz savu kulminācijas punktu Tēva aicinājumos “trīsvienīgajai vienotībai” Apustuļu vidū un cik no viņiem ir ticējuši šiem vārdiem.  

Trīsvienība. Apstāsimies ar izjustām trīsām pie šā noslēpuma, lai iegūtu dziļāku jēgu Kristus lūgšanām.

Kustība Pro Sanctitate

Turpinājums sekos

Laju garīgums

No Pāvesta Franciska Apustulisko Pamudinājuma „Priecājieties un līksmojiet”

“Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir Debesu valstība”

69. Šī nabadzība garā ir cieši saistīta ar svētā Ignācija no Lojolas piedāvāto “svēto indiferenci”, kura ļauj mums sasniegt vienreizēju iekšējo brīvību: “Šai nolūkā mums jākļūst tādiem, kas nav pieķērušies nekam radītam, nekam no tā, ko varam brīvi izvēlēties pēc savas brīvās gribas un kas nav aizliegts. Proti, tā, lai no savas puses mēs veselību nekārotu vairāk par slimību, bagātību vairāk par nabadzību, godu vairāk par negodu, ilgu mūžu vairāk par īsu, - un tā joprojām attiecībā uz visu pārējo”.

70. Lūkass nerunā par nabadzību “garā”, bet vienkārši par nabadzību (sal. Lk 6:20), aicinot mūs arī uz vienkāršu un askētisku dzīvi. Tā mēs tiekam aicināti dalīties vistrūcīgāko dzīvē, dzīvē, kuru dzīvoja apustuļi, un, galu galā, līdzināties Jēzum, kurš “būdams bagāts, jūsu dēļ ir kļuvis nabags”(2 Kor 8:9). Būt nabadzīgiem sirdī – tas ir svētums.

Tulkoja Ēvalds Ikaunieks

Cik gan liela plaisa – bezgalīga plaisa – pastāv starp mums, kas dažreiz nespējam piedot pat par vismazākajām lietām, un to, ko no mums prasa Kungs. Viņš ar savu piemēru parāda, ka ir iespējams piedot tiem, kuri mēģina mūs iznīcināt. Paskatoties uz ģimenēm, redzam, ka dažreiz, pēc kāda strīda, laulātajiem ir ļoti grūti vienam otram piedot. Dažreiz ir grūti piedot arī vīramātei vai sievasmātei. Dažreiz dēlam ir grūti lūgt piedošanu savam tēvam. Taču piedot tiem, kuri mēģina tevi nogalināt, kuri grib tevi novākt… No mums tiek prasīts ne tikai piedot viņiem, bet arī lūgties par viņiem, lai Dievs viņus sargā! Un vēl vairāk – mīlēt viņus. Tam var rast izskaidrojumu tikai Jēzus vārdā. Es pats to nespēju.

Pāvests Francisks