Sociālais garīgums

Tikšanās ar valsts institūcijām, pilsonisko sabiedrību un diplomātisko korpusu - Santjago Čīlē

Man ir liels prieks no jauna atrasties uz latīņamerikāņu zemes un uzsākt vizīti šajā dārgajā čīliešu zemē, kas manā jaunībā mani tika uzņēmusi un veidojusi; es vēlētos, lai šis laiks kopā ar jums būtu arī pateicības laiks par visu to labo, ko esmu saņēmis. Man nāk prātā jūsu nacionālās himnas rindas, ko nesen klausījos: "Tīras, ak, Čīle, ir tavas gaišzilās debesis/ un tīras vēsmas tevi šķērso/ un tavi lauki ziedu izšuvumiem/ ir laimīga Ēdenes kopija": patiesa slavas dziesma zemei, ko apdzīvojat, apsolījumu un izaicinājumu, bet it īpaši nākotnes pilnai.

Paldies, Prezidentes kundze, par uzņemšanas vārdiem, ko Jūs man veltījāt. Jūsu personā vēlos sveicināt un apskaut visu čīliešu tautu, no galējo ziemeļu Arikas un Parinakotas reģiona līdz dienvidu arhipelāgam "un tā izšķīšanai pussalās un kanālos". Jūsu ģeogrāfiskā daudzveidība un bagātība mums ļauj saprast to kulturālās daudzbalsības bagātību, kas jūs raksturo.

Es pateicos par klātbūtni Valdības locekļiem, Senāta, Deputātu kameras un Augstākās tiesas prezidentiem, tāpat kā citām valsts institūcijām un viņu darbiniekiem. Sveicinu vēlēto Prezidentu, šeit klātesošo Sebastjanu Piņeru Ekeniki, kas nesen ir saņēmis tautas mandātu pārvaldīt valsts likteni nākamos četrus gadus.

Čīle pēdējos gadu desmitos ir izcēlusies ar tādas demokrātijas attīstību, kas tai ir ļāvusi piedzīvot ievērojamu progresu. Nesenās politiskās vēlēšanas ir bijušas pilsoniskās stabilitātes un brieduma izpausme, kas gūst īpašu nozīmi šogad, kad tiek pieminēti neatkarības deklarācijas 200 gadi. Tas bija īpaši svarīgs brīdis, jo tas iezīmēja jūsu kā tautas likteni, balstītu uz brīvību un uz tiesībām, aicinātu stāties pretim arī vairākiem vētrainiem periodiem, tomēr spējot – ne bez sāpēm – tos pārdzīvot. Šādā veidā jūs esat pratuši konsolidēt un stiprināt jūsu tēvu dibinātāju sapni.

Pāvests Francisks
turpinājums sekos

Ğimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Kopsavilkums par svarīgāko bērnu audzināšanā

  1. Ieplānojiet saprātīgu laika daudzumu, lai pilnveidotos.
  2. Pildiet savus solījumus.
  3. Nepļaukājiet savu bērnu. Lai jūsu bērns pieaudzis neatcerētos nevienu reizi, kad vecāki ir pacēluši roku pret viņu!
  4. Samaziniet aizliegumu skaitu līdz tam daudzumam, kas ir patiešām nepieciešams.
  5. Cik vien iespējams, izvairieties sniegt bērnam materiālu atlīdzību, lai nekultivētu utilitāru morāli un bērns negaidītu balvu par katru labu rīcību. Tā vietā pastāstiet bērnam, cik liels ir vecāku prieks, kad viņš dara kaut ko labu.
  6. Māciet savam bērniem, cik liela nozīme ir pašaizliedzībai. Palīdziet viņam pretoties reklāmām, kas mēģina iepotēt ideju par vajadzībām un to tūlītēju apmierināšanu.
  7. Iepazīstiniet savus bērnus ar cilvēku mīlestības noslēpumu un cilvēka dzīves sākotni, saskaņā ar iepriekš aprakstītajiem principiem.
  8. Lūdziet Dieva palīdzību un vērsieties pie Svētās Mātes un sargeņģeļiem, lai jūs spētu būt labi skolotāji savam bērnam.

Desmit teikumi, kurus jums nekad nevajadzētu teikt bērnam

  1. Liec mani mierā!
  2. Nesaki savam tēvam (vai mātei) par to.
  3. Tu nekam nederi, tu esi egoists, melis...
  4. Tu gribēji iet savu ceļu, tagad dari visu pats.
  5. Saki man taisnību, citādi...
  6. Kur tu biji? Ko tu tur darīji? Kas vēl tur bija?
  7. Dari ko gribi, tikai atstāj mani vienu!
  8. Skaties, cik tava māsa ir laba, kā viņa mācās, cik viņa ir izpalīdzīga...
  9. Uz tevi tas neattiecas.
  10. Redzi, kā Dievs tevi soda!

Arturo Cattaneo

Priesteriskā brālība

3. Ceļi, kas ved uz aicinājumu un misiju

Aicinājuma izšķiršana neīstenojas kā viena darbība, pat ja, atsaucot atmiņā aicinājuma attīstību, ir iespējams identificēt īpašus momentus vai izšķirošas tikšanās. Kā visas svarīgās lietas dzīvē, aicinājuma izšķiršana ir ilgs process, kas atklājas ar laiku, kurā cilvēks turpina sekot zīmēm, ko Kungs izmanto, lai norādītu un precizētu aicinājumu, kas ir ļoti personisks un unikāls. Kungs aicināja Abrahamu un Sāru atstāt viņu zemi, bet tikai pakāpeniski – un neiztiekot bez kļūmīgiem soļiem – atklājās, kas ir tā mīklainā “zeme, ko jums rādīšu” (Gen 12:1). Marija pamazām apzinās savu aicinājumu, pārdomājot vārdus, ko viņa dzird, un notikumus, pat ja tos neizprot (sal. Lk 2:50-51).

Laiks ir būtisks, lai pārliecinātos par pieņemtā lēmuma efektivitāti. Kā mācīts katrā Bībeles lappusē, ikviens aicinājums ir virzīts uz misiju, ko var uzņemties negribīgi vai ar entuziasmu.

Misijas pieņemšana ietver gatavību riskēt ar savu dzīvi un iet krusta ceļu, sekojot Jēzus pēdās, kurš devās ceļā uz Jeruzalemi (sal. Lk 9:51), lai atdotu savu dzīvību par cilvēci. Vienīgi atsakoties no savtīgas aizņemtības ar savām vajadzībām, cilvēks kļūst atvērts Dieva plānam ģimenes dzīvē, ordinētā kalpošanā vai konsekrētā dzīvē un ir gatavs nopietni īstenot savu aicinājumu, kā arī meklēt kopējo labumu. Īpaši jau vietās, kur kultūrai raksturīgs lielāks individuālisms, izvēles ir jāpārbauda, lai redzētu, vai izvēlētais pašizpausmes veids ir narcisisma rezultāts, vai gatavība dzīvot savu dzīvi saskaņā ar dāsnu sevis dāvāšanu. Līdz ar to saskarei ar nabadzību, neaizsargātību un vajadzību ir liela nozīme aicinājuma izšķiršanas ceļā. Garīgo semināru formācijas personālam pirmkārt jāapliecina un jāveicina semināristos gatavība piesūkties ar “avju smaržu”.

No sagatavošanas dokumenta Jauniešu Sinodei

Kungs Jēzu Kristu
dāvā mums tādu spēku un drosmi,
lai mēs spējam atdot gan paši sevi, gan savus labumus
kalpošanai citiem.

Svētais Antonijs no Padujas

Laju garīgums

Kas īsti ir atpazīšana

“Atpazīšana nebūt nenozīmē izzināt to, vai jāprecas vai jākļūst par priesteri. Var teikt, ka tas ir eksistences otrais etaps, piederošs cilvēka komūnijai ar Dievu. Cik skumji, ka mēs nesaskatām šo atšķirību!”

Savā grāmatā “Māksla sākt no jauna” (San Paolo izdevniecība), Pr. Fabio Rosini piedāvā teoloģiskas pārdomas par to, kas īsti ir atpazīšana – termins, kas bieži lietots pāvesta Franciska pontifikāta laikā.

Dinamisms, kas vada cilvēku

Atpazīšana nozīmē dinamismu, kas iekšēji vada to, kas dzīvo Kunga klātbūtnē, tāpat kā Kungs Jēzus ir Tēva klātbūtnē. Tā ir dziļa esmes orientācija. Tā nav viena atsevišķa izvēle, bet tā ir klātesoša visās izvēlēs. Atpazīšana ir jaunās dzīves ieraugs, ko Kungs Jēzus ir cilvēkā iesācis.

“Saost” Dieva Tēva klātbūtni

Kaķis ir plēsoņa, un, kad kaķis uzvedas kā plēsīgs zvērs, tad viņš vienkārši ir tas, kas viņš ir; savukārt, kad medību suns dzenas pa pēdām, tad šī darbība nav kas “īpašs”, bet gan sunim raksturīga darbība.

Tāpat arī Dieva bērns neveic Dieva gribas atpazīšanu tāpēc, ka ir izlasījis grāmatu vai ir dzirdējis jau kādas 100 katehēzes; bet gan tāpēc, ka “saož” Tēvu lietās, jo Viņu pazīst. Atpazīšana nav spējas.

Atpazīšana ir atpestīta identitāte, kas ir likta darbībā, tās ir bērnu attiecības ar Tēvu, kas kļūst par jūtīgumu, par asu redzi, par trenētu dzirdi.

Es atkārtoju – atpazīšanu vienmēr veic dialogā ar Kungu, jo atpazīšana nav spējas, tās ir attiecības.

Pr. Fabio Rosini