Sociālais garīgums

Kārļa Lielā balvas pasniegšana uzruna

Vēlos atkārtot savu nodomu piedāvāt šo prestižo balvu Eiropai. Šīs nav tik daudz svinības, kā brīdis, lai paustu mūsu kopīgo cerību šī kontinenta virzībai uz priekšu, sperot jaunu un drosmīgu soli.

Radošs gars un spēja atdzimt un atjaunoties ir Eiropas dvēseles daļa. Aizvadītajā gadsimtā, Eiropa apliecināja visai cilvēcei, ka jauns sākums ir patiešām iespējams. Pēc traģisku konfliktu gadiem, kas kulminēja visbriesmīgākajā karā, kas jebkad piedzīvots, šajā vietā ar Dieva žēlastību radās kas cilvēces vēsturē pilnīgi jauns. Drupu pelni neiznīcināja dedzīgo cerību un ilgas pēc solidaritātes, kas iedvesmoja Eiropas projekta aizsācējus. Viņi lika pamatus miera bastionam, ēkai, ko veido valstis, apvienotas ne ar spēku, bet brīvā apņēmībā tiekties uz kopēju labklājību un uz visiem laikiem izbeigt konfrontāciju. Eiropa, kas tik ilgi bija sašķelta, beidzot atrada sevi un sāka būvēt savu māju.

Šī „nāciju ģimene”, kas pa šo laiku ievērojami paplašinājusies, pēdējā laikā, šķiet, zaudē māju sajūtu kopīgās mājas sienās. Arī pašas šīs sienas reizēm ir būvētas, novirzoties no to pamatlicēju sākotnējiem plāniem. Viņu savulaik jaunā un aizrautīgā vēlme radīt vienotību šobrīd liekas izbālam. Mēs, viņu sapņu mantinieki, ļaujamies kārdinājumam sekot savām savtīgajām interesēm un būvējam aizvien jaunus žogus te vienā, te otrā vietā.

Pāvests Francisks
turpinājums sekos

Ğimenes garīgums

No enciklikas Amoris laetitia

Mīlestība laulībā

Viss tas, kas ir ticis pateikts iepriekš, nav pietiekams, lai izteiktu mīlestības un ģimenes Evaņģēliju, ja nepakavējamies, lai īpašā veidā runātu par mīlestību. Jo mēs nevarēsim iedrošināt uz uzticības un savstarpējas dāvāšanas ceļu, ja neveicinām laulāto un ģimenes mīlestības izaugsmi, nostiprināšanos un padziļināšanas. Patiešām, laulības sakramenta žēlastība ir paredzēta vispirmām kārtām, "lai pilnveidotu laulāto mīlestību". Arī šajā gadījumā paliek spēkā, ka "ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu" (1 Kor 13, 2-3). Tomēr vārds "mīlestība", lai gan ir viens no visbiežāk lietotajiem, bieži vien parādās "sakropļots".

Mūsu dienišķā mīlestība

Svētā Pāvila tā sauktajā Mīlestības himnā sastopam vairākas patiesas mīlestības pazīmes: "Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga, tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā tic visu, visu cerē, visu pacieš." (1 Kor 13, 4-7)

Šis tiek dzīvots un tiek attīstīts laulāto kopīgajā ikdienas dzīvē, starp viņiem un ar viņu bērniem. Tādēļ ir vērtīgi pakavēties pie šī teksta izteicienu nozīmes precizēšanas, mēģinot tos attiecināt uz katras ģimenes konkrēto esamību. Pāvests Francisks   Ak, Dievišķā Trīsvienība, dāvā mums veselus bērnus, dāvā mums svētus bērnus. Izvēlies savus konsekrētos no viņu vidus. Marij, līgava, jaunava un māte, mūsu paraugs, mēs atdodam tev savu ģimeni. Dari to par mīlestības tabernākulu. Amen

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

Priesteriskā brālība

Tikšanās ar Romas diecēzes priesteriem

(Romā, 2. Marts 2017)

Ticības progress priestera dzīvē

„Kungs, pavairo mums ticību!” (Lk 17,5). Šis lūgums spontāni radās mācekļos, kad Kungs runāja viņiem par žēlsirdību un teica, ka mums jāpiedod septiņdesmit reizi septiņas reizes. „Pavairo mums ticību”, lūdzam arī mēs, uzsākot šo sarunu. Mēs to lūdzam ar vienkāršajiem vārdiem, kurus lasām Katehismā, kur teikts: „Lai dzīvotu, augtu un neatlaidīgi pastāvētu ticībā līdz galam, mums tā jāuztur ar Dieva Vārdu; mums jālūdz Kungs, lai Viņš vairo mūsu ticību”. Tai ir jādarbojas ‘mīlestībā’ (Gal 5,6 sal Jk 2, 14-26), tai jābūt cerības nestai (sal Rom 15,13) un jāsakņojas Baznīcas ticībā (KBK 162).

Domāju, ka ir noderīgi balstīties uz trīs stingriem punktiem: atmiņu, cerību un pašreizējā brīža izšķiršanu. Atmiņa, kā tas teikts Katehismā, ir iesakņota Baznīcas ticībā, mūsu priekšgājēju ticībā; cerība atbalsta ticību; pašreizējā brīža izšķiršanu izmantoju, veicot konkrētu rīcību, lai tā būtu „ticība, kas darbojas mīlestībā”.

Es to formulētu tā:

Man ir dots apsolījums – ir vienmēr svarīgi atcerēties Kunga apsolījumus, kurš mani nolicis uz šī ceļa -. Es esmu ceļā – man ir cerība- : cerība paver man horizontu, tā mani vada: tā ir gan ceļa zvaigzne, gan tas, kas mani balsta, tā ir enkurs, kas vieno mani ar Kristu. Un katrā konkrētajā brīdī, katrā ceļu krustojumā, kad man jāizšķiras par konkrētu labumu, jāsper solis uz priekšu mīlestībā, kuru varu dot un arī jāizšķir veids, kādā Kungs vēlas, lai es to darītu.

Pāvests Francisks
turpinājums sekos

Laju garīgums

Madlēna Delbrela (Madeleine Delbrêl)

(1904 – 1964)

Nupat pagājušais 20. gadsimts iesākās ar kādu ļoti skumju saukli: “Dievs ir miris,” tika teicis Nīče, ticot, ka visbeidzot var pasludināt “pārcilvēka” dzimšanu. Bet jau pirmajos divdesmit gados divas šausmīgas nelaimes (Pirmais pasaules karš, kas izraisīja deviņu miljonu cilvēku nāvi, un epidēmija, kas nonāvēja vēl divdesmit divus miljonus) parādīja, ka tas bija cilvēks, kurš turpināja mirt, un bieži vien absurdā veidā. 1921. gadā Madlēnai Delbrelai ir septiņpadsmit gadi, un viņa ar iespaidīgu radikālismu raksta kādu pārspriedumu, ko iesāk šādi: “Dievs ir miris. Bet ja tā ir patiesība, jāuztur skaidra apziņa, lai nedzīvotu vairs tā, it kā Dievs vēl eksistētu.” Jauniete ir nežēlīga: ja Dievs ir miris, tad tā ir nāve, kas valda, un nepieciešams būt drosmīgam un ņemt šo faktu vērā. Viņa raksta: “Esmu izbrīnīta par vispārējo veselā saprāta trūkumu.” Īsāk sakot, Madlēnas ieskatā vienīgie nopietnie cilvēki ir amatnieki un mākslinieki, kas rada lietas, kas pastāv ilglaicīgi, kā, piemēram, krēslus, gleznas, dzeju... Un tad ir tie, “kas nosit laiku, gaidot, kad laiks nositīs viņus...”. “Es esmu viena no tiem...” viņa nobeidz. [..] Rodas nebeidzama vēlme dzīvot un neizsmeļama vēlme mīlēt, bet sirdī, kas ir iemācījusies neko negaidīt, kurai nav tiesību pat teikt “ardievu!”, ņemot vērā, ka šis vārds ietver sevī kāda mirušā Vārdu (“Dievu!”), kas aiznesis sev līdzi it visu. [..]

Astoņpadsmit gadu vecumā viņa iemīlas: viņš, Žans, ir garš, sportisks, nopietns, interesēm bagāts, intelektuāli un politiski aktīvs un acīmredzami apveltīts ar dziļu garīgo dzīvi. Viņi kļūst par stabilu pāri, un visi saka, ka viņi šķiet kā radīti viens otram... Pēkšņi puisis pazūd: Madlēna ir satriekta un uzzina, ka Žans ir uzsācis domenikāņu noviciātu un viņu sķiršanās ir absolūta. Viņa nesaprot. Viņas antiklerikālisms no jauna nikni iedegas, turklāt ciešanas izplatās arī ģimenē. [..]

Antonio Marija Sikari (Antonio Maria Sicari)