Sociālais garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Runājot par svētuma sociālo dimensiju, Džakvinta apliecina, ka svētais ir sociāls cilvēks. Jo svētais, kā to rāda svēto vēsture, piedalās visu satikto, visu blakus esošo un cilvēces kā kopuma priekā un cerībās, grūtībās un problēmās. Personīgais svētums un sociālais svētums ir divas tās pašas svētuma dimensijas formas, tās nevar atdalīt. Džakvinta raksta: “Šodien pirmais svētuma priekšnosacījums tātad ir pieskaņoties konkrētajam vēstures brīdim.„ Pirmais nosacījums ir pazīt savu laiku un visu tam raksturīgo. Nepieciešams tātad pazīt realitāti, kurā dzīvojam. Bet šo pasauli, šo realitāti ir jāmīl. Jo pasaule nav ne zvaigznes, ne saule, ne mēness, ne koki. Pasauli veido vīrieši un sievietes, mūsu brāļi, par kuriem Jēzus Kristus ir miris pie krusta, pie kuriem Kristus mūs ir sūtījis un mūs sūta kā savus apustuļus un pret kuriem mums jāizjūt mīlestība. Tāpēc ir nepieciešama spēja un drosme, lai varētu arī šajā pasaulē atrast pozitīvos aspektus. Bet arī spēja atklāt to, kas tajā ir nepareizs.

Vēl viena svētajiem raksturīga sociāla iezīme ir svēto mūsdienīgums. Nepieciešams iepazīt mūsu laika vajadzības, lai par tām lūgtos. Lai darbotos lūgšanā un ar lūgšanas spēku. Nepieciešams būt svētajiem šodien, svētajiem, kas jūt atbildību par to, ko Kungs ir uzlicis uz viņu pleciem. Smagumu, kuru ir jāiemīl un par kuru ir jālūdzas.

Tā aicinājumam uz svētumu ir trīs būtiskas dimensijas: personīgā dimensija, sociālā dimensija, Baznīcas dimensija. Un Baznīca ir tā Baznīca, kurā es konkrēti dzīvoju. Tā ir vietējā Baznīca, kopiena, kurai es piederu un kurā izdzīvoju savu kristīgo dzīvi. Šī ir vieta, kur man tiek sniegta svētuma dāvana, bet arī kur es esmu aicināts to nodot tālāk. Tātad ir saprotams, cik ļoti nepieciešams ir dot vietu aicinājumam uz svētumu evaņģelizācijas darbā, katehēzē, ikdienas pastorālajās aktivitātēs, bērnu un jauniešu kristīgajā formācijā. Varbūt parasti nekad nerunājam par aicinājumu uz svētumu saistībā ar ikdienas pastorālajām aktivitātēm. Varbūt tāpēc, ka mums ir mazliet bail. Katrs kristītais, atbildot aicinājumam uz svētumu, rāda tādā veidā savas Baznīcas kopienas svētumu un dod pienesumu, lai tajā atmirdzētu svētais Dieva Vaigs. Viņš uzņemas atbildīgi līdzdarboties, lai padarītu ticamu aicinājumu uz svētumu kā kristīgās dzīves augsto formu, kā pilnībā izdevušos cilvēka dzīvi, spējīgu atbildēt Jēzus plānam – esiet pilnīgi, kā ir pilnīgs jūsu Tēvs debesīs –, un lai piepildītu to, ko ir mācījis Otrais Vatikāna koncils – ikviens, kas seko Kristum, pilnīgajam Cilvēkam, kļūst arī vairāk cilvēks. Prof. Don Gaetano Zito

Ğimenes garīgums

Lumen Gentium, 8. nodaļa

Kā Kristus taču ir ticis Tēva sūtīts “sludināt evaņģēliju nabagiem un dziedināt tos, kam satriekta sirds” (Lk 4, 18), “meklēt un pestīt to, kas bija zudis” (Lk 19, 10), tā arī Bazīca ar sirsnīgām rūpēm gādā par tiem, ko skāris cilvēciskais vājums, vēl vairāk – atpazīst nabadzīgajos un cietošajos sava Dibinātāja, nabadzīga un cietoša, attēlu, steidzas atvieglot viņu postu, cenšoties kalpot Kristum. Bet kamēr Kristus, “svēts, nevainīgs, neaptraipīts” (Ebr 7, 26), nepazina grēku (sal. 2 Kor 5, 21) un nāca vienīgi ar mērķi izlīdzināt tautas grēkus (sal. 2 Ebr 2, 17), Baznīca, kas savā klēpī iekļauj grēciniekus un līdz ar to ir gan svēta, gan tajā pašā laikā tāda, kurai allaž ir nepieciešama attīrīšana, pastāvīgi turpina savu gandarīšanas un atjaunošanās ceļu.

Baznīca “turpina savu svētceļojumu starp pasaules vajāšanām un Dieva mierinājumiem”, pasludinot Kunga ciešanas un nāvi, iekams Viņš nāks (sal. 1 Kor 11, 26). No augšāmceltā Kunga labestības tā ņem spēku, lai ar pacietību un mīlestību uzvarētu bēdas un grūtības, kas nāk gan no tās iekšienes, gan no ārpuses, un lai pasaules vidū ar uzticību, ja arī ne pilnīgā veidā, liecinātu par Viņa noslēpumu – līdz pat laiku beigām, kad tas tiks pasludināts gaismas pilnībā.

No Guljelmo Džakvintas rakstiem

Jēzus ir Glābējs – vienīgi un pilnīgi Glābējs, ne abstraktā veidā, bet konkrētā - un glābj manu dvēseli. Ejot no vispārīgā uz specifisko, uz indivīdu, ejot no cilvēces uz manu dvēseli, man jāsaka, ka Jēzus ir mans Glābējs, ka Viņš vienīgi un pilnīgi ir domājis par mani: dilexit me. Tātad Vārds iemiesojas, mani pievelk pie sevis, mani iesaista savā īpašajā kārtā, mani pārveido sevī un mani paceļ godā. Visa Jēzus dzīve nekas nav cits kā šī manis meklēšana, manis iesaistīšana Viņā, pārveidošana, pagodināšana. Viņš ir nācis šajā pasaulē manis dēļ, mani mīlējis, sevi upurējis un sevi pilnīgi atdevis manis dēļ. (“Gesù” (Jēzus).)

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Liecība par Dieva kalpu Guljelmo Džakvintu

“Es atnācu pie Tevis, Mācītāj, (..)

Tu man stāstīji par izkaltušām ūdens tvertnēm,

Kur cilvēkbērni dzer netīra ūdens duļķes

Un mirst, saindēti ar šķietami patiesas dzīves ilūzijām.

Velti Tu sauc garāmgājējiem,

Ka vienīgi Tu esi patiesās dzīvības avots

Un ka ir bezjēdzīgi to meklēt citur.

Viņi paiet garām, skeptiski un virspusēji,

Tad attālinās, iegrimdami pasaules tuksnesī.

Un Tu paliec viens

Ar savām dievišķajām slāpēm pēc dvēselēm,

Bezspēcīgs cilvēciskās vienaldzības priekšā.

Bet tagad, Kungs, es esmu Tevi sastapis,

Un vismaz es vēlos atveldzēties Tevī

Un ļaut, lai Tava dzīve pilnībā piepilda manu dvēseli.

Bet es nepalikšu šeit sēžam pie Tavām kājām

Atrastās laimes maigumā.

Arī es došos tuksnesī, lai meklētu

Izslāpušas dvēseles starp nāvi nesošām ļaunuma peļķēm.

Es ceru, ka neatgriezīšos viens.

Bet, ja grēka valdzinājums vai vienaldzība

Mēģinātu kavēt manus soļus,

Tad Tu, kas pazīsti sirdis,

Liec man degt arvien lielākām slāpēm,

Kas man mudinātu atgriezties pie Tevis

Un baudīt Tevī no jauna dievišķās sātības saldumu. Amen.”

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

Un viņš noslēdz – Amen, lai tā notiek. Un arī es vēlos noslēgt ar šo novēlējumu mums visiem un katram, lai mēs apzinātos šo milzīgo dievišķo mīlestību, ko Viņš vēlas mums dot. Un lai mēs tiešām arvien vairāk apzinātos, ka svētums – tā nav dažu cilvēku privilēģija. Tiešām Dievs vēlas, lai mēs visi būtu svēti, un mums jāsāk ar pavisam vienkāršām lietām, vienkāršu uzticību, uzticību būt tajā vietā, kur Dievs mūs ir nolicis. Tā ir mūsu vieta, un mums nav jāapskauž citi par viņu vietu. Un lai Dievs pats mums palīdz, protams, ar Dievmātes Marijas aizbildniecību, kā Džakvinta teica, Paļāvības Dievmāti. Paldies! Baiba Brudere, Dr. theol.

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

No II Koncila Dekrēta par ekumenismu Unitatis redintegratio

Šodien daudzviet pasaulē Svētā Gara žēlastības iedvesmā ar lūgšanām, vārdiem un darbiem tiek veltīts ne mazums pūļu tam, lai sasniegtu pilnīgu vienotību, kādu vēlas Jēzus Kristus. Šis svētais Koncils aicina visus ticīgos katoļus pazīt laika zīmes un aktīvi iesaistīties ekumeniskajos centienos.

Ekumeniskā kustība – tās ir iniciatīvas un aktivitātes, kuras atbilst dažādām Baznīcas vajadzībām un laikmeta apstākļiem un kuru mērķis ir veicināt kristiešu vienotību. Vispirms tie ir centieni izskaust tādu vārdu lietošanu, spriedumus un rīcību, kas pēc taisnības un patiesības neatbilst šķirto brāļu stāvoklim un tādējādi sarežģī attiecības ar viņiem. Tas ir arī dialogs ar kompetentiem un attiecīgi izglītotiem dažādu Baznīcu vai kopienu ekspertiem reliģiskā garā organizētās kristiešu sapulcēs, kurās katrs pēc iespējas dziļāk izskaidro savas kopienas doktrīnu un skaidri izklāsta to, kādas ir tai raksturīgās iezīmes. Šādā dialogā ir iespējams labāk iepazīt un taisnīgāk novērtēt katras kopienas doktrīnu un dzīvi.

Tādējādi tiek sagatavots ceļš plašākai šo kopienu sadarbībai, kas norit, veicot uzdevumus kopējam labumam, ko rosina darīt ikviena kristieša sirdsapziņa, un, kur tas iespējams, tās pulcējas uz kopīgu lūgšanu. Visbeidzot, katrs lai pārbauda savu uzticību Kristus gribai attiecībā uz Baznīcu un tad atbilstoši sāk atjaunotni un pārveidi.