2014. gada 1. septembris

Baznīca ir Kristus turpinājums, tā ir Kristus pilnība. Kristus ir vēsturiski klātesošs caur Baznīcu un, tātad, Baznīca turpina Kristu, jauno cilvēku. Baznīca ir Kristus turpinājums vēsturē, laikā un telpā.⁸

2014. gada 2. septembris

Baznīcā mēs caur sakramentiem dzimstam, augam un darbojamies kā jauni cilvēki. No vienas puses sakramenti mūsos veido jauno cilvēku, bet no otras puses, mūs veido par jauno cilvēku veidotājiem. Tātad, mums ir uzlikta dubulta pārbaude: cik mēs caur sakramentiem esam ļāvušies tikt veidoti no jauna, cik caur sakramentiem mēs paši esam kļuvuši par jaunu cilvēku veidotājiem, tātad, cik mums ir izdevies sev apkārt sēt šo jaunumu.⁸

2014. gada 3. septembris

Sevus Jahwè ir noliecies mazgājot apustuļiem kājas, lai mums mācītu kalpošanu. Kalpošana ir Baznīcas un jaunā cilvēka jaunums un raksturība.⁸

2014. gada 4. septembris

Baznīca ir jauna svētceļojoša realitāte, kas var uzsākt skandēt Izceļošanas grāmatas salmu. Tā ir Baznīca, kas savā veidā ciešs, tā ir Baznīca, kas tiecas uz augšu, tā ir Baznīca, kas dodas procesijā uz galamērķi, uz eschatos, kuru sasniegs vienīgi pēc laika. Tā ir Baznīca, kas ir ceļā uz punktu Omega, kas ir Kristus.⁸

2014. gada 5. septembris

Kādā veidā ir ticis īstenots šis Dieva mūžīgā Vārda, šī neradītā Vārda Dievmātes klēpī ieņemšanas noslēpums? Kādā veidā viņa kļūst par Māti? Kāda bija nemitīgā Svētā Gara palīdzība visā laika posmā, kad Dievmāte nesa savā klēpī Dieva mūžīgo Vārdu? To visu mums nav lemts zināt. Būsim priecīgi šī noslēpuma priekšā nomesties ceļos un pielūgt, neuzstājot iet tālāk, jo tie ir vissvētākie, visaugstākie un visdelikātākie noslēpumi, kādus varam rast mūsu ticībā. Nekautrēsimies sacīt, ka nepazīstam noslēpumu, jo, ja mēs pazītu noslēpumu, tad tas vairs nebūtu noslēpums. Mēs zinām vienīgi to, ka Kristus ir dzimis no Dievmātes Svētā Gara darbības rezultātā.⁸

2014. gada 6. septembris

Baznīca dzimst no Svētā Gara un savā veidā tiek atpirkta ar Kristus asinīm. No Kristus ar šķēpu pārdurtā sāna, pēc Baznīcas tēvu interpretācijas, rodas Baznīcu veidojošie sakramenti, tas ir, Kristības ūdens un Euharistijas asinis.⁸

2014. gada 7. septembris

Kad tiek runāts par Baznīcu, es jūs lūdzu daudz mīlēt, vēl vairāk lūgties un netiesāt. Kādēļ? Tādēļ, ka neviens no mums nevar zināt to, kādā veidā Svētais Gars darbojas.⁸

2014. gada 8. septembris

Ko mēs varam lūgt Dievmātei? Visu, jo mums ir nepieciešamas daudzas lietas un viņa, kas ir Māte, mūs saprot. Jo īpaši vienu lietu mums ir jālūdz: lai viņa mums dāvā žēlastību ieiet noslēpumainajā mīlestības pasaulē, ko mēs varam nojaust vienīgi caur pieredzi.

Lūgsim Dievmātei par mums pašiem, par citiem, par tuviem un par tāliem, lai mēs prastu ieiet šajā noslēpumainajā mīlestības pasaulē, šajā Jēzus pasaulē, Svētā Gara pasaulē, Euharistijas pasaulē. (no Di te si dicono cose stupende [Dižas lietas ir teiktas par tevi])

2014. gada 9. septembris

Jēzus nesniedz paskaidrojumu, vienīgi runā par Svētā Gara mistisko klātbūtni un mēs nezinām ne no kurienes nāk un ne uz kurieni ved. Mēs zinām vienīgi, ka ir noslēpumaina klātbūtne. Tas ir kā vējš, kuru jūti, bet nezini ne no kurienes nāk, ne uz kurieni tevi ved. Tas ir tāpēc, ka Svētais Gars pārņem mūsu dvēseli un mūsu uzdevums ir vienīgi ticībā aizvērt acis un ļauties, lai Gars mūs vada. Varētu teikt, ka tas ir liels ticības akts Svētajā Garā, kuru mums ir jāveic noteiktu izvēļu brīžos.⁸

2014. gada 10. septembris

Vecās Derības tauta dzimst Svētā Gara darbības rezultātā. Tas ir Svētais Gars, kas darbojas uz patriarhiem, kuri ir izvēlētās tautas senči, pēc tam Viņš kopumā palīdz izvēlētajai tautai, taču nerada izvēlētās tautas locekļus, jo tie dzimst dabīgā ceļā. Jaunajā Baznīcā Svētais Gars ne tikai ir klātesošs izvēlētajai tautai, bet arī rada jaunus izvēlētās tautas locekļus. Mēs esam – varbūt tas ir spēcīgi teikts, taču mēģiniet to saprast – Svētā Gara darbs, mēs esam Svētā Gara dzemdināti, mēs esam Svētā Gara bērni.⁸

2014. gada 11. septembris

Tiesa, ka Svētā Gara neredzamā darbība ir reāla, ir nepārtraukta. Līdzīgi kā Kristus ir šīs gaismas un šīs nemitīgās spožās ēnas, Kristus dzīvē un dvēselē klātesošā Svētā Gara apņemts, tāpat tas ir arī ar mums. Kamēr vien mēs esam žēlastības stāvoklī, šī iemājošanas īstenība, kas vēlāk izplūst mūsu dzīvē, mūsu darbībās, ir pastāvīga. Kamēr vien mēs esam žēlastības stāvoklī, Svētais Gars no mums neattālinās un veido mūsos jauno cilvēku.⁸

2014. gada 12. septembris

Nāk Kristus, taču nāk agonējošs Kristus, kuram ir jācīnās. Tātad, tieši tas mums parādīs, kādām ir jābūt jaunā cilvēka raksturīpašībām: agonējošs cilvēks, cīņas cilvēks, cilvēks, kuram nav viegls, ērts ceļš. Kristus agonija, vēl pirms Ģetzemanes, izpaužas visa Viņa ceļa garumā.⁸

2014. gada 13. septembris

Jāsaka, ka Kristus – jaunais cilvēks patiešām ir nācis mūsu vidū, ir dzīvojis kopā ar mums, mūsu vidū kā agonējošs cilvēks, kā cilvēks, kas cīnās. Tātad, no tā izriet, ka vakar, šodien un rīt Baznīcas dzīve, jauno cilvēku sabiedrība, nevar nebūt šīs agonijas iezīmēta.⁸

2014. gada 14. septembris

No krusta Jēzus lika izskanēt savējiem un visai pasaulei “sitio” (slāpes), kas nav vajadzība pēc ūdens, bet gan dedzība pēc dvēselēm. Visa sava Kalvārijas ceļa garumā Viņam sāpēja dvēseļu dēļ, pēc tam Viņš izcieta mokošo krustā sišanu. Dvēseļu dēļ Viņš, jau būdams agonējošs, bija gatavs atdot savu dzīvību. Viņš uz tām vērš skaidru lūgumu, lai tās neaizmistu Viņa mīlestības dāvanu. Milzīgo, vēl vairāk – bezgalīgo mīlestību, kas sevi dāvā bez jebkāda mēra. Kristus, varēdams mūs izglābt ar vienu vienīgu savu asins lāsi, tās izlej visas, nonākdams līdz šausmīgai nāvei uz krusta, jo vēlas mūs spiest Viņu iemīlēt.

Tā ir mīlestības uguns, kas deg Viņa dvēselē un kuru Viņš vēlas redzēt aizdegtu arī mūsu sirdīs. (Racemi [Ķekari]).

2014. gada 15. septembris

Dievmāte, Kristus māte stāvēja blakus krustam gaidot šo nāvi, kurai vajadzēja atbrīvot cilvēci un, tātad, ikvienu no mums. Tieši šajā brīdī Dievmāte kļūst par sievieti, kas cieš dzemdību mokas, lai varētu piedzimt viņas dēls (sal. Atkl 12, 2). Sāpēs Marija mūs dzemdina krusta pakājē: tieši šeit īstenojas viņas līdzatpestīšanas mātišķība. (no Di te si dicono cose stupende [Dižas lietas ir teiktas par tevi])

2014. gada 16. septembris

Centīsimies sev apkārt veidot šo mums raksturīgo daļu, labi uzrūgušu mīklu, jauno mīklu, kas spējīga kļūt par ieraugu. Raudzēsim personas, raudzēsim personas, lai tās kļūst par ieraugu. Tādam vajadzētu būt mūsu pienākumam, es pat teiktu - ambīcijai. Lai to izdarītu mums ir jābūt patiesības drosmei, pilnīgai patiesībai, kuru mēs nevaram un kuru mums nevajag saldināt, tas ir, apkaisīt ar cukuru, lai to padarītu vairāk vai mazāk medainu.⁸

2014. gada 17. septembris

Magnificat pamatlīnija ir tāda, ka cilvēkam vajadzētu ieņemt pazemīgu stāvokli, tas ir, veikt Dieva, kas ir Viss iepazīšanu, vadoties no savas niecības pieredzes. Brīdī, kad cilvēks ir uzsācis šo niecības pieredzi, tiek cildināta tā kurš ir Viss pieredze. Tad Dievs var darboties dvēselē mierīgi, bez apdraudējuma, ka cilvēks kļūtu iedomīgs un piedēvētu sev darbības efektu. Tātad, Dieva cildināšana vēlas brīvu telpu, pilnībā brīvu telpu cilvēkā, lai nevis ar cilvēka nabadzību, bet gan ar cilvēka niecību varētu darboties pilnīgi, brīvi un veikt vislielākās lietas.⁸

2014. gada 18. septembris

Ja Vārds ir izvēlējies piedzimt nabadzīgs, pieticīgā sociālā stāvoklī, tad tas nav bijis tādēļ, lai garīgi izceltu vienu sociālo klasi, ne arī, lai mācītu nedabīgu pauperismu (tulk. -masu nabadzību). Viņš ir vēlējies šādu dzīves veidu, lai mums palīdzētu pārvarēt egoismu, ambīcijas, alkas pēc bagātības, augstprātību un sniegt cilvēcei ideālu cilvēku, kurš ar savu brālīgo labestību un altruismu būtu spējīgs veidot citādu un labāku pasauli, brāļu un draugu pasauli.⁹

2014. gada 19. septembris

Evaņģelizācijai un cilvēciskai iniciatīvai ir dziļas kopējas saites. Tomēr būtu kļūdaini reducēt Baznīcas veikto atbrīvošanu uz tīri laicīgu dimensiju. Evaņģelizācijas sludinātajai atbrīvošanai ir jāaplūko cilvēks visā viņa pilnībā un cilvēciskas brīvības sludināšana nevar aizstāt Valstības sludināšanu. Ir svarīgi un neatliekami veidot daudz cilvēciskākas struktūras, taču tas viss maz ko līdz, ja nav sirds atgriešanās. Vēl jo vairāk, Baznīca nevar pieņemt atbrīvošanu, kas notiek vardarbīgā ceļā.⁹

2014. gada 20. septembris

Ir skaidri redzams, ka mums vairs nav jācenšas nonākt pie vienkāršas pasaules “iedzīvināšanas”, toties vajadzētu tiekties līdz pat “sabiedriskās īstenības sakralizācijai”9

2014. gada 21. septembris

Tātad mēs esam brāļi, jo esam viena un tā paša Dieva bērni, kuri vecākā brāļa, Jēzus Kristus atpestīti lūdzam “Mūsu Tēvu” un visi personīgi un kolektīvi esam aicināti sniegt Tēvam un Kristum pilnīgu mīlestības atbildi. Mūsu brālība nebalstās vienīgi uz fizisko asiņu kopienu, kas nāk no pirmā cilvēka un no Dieva nākošas esmes, bet arī no Kristus žēlastības vienreizīguma, kas mūs vieno tikpat kā ar dievišķajām garīgām asinīm.⁹

2014. gada 22. septembris

Arī mēs, Mūžīgā svētceļnieki, esam ceļā uz Tēvu, kurš mums ir devis trīskāršu atpestījošu, ekleziālu un svētdarošu vispārējo aicinājumu. Mēs esam brāļi ne tikai tāpēc, ka esam nākuši no Viņa, Tēva, bet arī tāpēc, ka mums visiem ir jāatgriežas pie Viņa mīlestības. Tieši šī kopējā atgriešanās pie Viņa rada attiecības, kas ir daudz plašākas un gandrīz vai robežojošās ar pietas brālīgām saitēm. Mums vienam pret otru ir jāizturas, jāpalīdz, jāmīl kā brāļiem, kuri kopīgi cenšas nonākt pie Tēva mīlestības. Ja tādam ir jābūt garīgās dzīves kanonam, tad kāpēc gan lai tas nekļūtu arī par sabiedriskās dzīves kanonu?⁹

2014. gada 23. septembris

Kristus ir dzīvojis mīlestībā, par savu mīlestības mācību ir samaksājis ar nāvi un kā testamentu ir vēlējies atstāt lielo sociālās mīlestības principu: no tā atpazīs (pārējie, sabiedrība) ka esat mani mācekļi (Jņ 13, 35). Mīlestība, kura var un kurai ir jābūt sociālai, taču ar nosacījumu, ka pēc dabas un ievirzes tai ir jābūt kristoloģiskai (Mīliet, kā es jūs esmu mīlējis - Jņ 13, 34) un trīsvienīgai (Tu manī un es viņos – Jņ 17, 23).⁹

2014. gada 24. septembris

Gluži kā svētdarošā žēlastība ir iesākums svētumam, kas ir žēlastības augstākā pakāpe, tāpat arī kristīgā brālība ir sākums garīgajai brālībai, kas ir brālības visaugstākā pakāpe. Kā mēs varam un mums ir jārunā par svētumu, tāpat mēs varam un mums ir jārunā par garīgo brālību.⁹

2014. gada 25. septembris

Svētums nav kaut kas tāds, kas nāk no kaut kurienes, no ārpuses, kā, piemēram, Dieva Vārds; un nav arī nekas tāds, kas nāk tikai no mums un mūsu iekšējās pasaules. Svētums rodas Svētā Gara darbības dēļ.

No tā izriet nepieciešamība visas mūsu garīgās dzīves laikā dot vietu Svētajam Garam, jo tikai viņš veido svētumu mūsos vai, precīzāk sakot, veido mūsos Kristus vaigu.¹⁰

2014. gada 26. septembris

Kristus ir svēts, jo ir iemiesotais Dieva Vārds. Mums bez šaubām ir jāmīl pārliecinātais, bet arī jūtīgais Jēzus–Cilvēks ar beznosacījumu mīlestību, taču nevar aizmirst, ka Viņš nav tikai cilvēks, bet ir arī Dievs. Pat vēl vairāk, pirmkārt, viņš ir Dievs, kurš iemiesojies un pieņēmis cilvēka apveidu. Tādēļ sakām, ka Jēzū apvienojas divas dabas, bet ir viena dievišķā Vārda persona.

Jēzus ir svēts, jo ir iemiesotais Dieva Vārds un ir ieņemts no Svētā Gara. Te jārunā par diviem būtiskiem aspektiem, kaut arī pirmais ir tas, kurš nešaubīgi mūs ieved pilnīgi transcendentā un nebeidzamā laukā.¹⁰

2014. gada 27. septembris

Kad vēlamies sevi pārbaudīt, pietiek paņemt Evaņģēliju, redzēt Kristus dzīvi un jautāt sev: kāda ir mana pazemība, mana mīlestība, mana augstsirdība? Tad ir jāprot saskatīt, cik pazemīgs, nabadzīgs un devīgs ir bijis Kristus, lai saprastu to, kādiem mums jābūt.¹⁰

2014. gada 28. septembris

No Kristus mums jāmācās jebkura labā īpašība, bet vissvarīgākais ir apgūt Viņa beznosacījumu veltīšanos. Jēzus ir pilnīgi ziedojis sevi, atdevis visu, atteicies no tā, izgājis pats no sevis, nav paturējis sev neko, ja nu vienīgi vārdus, un tāpēc pavada savu laiku runājot. Savu laiku! Jēzum nav sava laika, varētu pat teikt, ka Viņš ir cilvēks bez sava laika un telpas.¹⁰

2014. gada 29. septembris

Jēzus nekad nav darījis brīnumus sevis dēļ (piemēram, pārvērtis akmeņus par maizi, kā to gribētu pierādīt apokrifi), bet tikai un vienīgi citu labā – Viņš ir atdevis sevi pilnībā un bez noteikumiem. Tas ir aicinājums mācīties dot bez nosacījumiem, būt vienmēr tādiem, kas gatavi teikt savu jā bez laika rezervēšanas tikai sev, nebūt tādiem, ko citi nevar aiztikt.¹⁰

2014. gada 30. septembris

Kristus noteikti nemitīgi un visu dienu atkārtoja Tēvam šo lūgšanu, kas ir Šema jeb svētuma lūgšana, jo mīlēt Kungu no visas sirds, spēka, dvēseles un gara nozīmē karsti ilgoties pēc svētuma. Kuram tas izdodas, tas ir patiesi svēts. (..)Kristus lūgšana liek to salīdzināt ar mūsu lūgšanu un jautāt sev, cik daudz laika tai veltījam, kāda tā ir un cik bieži lūdzamies.¹⁰