2014. gada 1. marts

Dievmātei pret mums, līdzīgi kā pret Jēzu, pret Dievu, ir mīlestība, kas sākusies laikā un kas vairs neizsīkst. Kā toreiz viņa bija mūsu Māte, tāpat ir arī šodien, un, tātad, viņa mums nepārtraukti palīdz. Lūk, kāpēc mēs tik ļoti uz viņu paļaujamies un piesaucam, jo viņa patiešām ir mūsu Māte, kas mūs ir garīgi dzemdinājusi, kaut arī tas ir potenciālā veidā. Tas īstenojas tagad, laikā, gadsimtu gaitā. Tāda ir viņas mātišķība.³

2014. gada 2. marts – Paļāvības Dievmātes bezvainīgās sirds svētki

Kas cilvēciski šķiet absurds un kas tāds patiešām arī ir, to Dievmāte pieņem ticībā un to uzlūko paļāvīgi ar rāmumu un uzticību. Tāds ir Dieva, kurš sevi pazemina, noslēpums. Dieva mīlestības uz cilvēci noslēpums, kurš izvēlas tik līkumainu un dīvainu ceļu, ka varētu samulsināt jebkuru, atstāj iespaidu arī uz Dievmāti, kura meditē, mēģina padziļināt un ir paļāvīga. Marija vienmēr pieņem, tieši tāpēc, ka sevi ir atdevusi, ka ir atvērta, pat tad, kad nāk vistrauksmainākie, visvētrainākie viņas dzīves brīži blakus Dēlam, pat tad, kad cilvēki noraida viņas Dēlu.

Lūk kur Dievmāte rod savu paļāvību un kur arī mēs varam rast paļāvību, rāmumu, pārliecību: pilnīgā atvērtībā un pieņemšanā. Lai arī ko Kungs no mums vēlētos, mums ir jābūt atvērtiem un šajā atvērtībā, šajā pieņemšanā pastāv mūsu rāmuma sakne.

Lai Paļāvības Dievmāte, nabadzīgā, atvērtā Dievmāte, kas gatava pieņemt, mums iemāca šo pieņemšanas un no tā izrietošās paļāvīgās uzticības noslēpumu. Lai viņa mums iemāca paļāvību Dieva mīlestības noslēpumam. (Paļāvības Dievmātes svētki, 1977. gada 20. februāris)

2014. gada 3. marts

Kungs ar mīlestību un mīlestības dēļ ir radījis sauli, zvaigznes, jeb kā teiktu svētais Francisks - spožās, gaismas pilnās zvaigznes, tātad, visa zvaigžņu, augu, ūdens, cilvēka kā radības radīšana ietver sevī mīlestības elementu. Mēs un tāpat arī visa radība ir šī mīlestības elementa, kas ir dzīve Dievā, nesēja. Tam visam, kā mēs to jau labi zinām, ir īpaša nozīme attiecībās ar cilvēku, kurā Dievs ir īstenojis vislielāko savu mīlestības nodomu.⁴

2014. gada 4. marts

Dievs kurš rada vēlas mīlestību. Dievs, kurš rada cilvēku vēlas apzinātu mīlestību. Dievs, kurš paaugstina cilvēku līdz hipostātiskai vienībai, vēlas no viņa maksimālo mīlestību, tātad, Kristus ir cilvēces mīlestības uz Trīsvienību maksimālā izpausme.⁴

2014. gada 5. marts, Pelnu trešdiena, Lielā gavēņa sākums

Jēzus patiešām ir dzīvojis mīlestībā, kuru mums vajadzētu saukt par radikālu. Tā ir Kristus mīlestības radikalitāte, kuru mēs dēvējam arī par maksimālisma dialektiku. Kristus to ir lietojis attiecībā pret Tēvu un pret mums – brāļiem un caur savu Evaņģēliju ir mācījis, ka mums ir jāseko šajā maksimālisma dialektikā attiecībās ar Dievu un brāļiem.⁴

2014. gada 6. marts

Mēs, kuri esam sapratuši mīlestības Dieva nepieciešamību pēc cilvēces mīlestības, vēlamies palīdzēt cilvēcei īstenot šo mīlestības sirdspukstu uz Viņu. Ievērojiet, ka šajā teikumā ir precīzs mūsu mērķa un mūsu apustulāta apraksts. Esam sapratuši, ka Dievs vēlas būt mīlēts un mēs vēlamies palīdzēt cilvēcei mīlēt Kungu.⁴

2014. gada 7. marts

Mēs to zinām, ka Svētais Gars mājo mūsos. Mēs apgalvojam, ka Svētais Gars mums dāvā žēlastību. Jā, bez šaubām, taču svētais Pāvils uzsver citu aspektu: Svētais Gars mums dāvā mīlestību. Tātad, pirmā dāvana, pirmā vispārējā harizma ir mīlestība.⁴

2014. gada 8. marts

Grēksūdzes sakraments – vai es to izjūtu kā smagumu, kas jānoveļ? Jo vēlāk es to atlieku, jo labāk, tikpat jau nav mana, bet gan viņu vaina, tikpat jau ir grūti. Vai manī nav radusies šāda grēksūdzes sakramenta novelšanas psiholoģija? Vai arī, gluži pretēji – to mīlu un izjūtu kā dzīvības avotu manā gandarīšanas ceļā?⁶

2014. gada 9. marts

Tiek runāts par pastāvīgu darbu, par slīpēšanas darbu, kuru nekad nevaram pārtraukt, jo kā jau teicu iepriekš, ka garīgajā dzīvē nepastāv galīgais. Svētais Pāvils ir sacījis: „Kurš stāv kājās, lai uzmanās, ka nepakrīt”. Tātad, mums visiem nepieciešams turpināt šo pārveidošanās darbu nabadzīgajā Kristū, atmestajā Kristū, noslīpētajā Kristū, atmestajā akmenī, sāpēs apstrādātajā akmenī. Kā jau iepriekš sacīju, šeit tiek runāts par darbu, kas ir tik būtisks mūsu garīgumā, tātad, vai nu mēs to veiksim paši vai arī to piespiedīsim darīt Kungam.⁶

2014. gada 10. marts

Mācīsim cilvēkiem, ka vienīgā īstenība, kas izglābj ir mīlestība, un, ka nav citas īstenības, kas glābtu, kā vien mīlestība.⁶

2014. gada 11. marts

Šai pasaulei, kurā valda netaisnība, egoisms, mantrausība, alkatība, nevajag atkārtot: „mīlēsim viens otru”, bet gan: „mīlēsim Dievu, jo Viņš pirmais mūs ir mīlējis”. Tātad, ja mēs patiešām mīlēsim Dievu, tad arī mīlēsim viens otru. Mums ir jābūt drosmei šīs lietas teikt ne tikai citiem, bet arī sacīt mūsu starpā un atkārtot sev pašiem. Mīlēsim Dievu, kurš mūs pirmais ir mīlējis!⁴

2014. gada 12. marts

Lūk, manuprāt, būtiska lieta – jāizdodas atrast dvēseles, kuras saprastu, ka tām jāmīl Dievs personīgi, līdz pat kļūšanai par svētiem. Jāizdodas atrast dvēseles, kuras saprastu, ka tām jāmīl tuvākais, kā Kristus viņu ir mīlējis, tām jāiemāca, kā pirmo mīlestības veidu – mīlēt Dievu. Mūsu pirmajam kopējam darbam, pirmajai kustības Pro Sanctitate nozīmei vajadzētu būt šādai: veidot dvēseles, kuras būtu pārliecinātas, ka tām ir jāmīl Kungs un ka tām ir jāveic mīlestības apustulāts pret Kungu.⁴

2014. gada 13. marts

Nevar būt nobriedusi cerība, ja nav nobriedusi ticība, ja nav nobriedusi mīlestība.⁴

2014. gada 14. marts

Kādām vajadzētu būt mūsu pūlēm? Censties veidot personu starpā attiecības, kas balstītas uz garīgā brālīguma principiem. Ne vienmēr mums izdosies pārmainīt struktūras, taču mēs vismaz varam virzīties uz to, lai cilvēku savstarpējās attiecībās viņi atcerētos, ka ir brāļi, ka ir viena Tēva bērni „ceļā uz” un, ka visiem kopīgi ir jāveido šī māja. Tieši šeit ir vietā mūsu pieņēmums, svēto utopija.⁴

2014. gada 15. marts

Man ir jābūt svētam, kad esmu ģimenē, kad esmu Baznīcā, kad esmu asociācijā, kad esmu draudzē, kad esmu darbā, kad spēlēju tenisu vai golfu. Man ir jābūt svētam ik brīdi, manās personiskajās attiecībās, manās sabiedriskajās attiecībās, lai es būtu akciju tirgotājs, ierēdnis, augsts bankas direktors, nabaga strādnieks vai nabaga ogļracis. Visās manās attiecībās, kā personiskajās tā arī sabiedriskajās man ir jābūt svētam.⁴

2014. gada 16. marts

Mums ir vajadzīgi ne tikvien svēti cilvēki, ne tikvien cilvēki, kuri dzīvo svēti visās dzīves situācijās, bet arī cilvēki, kas savas attiecības ar citiem cilvēkiem noved līdz maksimālai mīlestības pakāpei. Iedomājieties svētu biroja vadītāju, kurš ienes garīgo brālību attiecībās ar dežurantu, attiecībās ar to, ar kuru ir visgrūtāk, attiecībās ar ierēdni. Iedomājieties dežurantu, kurš ienes garīgo brālību attiecībās ar cilvēkiem, kuri ir atnākuši un nīkst birojā, kuriem ir jāiet uz priekšu un atpakaļ vai jārunā ar kādu biroja vai nodaļas vadītāju. Brālība, mīlestība, labestība, maigums, elegance, garīgā brālība!⁴

2014. gada 17. marts

Lai īstenotu gandarīšanas ceļu ir kāds īpašs spēks, kuru ir vēlējies Kristus un kuru norāda Baznīca – tas ir gandarīšanas sakraments. Ja mēs to uzlūkojam šādi, tad tas vairs nebūs kā kaut kas grūts, bet gan kā nepieciešamība. Es to dēvēju par gandarīšanas ceļa sakramentalizāciju.⁶

2014. gada 18. marts

Dabiskā un pārdabiskā paļāvība. Paļāvība uz cilvēku un paļāvība uz Kungu. Tātad, dabiskā un pārdabiskā paļāvība uz cilvēku un uz Kungu. Uzticība un pārliecība. Kungs nekad mūs nav pametis, Kungs mums seko ar mātišķu maigumu, kas dažreiz pat apbur un aizkustina. Mums ir jābūt drosmei uzticēties Viņa mīlestībai un jābūt pārliecinātiem, ka Viņš mūs aizvedīs līdz galam.⁴

2014. gada 19. marts, Sv. Jāzeps

Jums pastāstīšu vienu lietu, kuru, iespējams, daudzi no jums jau zina. Es esmu ordinēts par priesteri 1939. gadā. Romas priesteru seminārā, no kura es nāku, parasti ordinācija notika Paļāvības Dievmātes svētkos un pirmā svētā Mise dienu vēlāk. Tātad, 18. februārī vajadzēja notikt ordinācijai un 19. februārī – pirmajai svētai Misei. Mēs bijām sagatavojušies uz tikšanos ar Paļāvības Dievmāti un arī piemiņas bildītes jau bija izdrukātas, taču, kad atnācām pie Marijas, viņa mums teica: „Ite ad Joseph! Ejiet pie Jāzepa!”.10. februārī nomira pāvests kurš ir Romas bīskaps, tāpēc mēs Romas priesteri nevarējām tikt ordinēti. Tieši pēc mēneša bija svētā Jāzepa svētki, tātad, uz piemiņas bildītēm ar roku pārlabojām februāri par martu un atradāmies Jāzepa priekšā prasot, vai viņš mūs vēlas. Un šķiet, ka mūs vēlējās! Šī epizode man daudz ko nozīmēja, jo šķiet, ka es iepriekš nebiju liels svētā Jāzepa godinātājs, taču pēc tam, kad tiku ordinēts viņa svētku dienā, biju spiests viņu mīlēt! No šī brīža es īpaši godinu šo svēto un ite ad Joseph ir palicis nemainīgs manī un tāpat ikvienā no mums. Tā nu šovakar es atkārtoju jums un arī pats sev: „Ejiet pie svētā Jāzepa, iesim pie svētā Jāzepa”. Kāpēc? Lai iemācītos vienu Kustībai noderīgu lietu, t.i., ikdienas svētumu. Protams, ja vēlamies atrast pilnīgus svētuma paraugus, tad ir jāvēršas pie Jēzus, Dieva Svētā un pie Marijas, bezvainīgi ieņemtās, taču ne jau vienīgi šajos tēlos ir ikdienišķā svētuma piemērs. Jēzus ir Dieva mūžīgais Vārds, Marija ir bezvainīgi ieņemtā. Jāzeps, toties, ir neapšaubāmi garīgi bagāts cilvēks, bet viņa svētums ir ikdienišķs, ārpus brīnumdaru shēmām. To ir viegli konstatēt: tad, kad Kungam ir jārunā ar Jāzepu, Viņš to neuzrunā ar eņģeļa palīdzību kā Mariju, bet gan sapnī. Tas mums ir svarīgi, jo kad runājam par svētumu, tad vienmēr runājam par ikdienišķo svētumu, t.i., par mīlestību uz Kungu un par pilnu atvērtību Viņa gribai, kā tas bija ar Jāzepu.

Tātad, iesim pie viņa ne tikai lai izlīdzinātu, bet arī lai viņš mums iemāca ikdienišķo svētumu, kas ir intimitāte ar Jēzu un ar Mariju. (No 1985. gada 19. marta homīlijas)

2014. gada 20. marts

Varbūt vēl nav īsta nojauta par Kustības svarīgumu, kā arī, no Oblāšu puses rodas zināmi pārpratumi, jo gadās, ka vienā brīdī Kustība var tikt pielīdzināta Oblāšu apustulātam. Kustība ir īstenība, kas pārsniedz Oblātes, kas pārspēj trīs Institūtus. Tā ir realitāte, kurā trīs Institūti iesaistās, lai to īstenotu, lai tajā dzīvotu, lai to stiprinātu. Ja nebūs Kustība, ja neizdosies īstenot Kustību, tad mums neizdosies īstenot arī mūsu apustuliskos plānus. Tāpēc es runāju par stiprināšanu, par universalitāti un par diversifikāciju (darbības paplašināšanu).Vienīgi caur Kustību trīs Institūti var saplūst kopā un nonākt pie maksimāliem rezultātiem, kas nebūtu vienīgi priesteru vai Animatoru vai Oblāšu rezultāti, bet gan šo trīs spēku, kuri iedzīvinātu citus vēl lielākus spēkus, rezultāti.⁴

2014. gada 21. marts

Tieši uz Krusta Kristus mūs ir mīlējis ar vislielāko mīlestību, citiem vārdiem sakot – tieši uz Krusta Kristus ir īstenojis maksimuma dialektiku, tieši Krusta pakājē Marija mūs ir mīlējusi ar vislielāko mīlestību, tieši tur Marija ir īstenojusi savu mīlestības dialektiku. Vasarsvētkos, Svētā Gara degošajā ugunī, gluži kā zieds, uzplaukst Baznīcas rītdiena, cerība. Marija dzīvo ar šo rītdienas cerības uguni, ar šiem apustuļiem, kas kļūst pārveidoti un cerībā velta sevi pasaulei.⁴

2014. gada 22. marts

Kāda ietekme uz manu garīgo dzīvi ir Adventa un Gavēņa laikam? Vai Adventa un Gavēņa laika beigās varu teikt, ka manī ir noticis kaut kas jauns? Kas tieši? Adventa laikā: pārveidošanās Vārdā, kas ir iztukšojis pats sevi, pieņemdams cilvēka formu, Jēzus nabadzību, Jēzus pazemību. Gavēnis: piedalīšanās Jēzus krusta teoloģijā. Tie ir ļoti konkrēti jautājumi, kuriem vēlāk vajadzētu būt arī praktiskām sekām.⁶

2014. gada 23. marts

Svētais Gars atkārto mūsos vārdus: „Abba, Tēvs”, kas ir vismaigākā un vispersoniskākā izteiksme ar kādu Kristus vēršas pie Tēva. Tēvs mīl Kristu mūsu dvēseles dziļumos, Dēls atkārto savu mīlestības izteiksmi, „Abba”, Svētais Gars mums ļauj iesaistīties caur Kristu šajā mīlestības dialektikā un ikviens no mums vēstures laika gaitā kļūst par Jēzus balss turpinājumu.⁵

2014. gada 24. marts

Jēzus ir nemainīgi vienots ar Tēvu. Viņa sirds visvibrējošākā stīga ir attiecības ar Tēvu, kura gribu ir nācis pildīt. Kristus lielā misija, Labā vēsts, ko viņš ir nācis nest cilvēkiem ir tāda, ka ir Tēvs, kurš mūs mīl un mūs gaida.⁵

2014. gada 25. marts

Ar agoniju un Krusta upuri, caur bezgalīgās mīlestības aktu, Kristus ar savu klātbūtni ir aizpildījis visu mūsu postu, apjukuma naktis un mūsu nespēku.⁵

2014. gada 26. marts

Jēzum lūgšana bija kā nemitīga doma un Viņš laupīja naktij laiku, lai varētu turpināt savu sarunu ar Tēvu, pat apgrūtinoša apustulāta intensīvā ritma laikā.⁵

2014. gada 27. marts

Tomēr visu Kristus lūgšanu dvēsele paliek šī īpašā attieksme pret Tēvu, kuru mēs varējām redzēt izteiktu vārdā „Abba”. Tas ir vienīgais evaņģēlijā satopamais aramiešu izteiciens, kas ir gluži kā tiešs un fotogrāfisks, citiem vārdiem neizsakāms attēls tām mīlestības, maiguma, uzticības un atdošanās jūtām, kādas Jēzum ir pret Tēvu. Tā ir tā pati izteiksme kuru Svētais Gars atkārto mūsos ar „neizsakāmām nopūtām” un kurām arī mums vajadzētu ļauties, imitējot Kristu Viņa intīmās mīlestības dziļajās attiecībās pret Tēvu.⁵

2014. gada 28. marts

Balsī izteiktās lūgšanas intensitātes, dedzības, iedarbības avots ir rodams dziļā iekšējā vienotībā, vienkāršā un spontānā mīlestībā. Nevar noskaust laiku tam, kuru mīl un nevar atstāt tikšanos ar mīļoto personu uz dienas pēdējo mirkli.⁵

2014. gada 29. marts

Svētā Mise ir visizcilākais kopīgais brīdis, tas, kurā ir savstarpēja žēlastības un pieredzes līdzdalība: mūsu personīgā iesaistīšanās un mūsu arī ārējā līdzdalība nozīmē vienotību Kristū, Viņa liturģijā.⁵

2014. gada 30. marts

Mēģiniet veikt pārdabisku pieredzi. Es teiktu, ja vien būtu iespējams, maz prātojiet un daudz mīliet. To es jums saku kā tēvs, kuram nu jau ir neliela pieredze. Svēti nekļūst ar prātošanu, bet gan vienīgi mīlot.⁶

2014. gada 31. marts

Akmens ir nabadzīga īstenība. Kristus ir nabadzīga realitāte, ir Servus (Kalps). Visa mūsu nabadzības problēma ir būtiska un ja mēs paši neizravēsim sevī visas pašapliecināšanās iegribas, augstprātību, valdīšanu par katru cenu, ja nespēsim saprast, ka mums ir jābūt par nabadzīgu akmeni, patiešām nabadzīgu akmeni, tad mēs ne pie kāda rezultāta nenonāksim.⁶