2014. gada 1. janvāris - Lieli svētki: Vissv. Jaunava Marija, Dieva Māte

Šodien Baznīca svin Vissvētākās Jaunavas Marijas, Dieva Mātes svētkus.

Ir skaisti, ka gads iesākas ar Mātes tēlu, jo dzīvība dzimst no mātes. Šajā jaunajā gadā gara dzīvei vajadzētu dzimt no Mātes, Dievmātes, no mātes, kas dāvā dzīvību.

Marija vienmēr ir devusi. Viņa ir dzimusi, lai dāvātu. Jau iesākumā sastopam Mariju, kura laiž pasaulē savu radību, Jēzu, un to dāvā citiem. Nāk gani. Evaņģēlijs nesniedz sīkāku aprakstu, bet, iespējams, ka tie pietuvojās Bērniņam, lai to skūpstītu, apmīļotu, lai pienestu dāvanas un Dievmāte būs Viņu tiem pasniegusi. Vēlāk no tālienes nāk ķēniņi: iespējams arī viņiem Marija būs parādījusi Dēlu, Bērniņu, būs Viņu tiem pasniegusi lai viņi ar mīlestību, ar pielūgsmi, ar bijību to skūpstītu.

Šādi šī jaunā gada sākumā mēs vēlamies redzēt Mariju: kā mammu, kura dāvā. Ko gan īpašu mums dāvā? Mums dāvā laiku. Cik daudz, mēs nezinām, bet tā nav problēma: maz vai daudz, zinām, ka tā ir Marijas dāvana un, tātad, lai kāda tā arī būtu, ar visām iespējamām šķautnēm – to saņemam priecīgi ar mīlestību, jo tā ir mātes dāvāta. (Homīlija, 1989. gada 1. janvāris)

2014. gada 2. janvāris

Mēs nespējam izprast cik ļoti Dievam ir nepieciešamība cilvēku mīlestība, jo tas ir noslēpums, neaprakstāms noslēpums: cilvēks ne tikai iedrošinās mīlēt Dievu, Dievs ne tikai atļauj, lai cilvēks Viņu mīlētu un prasa viņa mīlestību, bet pat ir uzstājīgs, izrāda nepieciešamību, ubago šo mīlestību. ³

2014. gada 3. janvāris

Ja mēs sev jautājam kādēļ Jēzus ir upurējies uz krusta, kādēļ ir apslēpies Euharistijā, tad parasti atbildam: „Lai mūs atpestītu.” Tomēr dziļākā atbilde ir cita: „Jo mūs ir mīlējis.” Ja būtu sevi upurējis tikai lai mūs atpestītu, tad būtu pieticis ar vienu vienīgu Viņa asins lāsi, kurai ir bezgalīga vērtība. Tomēr tas, kas bija pietiekams taisnīgumam, nebija pietiekams mīlestībai. Tā nu mēs atrodamies otra bezgalīga jautājuma priekšā – ne vairs vienkārši Dieva radošās mīlestības, bet gan atpestījošās mīlestības noslēpuma priekšā.³

2014. gada 4. janvāris

Mēs esam mīlēti, jo esam iekļauti Jēzū un Jēzus mūs ir iekļāvis sevī, lai mēs varētu būt mīlēti. Tas ir Dieva mīlestības noslēpums, Jēzus mīlestības noslēpums. Pēc svētā Pāvila domām mēs esam kā savvaļas olīvkoks kas iekļauts auglīgajā olīvkokā – Jēzū. Šī iekļaušana ir notikusi ne tikvien Jēzus šīszemes dzīves laikā Palestīnā, bet arī visu gadsimtu gaitā. Katrs kristietis ir iekļauts Jēzū Kristū un caur šo iekļaušanos žēlastībā, Jēzū kā vīnogulājā, kā patiesā olīvkokā, mēs nonākam pie Tēva. Jēzus ir mācījis, ka neviens nevar nākt pie Tēva kā vien caur to kuru Tēvs ir sūtījis.³

2014. gada 5. janvāris

Baznīca ir vienīgā Jēzus miesa. Baznīca ir cauri gadsimtiem dzīvojošais Jēzus. Tā ir dzīve, kas īstenojas caur tās locekļiem, kuri tajā iekļauti caur žēlastību, caur Euharistiju – vispārīgi runājot – caur sakramentiem. Svētais Akvīnas Toms māca, ka tie, kuri ir saņēmuši sakramentālo zīmogu, kas iesākas ar Kristību, piedalās arī Kristus priesterībā, tātad, mūsu atpestīšanā, jo priesterība kalpo atpestīšanai. Tādējādi mēs esam līdzdalīgi savas un visas cilvēces atpestīšanā.³

2014. gada 6. janvāris - Lieli svētki: Kunga parādīšanās svētki jeb Zvaigznes diena

Ja jau Kristus mīlestība, kas ir redzama, taustāma Dieva mīlestības izpausme, mūs ir iekļāvusi Viņā un mēs esam šīs mīlestības izpausme un tajā dzīvojam, kā gan ir iespējams, ka mēs savstarpēji viens otru nemīlam? Lūk nepieciešamība pēc savstarpējas mīlestības locekļu starpā un uz visu organismu. Ievērojiet, ne tikai uz visu organismu plašākā nozīmē, bet gan uz katru tā atsevišķo locekli, ne tikai vienkārši uz viņa garīgumu, bet gan uz visu objektīvo īstenību.³

2014. gada 7. janvāris

Žēlastība neiznīcina dabu, bet gan to pilnveido. Tāpēc mūsu mīlestība uz tuvāko, brāļiem, citiem mistiskās miesas locekļiem nevar būt abstrakta, spekulatīva, vienīgi garīga, bet tai ir jābūt kā mīlestībai, kas objektīvi tiecas uz katra brāļa konkrēto īstenību.³

2014. gada 8. janvāris

Mistiskās Miesas likums savā būtībā ir mīlestības likums. Tas ved pie būtiskām sekām, jo mūsu mīlestībai vajadzētu būt mērotai ar Mistiskās Miesas lielumu, ar tās visaptveramību: cik liela, plaša ir Mistiskā Miesa, tik lielai vajadzētu būt manai mīlestībai. Tā kā Mistiskā Miesa sevī ietver visus cilvēkus, tad man vajadzētu mīlēt visus, izjust visus kā manus brāļus, arī tos, kurus nepazīstu, kurus nevaru pazīt un kurus varbūt nekad nepazīšu. Mīlestības pulsā uz Jēzu Kristu man jājūtas vienotam ar Mistisko Miesu, un tās problēmām, visas Baznīcas problēmām, ir jābūt arī manām problēmām. Pāri visām manām vajadzībām, manam egoismam, ir jābūt šai visaptverošai mīlestībai uz visiem maniem brāļiem.³

2014. gada 9. janvāris

Mēs lieliski varam lūgt Kungam, lai Viņš mums dāvā savu mīlestību, taču ne vienkārši kādu abstraktu, iedomātu mīlestību, bet gan jūtīgu mīlestību. Kā mums ir jūtīga mīlestība uz Kungu, tāpat mums var būt jūtīga mīlestība uz mūsu brāļiem un māsām. Tātad, šeit runājam par pilnīgu mūsu dvēseles, varētu pat teikt – mūsu organisma iesaistīšanos mīlestībā uz brāli, uz viņa dvēseli – uz brāli visā tā pilnībā.³

2014. gada 10. janvāris

Darīsim lai Dieva mīlestība mūsu dzīvē būtu nevis tikai kā kaut kas vispārējs, bet gan lai tā būtu maksimāla. Dievs mājo manī un es esmu Dieva nesēja. Atcerēsimies to dienas garumā, ka esam Dieva nesēji un mēģināsim iedzīvināt ik mūsu darbību ar šo domu: „Es nesu Dievu savā dvēselē, Dievs ir klātesošs manī, šo darbību neveicu viena, bet to veic Viņš. Dievs mani redz, mani darbina bez apstājas. Dievs pieprasa manu mīlestību, vēlas manu mīlestību.” Dienas garumā domāsim: „Ko Dievs vēlas no manis?” Kādas darbības laikā, ne tikai iesākot vai pabeidzot darbību, bet arī darbības laikā, atgriezīsimies pie Dieva, pie Viņa klātbūtnes. Šādi īstenojas prāta vienotība ar Dievu.³

2014. gada 11. janvāris

Mums ir jāmeklē Dieva griba un tad, kad esam to atraduši, lai arī kāda tā nebūtu, – lai neaizmirstam, ka pastāv Dieva pieļaujošā griba – nepieciešams tai pievienoties bez nosacījumiem. Mums nav jāmeklē Dieva griba, lai pēc tam to nepildītu, bet tad, kad esam to atraduši vajag tai pievienoties bez nosacījumiem, pat ja tā būtu Dieva pieļaujošā griba ar kļūdu vai pat ar citu ļaunumu. Tāda ir pilnība. Skaidrs, ka patlaban jums nemācu kā veikt laupīšanu vai slepkavību, bet gan pilnības, svētuma ceļu. Pilnība ir mūsu gribas vienotība ar Dieva gribu. Jēzus ēdiens bija pildīt Tēva gribu, bet mūsu ēdiens, diemžēl, ir mūsu kaprīzes, mūsu griba, bet ne Dieva griba.

2014. gada 12. janvāris

Dievs neuzdod neiespējamas lietas: Fidelis est Deus – Dievs ir uzticīgs (1 Kor 1, 9). Tātad, mums jāpilda Viņa griba ar paļāvību, ar pārdabisku garu, nevis, lai sevi izrādītu, lai citi mūs redzētu, godātu, domātu labu par mums, mūs labi vērtētu. Tās visas ir muļķības, jo vienīgais kurš mūs vērtē, ir Kungs. Tātad, darbosimies Viņam ar pārdabisku garu, ar dāsnumu, ar pilnīgu sevis atdevi, ar visiem saviem spēkiem. To mums ir mācījis Jēzus: „Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu spēku” (Mk 12, 30), ne tikai ar visu savu sirdi, savu dvēseli, savu garu, bet gan ar visu savu spēku, tas ir – pilnīgā veidā.³

2014. gada 13. janvāris

Euharistiskā pārveidošana – tas nav Kristus, kas tiek pārveidots mūsos, bet gan mēs, kas tiekam pārveidoti Viņā. Ja patiešām spēsim iedzīvināt mūsu komūnijas, tiksim pakāpeniski pārveidoti Jēzū. Ja pēc tik daudzu gadu ikdienas komūnijas vēl neesam pārveidoti Viņā, tas nozīmē, ka mūsu komūnijas nav pietiekami dzīvas, pārveidojošas. Būtu pietiekama viena vienīga komūnija, lai dvēsele kļūtu svēta.³

2014. gada 14. janvāris

Mīlestība ir pacietīga. Pat tad, kad mūsu iekšējie nervi vibrē, dvēsele prot valdīt, uzveikt, pārvarēt sevi, ir sevis saimniece.³

2014. gada 15. janvāris

Mīlestība ir labdarīga – dara labu ne savu interešu pēc, bet aiz mīlestības uz mūsu Kungu, izstaro labumu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet līksmo, kad patiesība uzvar, kad labums vairojas, tā priecājas par citu labumu. Tā visu sakārto, visu prot mierīgi pieņemt, visu cer, visu panes. Mīlestība nekļūst drūma, prot gaidīt, cerēt, neapstājas, lai vienīgi raudzītos uz šķēršļiem, ne arī pavada visu dzīvi, lai tos radītu. Mīlestība cer, tā ir paļāvīga, tā prot pārvarēt grūtības, tā visu panes.³

2014. gada 16. janvāris

Jo lielāka mīlestība ir mūsos, jo vairāk mēs mīlam tuvāko, tāpēc, ka viņam ir dalība Dievā, tātad, mēs viņu mīlam Dievā: lūk tas ir mīlestības uz tuvāko dziļākais iemesls. Tā nav vienkārši simpātija vai antipātija, bet gan visdziļākā dievišķā elementa, ko atrodam brāļos un māsās, īstenība.³

2014. gada 17. janvāris

Mums jāiemācās pazīt savi vājie punkti, savas jūtīgākās vietas, jo kad mūsu priekšā būs nākamā iespēja lielākai reakcijai, tad jābūt gataviem pār to valdīt. Tātad no vienas puses – iepazīt sevi – un no otras puses – mācēt sevi savaldīt.³

2014. gada 18. janvāris

Mums jābūt ļoti uzmanīgiem ar savām instinktīvām, pēkšņām reakcijām, ar mūsu pirmajiem soļiem. Kad kaut kas atgadās, mums tūlīt ir iekšēja reakcija, kas, bez spēcīgas paškontroles, kļūst arī ārēja. Kad kāds mums ir antipātisks, tad šo antipātiju ļoti viegli izjūtam iekšēji un izpaužam arī ārēji. Šeit vajadzētu lietot paškontroli, lai ne mirkli neizrādītu ārēji to, ko šajā brīdī jūtam iekšēji. Līdzīgi kā mēs runājam par mīlestību attiecībās, runāšanā, tiesāšanā, tāpat mums ir jārunā par maigumu visās šajās lietās.³

2014. gada 19. janvāris

Maigums tiesāšanā. Kad dvēsele ir maiga, arī skatiens ir maigs, kas dvēsele ir dusmīga, arī skatiens ir dusmīgs. Skatiens, acs ir dvēseles uzticīgākā izpausme. Maigums tiesāšanā. Tā ir iekšēja problēma, taču parasti, kad tiesā maiga dvēsele, tā tiecas tiesāt ar maigumu, ar žēlastību, ar sapratni. Toties, dvēsele, kas parasti ir barga, tiesā ar bargumu, stingrību, skarbumu.³

2014. gada 20. janvāris

Maigumam ir divas būtiskas īpašības: mātišķība un dabiskums. Mātišķība piemīt mātei un šo īpašības vārdu mēs īpaši lietojam, lai izteiktu mātes jūtas, kas ir vislieliskākais, delikātākais, dziļākais, ko varam rast mīlestībā. Tajā pat laikā pastāv arī dabiskums. Tas ir, kaut kas neuzspiests, kas, šķiet, rodas no mūsu dabas, dabisks, vienkāršs – lūk maigums. Maigums pastāv Dievā, jo Viņā ir maksimāla mātišķība – radoša mātišķība – un, Viņā ir maksimāls dabiskums, jo Viņš rīkojas pēc savas dabas. Dievišķā apredzība, mums pat nenojaušot, visu vērš par labu. Mēs pat nenojaušam Viņa darbību, nedz arī saskatām efektu.³

2014. gada 21. janvāris

Mums jācenšas nebūt sašķeltiem, bet gan vienotiem – svēti vienotiem mīlestības un maiguma likumā.³

2014. gada 22. janvāris

Mīlestība sevī ietver dāvinājumu. Tas ir kaut kas savā būtībā šķīsts, tātad, neierobežots un sniedzas līdz maksimumam, līdz pat sevis iztukšošanai. Tāds ir mīlestības likums.³

2014. gada 23. janvāris

Tieši tādēļ, ka Dievs mūs ir mīlējis, mēs esam apdāvināti ar žēlastību, kas paceļ pārdabiskā līmenī, tuvāk Dievam. Caur žēlastību mēs kļūstam par Dieva bērniem, Viņa mantiniekiem, Kristus līdzmantiniekiem. Tas nozīmē, ka mums ir tiesības uz godību, uz svētīto mūžību. Godība nav nekas cits kā vien žēlastības attīstība: šodien – žēlastība, rīt – godība!³

2014. gada 24. janvāris

Viena lieta ir tīrs, spīdošs stikls, cita – apputējis stikls, pat, ja tas arvien paliek stikls. Tāpat ir ar ikdienišķu grēku: Dieva mīlestība, kurai ir jābūt dzidrai, spodrai, tīrai, kristāliskai, tiek sasmērēta ar ikdienišķo grēku. Kurš gan no mums nekrīt ikdienišķā grēkā? Protams, ka neiztiekam bez ikdienišķā grēka, ne jau tāpēc, ka Dievs vēlētos, lai mēs pakristu, bet gan tāpēc, ka apzināmies: esam tik vāji un trausli, ka droši vien ikdienas vairākkārt pakrītam. Būtu skaisti, ja dvēsele dienas beigās nebūtu izdarījusi nevienu ikdienišķo grēku. Tad tā varētu sacīt Kungam: „lūk, šodien neesmu izdarījusi nevienu ikdienišķo grēku”. Tas būtu mīlestības triumfs. Tajā dienā Dieva mīlestība pilnībā triumfētu mūsu dvēselē!³

2014. gada 25. janvāris

Mums, kā ir teicis svētais apustulis Pāvils, ir jāiesakņojas Jēzū Kristū: omnia possum in eo qui me comfortat – es visu varu Viņā, kurš man dāvā spēku. Es varu visu. To atkārtosim, kad būsim paguruši, kad būsim iztukšoti, kad būsim zaudējuši paļāvību, kad visu skatīsim drūmās krāsās – omnia possum in eo qui me comfortat. Mums ir jāsakņojas Kristū, mums ir jākļūst pārveidotiem Kristū.⁶

2014. gada 26. janvāris

Žēlastība un mīlestība, būdamas Dieva dāvanas, pēc savas dabas nav ierobežotas, bet gan cenšas izplesties. Tam, kurš mājo Dievā, mīlestības un žēlastības daudzums ir bezgalīgs. Tik lielā mēra cik mums iespējams, Dievs vēlas mūs visus svētus, mīlestībā degošus, nemitīgi tiecošos uz Viņu, kurš pats ir bezgalīgs.³

2014. gada 27. janvāris

Kāda ir mūsos bieži vien esošā mīlestības trūkuma dziļākā sakne? Kāds ir dziļākais mīlestības trūkuma iemesls? Domāju, ka parasti tā pamatā ir egoisms, augstprātība, pārdabiskā gara trūkums. Vispirms jau egoisms, jo tas ir dabisks likums – pastāvīgi ierauties sevī.³

2014. gada 28. janvāris

Tātad, mums ir jālabo savas noslieces, jāpiebremzē savi nervi, jāmāk sevi kontrolēt, taču pāri visam tam, ir jāprot valdīt savs egoisms. Bieži vien mīlestības trūkuma sakne nav rodama pirmajā uzliesmojumā, tūlītējā rīcībā, kas diemžēl var pārsteigt, bet gan dziļākā mīlestības trūkumā, tas ir, egoismā un neprasmē sevi savaldīt.³

2014. gada 29. janvāris

Lūk kādas ir dziļākās mīlestības trūkuma saknes: egoisms, augstprātība, pārdabiskā gara trūkums. Ja vēlamies veidot vidi, kurā patiešām pastāvētu mīlestība, tad jācenšas izskaust egoisms, augstprātība un pārdabiskā gara trūkums. Ja neķersimies lietai pie saknes, tad ir maldīgi cerēt uz uzvaru mīlestības cīņā.³

2014. gada 30. janvāris

Kādā veidā varam nonākt pie mīlestības? Jums piedāvāju divus līdzekļus, no kuriem vienu varam saukt par teorētisko un otru par praktisko. Teorētiskais līdzeklis būs pazemība, jo dziļi pazemīgai dvēselei būtu grūti nemīlēt. Varbūt tai varētu trūkt mīlestība īslaicīgi, pirmajā reakcijā, taču pēc tam tā saņemas, pazemojas, atvainojas, lūdz piedošanu, atgriežas mierā un normālās attiecībās.³

2014. gada 31. janvāris

Mums jābūt pazemīgām dvēselēm, kas nerada papīra vai mākoņu kalnus, bet gan redz lietas bez pārspīlējumiem, tādas, kādas Dievs tās ir radījis, kas prot nolikt sevi, citus un Dievu pareizās vietās.³