1. novembrī, svinējām Visu svēto dienu. Šajā dienā kustība “Pro Sanctitate” jau kopš 1957. gada atzīmē Vispasaules svētdarīšanas dienu. Jau vairākus gadus notiek šai dienai veltīti dievkalpojumi, lūgšanas un konferences, kurus organizē kustība “Pro Sanctitate”. Šogad lūgšanu pavadīs tēma “Viens + viens: svētums ir lipīgs”.
Svētdarīšanas dienai veltītie pasākumi atsāka jau pirmdien, 22. oktobrī, Rīgas Svētās Terēzes no Bērna Jēzus draudzē, kur notika gan lūgšana, gan arī konference par mājmācību un svētumu.
26. oktobrī, Bolderājas Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīcā pl. 17. 30 notika adorācija un pl. 18 – Svētā Mise ar uzrunu.
Vispasaules Svētdarīšanas dienai veltītā lūgšana noslēga 1. novembrī, Visu svēto dienā, pl. 10 Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā ar svinīgu Svēto Misi un uzrunu.
Viens + Viens: Svētums ir lipīgs
(Nicoletta Secchi - Nikoletta Seki) no itaļui valoda tulkoja Ieva Kudure
2018. gada Vispasaules svētdarīšanas dienas tēma, kas vadīs Kustību Pro Sactitate jaunā gada pārdomās, “Viens + viens: svētums ir lipīgs” atklājas kā viena no tām tēmām, saistībā ar kurām, šķiet, nepieciešama ne tik daudz doktrināru zināšanu izplatīšana, kā drīzāk gatavība likt uzplaukt līdz pašiem dziļumiem kristīgajai pieredzei, kas mūs ir “aplipinājusi”, “plānam rītdienai”, lietojot mūsu Dibinātāja, Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas vārdus.
Kā mīlestība, kas sākas, vai dzīvība, kas dzimst, tikšanās ar Jēzu tevī uzsprāgst, un tas, kas tu biji vai domāji esam, vairs nav pietiekams: labā kristieša “shēma” salūst, dodot vietu kam daudz nozīmīgākam.
“Evaņģēlijs lieto vārdu “trahere” (no latīņu valodas “vilkt” - tulk. piez.), Dievs mūs pievelk, kas kaut kādā veidā pauž mūsos esošā Dieva magnētisko iedarbību.” (Guljelmo Džakvinata, Aicinājums)
“Mēs viņu atdarinām slikti, bet nepārtraukti. Iekļūstam viņā, atšķiramies, bet esam neatlaidīgi. Kā lai mēs nebūtu, vismaz gribā, apustuļi? Gatavībā būt misionāriem?” (Madeleine Delbrel, La Joie de Criore)
Šī “uguns”, kas deg iekšienē, ir “ne ar ko nesalīdzināma laime, laime, kas reiz iepazīta, no psiholoģiskā viedokļa, gandrīz pat varētu teikt, spiež to izvēlēties, tik ļoti ierobežojoša ir tās izvēle”. (Madeleine Delbrel, Ville marxiste terre de mission)
Šī “uguns” baro pastāvīgu gatavības formu attiecībā pret citiem, lai padarītu tos līdzdalīgus Jēzus mīlestībā, spontāni, jebkurā vietā, uz ielas, laukumā, darbā, ceļā.
Sakot to Pāvesta Franciska vārdiem, izteiktiem pateicības Svētajā Misē, kas tika veltīta Hosē de Ankietam, spāņu jezuītam, kas 16. gadsimtā devās misijā uz Brazīliju un kuru tas pats Horhe Mario Bergoļjo nolēma kanonizēt 2014. gadā:
“Baznīca neaug ar prozelītismu, tā attīstās, balstoties uz pievilcību. Pievilcība liecina par prieku, ko pasludina Jēzus Kristus. Šī liecība, kas dzimst no pieņemtā prieka, kas vēlāk transformējas vēstī, ir fundamentāls prieks. Bez šī prieka nav iespējams dibināt Baznīcu, kristīgo kopienu. Tas ir apustulisks prieks, kas izplešas.”
Svētais Hosē de Ankieta prata darīt zināmu to, ko bija piedzīvojis ar Kungu, to, ko bija redzējis un dzirdējis. Viņš ierodas Brazīlijā 1553. gada 13. jūnijā, nesasniedzis 20 gadu vecumu. “Tāds bija prieks, kas viņam piemita, ka viņš dibināja nāciju, viņš ielika nācijas kultūras pamatus, Jēzū Kristū. Viņš nebija studējis teoloģiju, nebija studējis filozofiju, viņš bija zēns, bet viņš bija jutis Jēzus acis un izvēlējies gaismu. Šis bija un ir viņa svētums. Viņam nebija bail no prieka.”
Mūsu Dibinātājs mums jautā:
“(..) Kas trūkst tavam brālim? Kas tev viņam ir jāsniedz?
Viņam ir nepieciešama mīlestība, viņam pietrūkst prieka, viņš jūt Dieva trūkumu:
sniedz tu viņam šīs lietas.” (Guljelmo Džakvinta, Kas trūkst tavam brālim)
Tēma “Viens + Viens. Svētums ir lipīgs” dod iemeslu šādam pirmajam apsvērumam: kristīgais prieks ir tikšanās sakne, tas nāk to atklāsmes, ka no šīs jaunās dzīves tu vairs nevari aiziet un ka Evaņģēlijs nav interesants fakts vai intelektuāla iniciācija, tā savā būtībā ir dzīves paziņojums. Ticības gaisma nav projektors, kas apgaismo no ārpuses, bet gan uguns iekšienē.
“Ir grūti brīži, krusta brīži, bet nekas nespēj iznīcināt pārdabisko prieku, kas pielāgojas un pārveidojas, un vienmēr paliek kā zaigojoša gaisma, kas dzimst no personiskas pārliecības par to, ka tiec bezgalīgi mīlēts, neskatoties ne uz ko. Tā ir iekšēja drošība, cerības pilns miers, kas sniedz garīgu gandarījumu, pēc pasaulīgiem kritērijiem neizprotamu.” (Gaudete et Exsultate, 125)
Kādi raksturlielumi padara svētu un lipīgu ticības kopienu?
Pirmām kārtām, žēlsirdība, kā mums to atgādina mūsu Dibinātājs.
“Žēlsirdības tikums ir kā tērps, kas mūs pavada attiecībās ar citiem. Tie citi, pirmkārt, ir tie, kas ir mums apkārt, tad tie, kas ir mazāk tuvi, un tad arī tie, kas ir mūsu apustulāta objekti. Ir skaidrs, ka būtu absurdi runāt un pielietot žēlsirdību tikai ar citiem, būt devīgiem tikai ar citiem, bet nebūt varonīgi žēlsirdīgiem ar tiem, kas atrodas mums līdzās. (..) Taču jāsaka, ka ir ļoti daudz ceļu un tie visi ir derīgi, un nav neviena, kas būtu svarīgāks vai galvenais, jo katrs Dieva gribēts ceļš ir ne tikai labs, bet ļoti labs, lai kļūtu par svēto. (..) Baznīcas vēsture ir dažādu ceļu vēsture.” (Guljelmo Džakvinta, Svētums)
Attiecībā uz dzīvi mūsu kopienās mēs sev varam uzdot vairākus jautājumus: vai tās dzīvo mierā vai ir sašķeltas? Vai tās dod liecību par Augšāmcelšanās prieku? Vai tās rūpējas par nabagiem un ir nabadzīgas un viesmīlīgas?
Guljelmo Džakvinta mūs izjautā par mūsu satikšanās kvalitāti:
“Sabiedriskums nebeidzas ar vēsts pasludināšanu, bet tam ir jāved, kad tas ir iespējams, uz kontakta turpinājumu un pakāpenisku attīstību. Blakus sabiedriskumam ir nepieciešamas rūpes par sociālajām attiecībām. Cik gan daudzi cilvēki ir pagājuši mums garām, mums ir pasmaidījuši, varbūt arī palīdzējuši un pēc tam izgaisuši nekurienē, jo neesam par tiem ne rūpējušies, ne tos meklējuši. Uzmanība attiecībā pret tiem, kas varbūt ir bijuši draugi uz stundu, būtu varējusi paplašināt un stiprināt mūsu ietekmes sfēru.” (no “Kustības Pro Sanctitate Formācija”)
“Tā ir neformāla, brīva sludināšana, ko var veikt sarunas gaitā, un līdzīgi rīkojas arī misionārs, apmeklējot kādu mājās. (..) Šajā vēstī mums jādalās pazemīgi, kā lieciniekam, kurš vienmēr ir gatavs mācīties, apzinoties, ka šī vēsts ir tik bagāta un dziļa, ka nekad nevaram to aptvert pilnībā. Dažreiz to varam izteikt tiešākā veidā, citreiz – caur personisko liecību, stāstījumu, žestu vai citā veidā, ko konkrētajā situācijā mums var iedvest Svētais Gars. (..) Nevajag domāt, ka Evaņģēlija vēsti vienmēr var nodot ar vieniem un tiem pašiem fiksētiem formulējumiem, ar vieniem un tiem pašiem vārdiem, kas izsaka absolūti nemainīgu saturu. Tā tiek nodota tik dažādos veidos, ka tos visus nemaz nevarētu aprakstīt un kataloģizēt, bet Dieva tauta ir to kolektīvais veicējs – ar saviem neizsakāmi daudzveidīgajiem žestiem un zīmēm.” (Evangelii Gaudium, 127-129)
Ir jāuzsāk pārdomas par dziļas misionāras atjaunotnes nepieciešamību: vairot prieka un atbalsta iespējas, dalīties Euharistijā un Vārdā, prast rūpēties par citiem un darīt to ar uzmanību arī attiecībā uz sīkām detaļām, uz problēmām, arī vismazākajām, kā raksta Pāvests apustuliskajā pamudinājumā Gaudete et Exsultate.
Šādā veidā kopiena pārveidojas svētā un misionārā kopienā. “Svētums ir pilnīga atklātība, tas ir drosmīgs, tas ir evaņģelizējošs impulss, kas atstāj nospiedumu šajā pasaulē. ” (Gaudete et Exsultate 129)
Tas nozīmē ļaut sevi vadīt Svētajam Garam, kas allaž ved pa citiem ceļiem un dod drosmi uzsākt no jauna un atkal doties ceļā, doties uz priekšu, pieņemot Dieva brīnišķīgos pārsteigumus.
Tas ir steidzami, to, šķiet, mums vēlas pavēstīt mūsu Dibinātājs, mums - Tēvs Džuljelmo.