(svētdienā pirms Gavēņa laika)

Ievads

Sagatavosim mūsu sirdis, lai svinētu Paļāvības Dievmātes svētkus. Šajā gadā vēlamies pārdomāt, cik Marija ir brīnišķīga Māte, Ģimenes Māte, cik ļoti Viņa, kopā ar Jāzepu, mīlēja Jēzu. Arī mēs vēlamies tāpat kā Marija mīlēt un kalpot ģimenēm. Tāpēc šogad pārdomāsim Pāvesta vārdus no Amoris Laetitiae (Mīlestības līksme), kurā viņš meditē Sv. Pāvila Mīlestības himnu, un katru dienu atradīsim laiku, lai paliktu klusumā Dievmātes klātbūtnē, un lūgties par ģimenēm un aicinājumiem.

Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga, tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš. 1 Kor 13, 4-7

(Svētā Pāvila tā sauktajā Mīlestības himnā sastopam vairākas patiesas mīlestības pazīmes: šis tiek dzīvots un tiek attīstīts laulāto kopīgajā ikdienas dzīvē, starp viņiem un ar viņu bērniem. Tādēļ ir vērtīgi pakavēties pie šī teksta izteicienu nozīmes precizēšanas, mēģinot tos attiecināt uz katras ģimenes konkrēto esamību. Nr. 90)

2. februārī Mīlestība laulībā

Mēs nevarēsim iedrošināt uz uzticības un savstarpējas dāvāšanas ceļu, ja neveicinām laulāto un ģimenes mīlestības izaugsmi, nostiprināšanos un padziļināšanas. Patiešām, laulības sakramenta žēlastība ir paredzēta vispirmām kārtām, „lai pilnveidotu laulāto mīlestību”. Arī šajā gadījumā paliek spēkā, ka „ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu” (1 Kor 13, 2-3). Tomēr vārds ”mīlestība”, lai gan ir viens no visbiežāk lietotajiem, bieži vien parādās „sakropļots”. (Nr. 89)

Lūgsimies, lai katrā ģimenē iemājo mīlestība. Marija, mīlestības Māte, lūdz par mums.

3. februārī Pacietība

Pirmais izmantotais izteiciens ir macrothymei. Tulkojums nav vienkārši „kas visu pacieš”, jo šī ideja ir izteikta 7. panta beigās. Nozīmi var rast Vecās Derības grieķu tulkojumā, kur tiek apliecināts, ka Dievs ir “lēns dusmoties” (Izc 34,6; Sk 14,18 [latviešu tulkojumā “pacietīgs” - tulk. piez.]. Tas parādās, kad cilvēks nepakļaujas impulsu vadībai un izvairās uzbrukt otram. Tā ir Derības Dieva pazīme, kas mūs aicina Viņu atdarināt arī ģimenes dzīvē. Teksti, kuros Pāvils lieto šo jēdzienu, ir jālasa Gudrības grāmatas gaismā (skat. 11,23; 12,2.15-18): tajā pašā laikā, kad tiek slavēta Dieva mērenība, kas sniedzas līdz pat vietas došanai grēku nožēlai, tiek uzsvērta Viņa varenība, kas atklājas, rīkojoties žēlsirdīgi. Dieva pacietība ir žēlsirdības izpausme attiecībā pret grēcinieku un atklāj Viņa patieso varenību. (Nr. 91)

Būt pacietīgam nenozīmē ļaut pret sevi pastāvīgi slikti izturēties vai paciest fizisku agresiju, vai pieļaut, ka pret tevi attiecas kā pret priekšmetu. Problēma rodas, kad pieprasām, ka attiecībām jābūt idilliskām vai ka cilvēkiem jābūt perfektiem, vai kad sevi novietojam centrā un sagaidām, lai viss notiktu tikai un vienīgi pēc mūsu prāta. Tādā gadījumā jebkas mūs izved no pacietības, jebkas liek mums reaģēt ar agresiju. Ja nekultivējam pacietības tikumu, mums vienmēr būs aizbildinājumi, lai atbildētu ar dusmām, un visbeidzot mēs pārtapsim par cilvēkiem, kas neprot sadzīvot, par antisociālām būtnēm, nespējīgām valdīt pār impulsiem, un ģimene pārvērtīsies par kaujas lauku. Tādēļ Dieva Vārds mūs pamāca: “Katrs sarūgtinājums un dusmas, un bardzība, un kliegšana, un zaimi, un katrs ļaunums lai ir tālu no jums” (Efez 4,31). Šī pacietība kļūst spēcīgāka, kad atzīstu, ka arī otram ir tiesības dzīvot šajā pasaulē kopā ar mani, tādam, kāds viņš ir. Nav svarīgi, ja man rada neērtības, ja izjauc manus plānus, ja man uzmācas ar savu esamības veidu vai savām idejām, ja viscaur neatbilst manām gaidām. Mīlestība vienmēr nes līdzi dziļas līdzjūtības jūtas, kas ļauj mums pieņemt otru kā šīs pasaules daļu arī tad, kad viņš nerīkojas tā, kā mēs būtu vēlējušies. (Nr. 92)

Lūgsimies, lai vecāki būtu pacietīgi savā starpā un ar bērniem. Marija, pacietīgā Māte, lūdz par mums.

4. februārī Labestīga attieksme

Seko vārds chresteuetai, kas ir unikāls visā Bībelē, cēlies no vārda chrestos (labs cilvēks, kas rāda savu labestību ar rīcību). Tomēr, ņemot vērā vietu, kurā atrodas, ciešā kopsakarībā ar iepriekšējo vārdu, tas kļūst par tā papildinājumu. Šādā veidā Pāvils vēlas darīt skaidru, ka ”pacietība”, kas minēta kā pirmā, nav pilnīgi pasīva attieksme, bet gan to pavada darbība, dinamiska un radoša reakcija attiecīga pret citiem. Viņš norāda, ka mīlestība dara citiem labu un tos atbalsta. (Nr. 93)

Tekstā tā kopumā var redzēt, ka Pāvils vēlas uzsvērt faktu, ka mīlestība nav tikai jūtas, bet gan ka tā ir jāsaprot tajā nozīmē, kāda darbības vārdam ”mīlēt” ir ebreju valodā: ”darīt labu”. Kā teica svētais Ignācijs no Lojolas ”mīlestība jāliek vairāk darbos, nekā vārdos”. Šādā veidā tā var izpaust visu savu auglību un ļauj mums piedzīvot došanas prieku, sevis dāvāšanas pārpilnībā lielumu un cēlumu, kad tā notiek neskaitļojot, nepieprasot atlīdzību, vien došanas un kalpošanas prieka pēc. (Nr. 94)

Lūgsimies, lai katrs ģimenes loceklis varētu dzīvot labestībā un darīt labu visiem radiniekiem. Marija, labestības Māte, lūdz par mums.

5.februarī Dziedinot skaudību

Tātad tiek noraidīta kā mīlestībai pretrunā esoša tā attieksme, kas tiek izteikta ar terminu zelos (greizsirdība vai skaudība). Tas nozīmē, ka mīlestībā nav vietas neapmierinātības jūtām cita cilvēka labuma dēļ (sal. Ad. 7,9; 17,5). Skaudība ir skumjas par cita labumu, kas parāda, ka mums neinteresē citu laime, jo esam pilnībā koncentrējušies uz savu labklājību. Kamēr mīlestība liek mums iziet no mums pašiem, skaudība mūs ved uz centrēšanos uz savu es. Īsta mīlestība atzinīgi novērtē citu panākumus, tos neizjūt kā apdraudējumu un atbrīvojas no skaudības rūgtās garšas. Tā pieņem faktu, ka katram ir citi dotumi un atšķirīgi ceļi dzīvē. Tādēļ tā rīkojas, lai atklātu personīgo ceļu uz laimi, ļaujot, lai citi atrod savējo. (Nr. 95)

Lūgsimies, lai tur, kur ir skaudība, mājotu piedošana un žēlsirdība. Marija, žēlsirdības Māte, lūdz par mums.

6. februārī Divas Dieva likuma baušļu pildīšana

Gala rezultātā runa ir par divu pēdējo Dieva Likuma baušļu pildīšanu: "Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder." (2 Mozus 20,17) Mīlestība mūs ved uz patiesu jebkuras cilvēciskas būtnes novērtēšanu, atzīstot viņa tiesības uz laimi. Mīlu šo cilvēku, to uzlūkoju ar Dieva Tēva skatienu, "kas bagātīgi piešķir mums visu izlietošanai" (1 Tm 6,17), un tātad savā sirdī pieņemu, ka viņš var izbaudīt labus brīžus. Katrā gadījumā šī ir tā pati mīlestības sakne, kas liek man noraidīt to netaisnību, ka dažiem ir pārlieku daudz, kamēr citiem nav nekā, vai kas mani mudina rīkoties, lai arī šie sabiedrības atstumtie varētu izbaudīt nedaudz prieka. Taču šī ir nevis skaudība, bet ilgas pēc taisnīguma. (Nr. 96)

Lūgsimies, lai visās mājās mājo prieks un miers. Marija, miera Māte, lūdz par mums.

7. februārī Bez lielīšanās un uzpūtības

Seko izteiciens perpereuetai, kas norāda uz iedomību, raizēm demonstrēt savu pārākumu, lai radītu iespaidu uz citiem ar pedantisku un visnotaļ agresīvu attieksmi. Kas mīl, ne vien izvairās pārāk daudz runāt par sevi pašu, bet arīdzan, tā kā ir vērsts uz citiem, prot rast sev vietu, nepieprasot atrašanos centrā. Nākamais vārds - physioutai - ir ļoti līdzīgs, jo norāda, ka mīlestība nav augstprātīga. Burtiskā nozīmē tas izsaka faktu, ka tā sevi "nepadara lielu" citu priekšā, un norāda uz kaut ko smalkāku. Tā nav tikai apmātība, lai rādītu savas labās īpašības, bet liek arī zaudēt realitātes izjūtu. Cilvēki sevi uzskata par pārākiem, jo tic, ka ir "garīgāki" vai "viedāki". Pāvils lieto šo darbības vārdu vairākas reizes, piemēram, lai teiktu, ka "zināšanas dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ" (1 Kor 8,1)

Proti, daži sevi uzskata par pārākiem, jo zina vairāk nekā citi, un pievēršas pieprasīšanai no citiem un viņu kontrolēšanai, lai gan īstenībā tas, kas mūs dara pārākus, ir mīlestība, kas saprot, dziedina, atbalsta vājo. Kādā citā pantā viņš lieto šo vārdu, lai kritizētu tos, kas ir "uzpūtušies" (1 Kor 4,18), lai gan īstenībā tiem vairāk piemīt liekvārdība nekā patiess Gara "spēks" (sal. 1 Kor 4,19). (Nr. 97)

Lūgsimies, lai katra ģimene ir apgaismota ar Svēta Gara dāvanām. Marija, Svēta Gara templis, lūdz par mums.

8. februārī Pazemība

Ir svarīgi, lai kristieši dzīvotu šo attieksmi veidā, kā tie izturas pret tiem ģimenes locekļiem, kas ir mazizglītoti ticībā, trausli vai mazāk droši savā pārliecībā. Dažkārt notiek pretējais: tie, kas savā ģimenes vidē sevi uzskata par visvairāk augušajiem, kļūst augstprātīgi un neciešami. Pazemīga attieksme te parādās kā kaut kas, kas veido daļu no mīlestības, jo, lai saprastu, piedotu un kalpotu citiem no sirds, ir nepieciešams atveseļoties no lepnības un attīstīt pazemību. Jēzus atgādināja saviem mācekļiem, ka varas pasaulē katrs cenšas valdīt pār citu, un tādēļ viņiem saka: "Starp jums tas tā nebūs." (Mt 20,26) Kristīgās mīlestības loģika nav tā, kas sevi uzskata par pārāku par citiem un kurai ir nepieciešams likt citiem just savu varu, bet gan tā, kurā "kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps" (Mt 20,27). Ģimenes dzīvē nevar valdīt varas pār citiem loģika vai sacensība, lai redzētu, kurš ir visgudrākais un spēcīgākais, jo šāda loģika noliedz mīlestību. Ģimenei derīgs ir arī šis padoms: "Bet visi savstarpēji ietekmējieties pazemībā, jo Dievs ļaunajiem pretojas, bet pazemīgajiem dod žēlastību." (1Pēt 5,5) (Nr. 98)

Lūgsimies, lai katrs ģimenes loceklis dzīvotu pazemībā. Marija, pazemības Māte, lūdz par mums.

9. februārī Pieklājība

Mīlestība nozīmē arī kļūt laipniem, un te rod jēgu izteiciens aschemonei. Tas norāda, ka mīlestība nedarbojas rupjā veidā, nerīkojas nepieklājīgi, nav skarba. Tās paradumi, tās vārdi, tās žesti ir patīkami un nav rūgti vai stingri. Tā neieredz likt citiem ciest. Pieklājība ir "smalkjūtības un augstsirdības skola", kas pieprasa no personas, lai tā "attīstītu savu prātu un savus jutekļus, lai iemācītos klausīties, runāt un noteiktos brīžos klusēt". Būt laipnam nav vien stils, ko kristietis var izvēlēties vai noraidīt: tā ir neatņemama mīlestības prasību daļa, un līdz ar to "katrai cilvēciskai būtnei ir pienākums būt pakalpīgam pret apkārtējiem". Ikdienas "ieiet kāda cita dzīvē, arī ja tā ir daļa no mūsu pašu dzīves, pieprasa neinvazīvas attieksmes smalkjūtību, kas atjauno uzticību un cieņu. [..]Un mīlestība, jo intīmāka un dziļāka, jo vairāk pieprasa respektēt brīvību un spēju gaidīt, līdz otrs atver savas sirds durvis." (Nr. 99)

Lūgsimies par visam ģimenēm, kuras ir nonākušas grūtībās, lai tās varētu pārvarēt ar mīlestību, dialogu un piedošanu. Marija, cerības Māte, lūdz par mums.

10. februārī Laipns skatiens

Lai noskaņotos uz patiesu tikšanos ar otru, ir nepieciešams vērst uz viņu laipnu skatienu. Tas nav iespējams, kad valda pesimisms, kas izceļ cita trūkumus un kļūdas, iespējams, lai kompensētu paša mazvērtības izjūtu. Laipns skatiens mums ļauj pārlieku nekavēties pie otra ierobežojumiem, un šādi varam to pieņemt un vienoties kopīgā projektā, arī ja esam dažādi. Laipnā mīlestība rada saikni, izkopj saites, rada jaunus integrācijas tīklus, būvē izturīgu sociālo struktūru. Tādā veidā tā aizsargā sevi pašu, jo bez piederības izjūtas nav iespējams saglabāt veltīšanos citiem, beigās katrs meklē vienīgi savu izdevīgumu un kopdzīve kļūst neiespējama. Antisociāls cilvēks tic, ka citi cilvēki eksistē, lai apmierinātu viņa vajadzības, un kad viņi to dara, tie pilda savu pienākumu. Tādējādi nav vietas mīlestības laipnībai un tai raksturīgajai valodai. Kas mīl, tas spēj teikt iedrošinājuma vārdus, kas liek justies labāk, dod spēku, mierina, uzmundrina. Piemēram, palūkosimies uz dažiem vārdiem, ko Jēzus teica cilvēkiem: "Uzticies, dēls!" (Mt 9,2) "Liela ir tava ticība!" (Mt 15,28) "Celies augšām!" (Mk 5,41) "Ej mierā" (Lk 7,50). "Nebīstieties" (Mt 14,27). Tie nav vārdi, kas pazemo, kas aizskar, kas nicina. Ģimenē ir nepieciešams apgūt šo Jēzus laipno mīlestības valodu. (Nr. 100)

Lūgsimies, lai katrā ģimenē mājotu miera un lūgšanas gars, lai vēcāki palīdz bērniem atrast savu aicinājumu un izpildīt Dieva grību. Marija, uzticīga Māte, lūdz par mums.

Ak, Marijas Bezvainīgā Sirds
jebkura svētuma dzīvais paraugs,
dod visiem saviem bērniem
paļāvību kļūt svētiem.

Lūgšana Paļāvības Dievmātes Bezvainīgajai Sirdij

Tuvākie notikumi


Ar lūgšanu, prieku un mīlestību gaidām Pāvestu Francisku Latvijā!