Dieva kalps bīskaps Džakvinta

Ziemassvētki ir evaņģelizācijas laiks: par Kristus dzimšanu vēstī eņģeļi, par to vēstī gani, par to stāsta zvaigznes, ziņu par šo notikumu izplata Austrumu gudrie. Vai arī mums jāsludina ar vārdiem?

Pasaule nezina, ko iesākt ar vārdiem; tai tagad nepieciešams vēstījums, ko sniedz dzīve, jo tikai tā mēs sākam ticēt. Evaņģēliskais maksimums, par ko runājām, jeb sevis atstāšana, lai dāvātu Kristus prieku, netiek sasniegts, pateicoties daudz vārdiem, bet dzīvei ciešā vienotībā ar Kristu. Dzīvei, kas mūs pārņem. Tas sniedz prieku, jo tas ir mīlestības prieks.

Vai mēs darīsim ko jaunu? Nedomāju vis. Šo evaņģelizāciju savā dzīvē īstenoja jau Dievmāte – nedomāju, ka Jaunavai Marijai bija daudz vārdu, lai sevi žēlotu; viņa atstāja sevi un dāvāja citiem prieku: “Augsti slavē Kungu mana dvēsele."

Mums tas jādara kopā ar Dievmāti, mums citiem jāliecina ar savu dzīvi, un tas jādara tā, lai citi varētu ticēt un pieņemtu kā ticamu alternatīvo Ziemassvētku piedāvājumu.

No Ziemassvētkiem uz parasto liturģisko laiku

Sekojot zvaigznei… Džuljana Spigone

Duc in altum: dosimies jūrā, dosimies dziļumā, lai Vārds mūs vada, un nebaidīsimies būt līdzdalīgi ar zveju saistītajās grūtībās, – Kungs, Pēteris un tēvs Guljelmo ir kopā ar mums.

Sāksim atkal ar Kristu, atgriezīsimies pie Jēzus, kas ceļu mēro kopā ar mums, sevi mums atklājot “maizes laušanas” brīdī. Būsim modri un vērīgi. Ar sirdi, kas pilna cerības, saskatīsim Viņu, Viņa žestus, Vaigu un tad saviem brāļiem un māsām vēstīsim: “Mēs redzējām Kungu!” Kopā ar Kristu kāpsim Svētību kalnā – “svētīgi ir garā nabagie, svētīgi lēnprātīgie, vajātie …” – un piedzīvosim mieru savā sirdī. Šī ceļojuma centrā ir Kristus – Dieva un cilvēka pilnīgais atveids.

Apzināsimies, ka esam sava Kunga mācekļi un ka būt mācekļiem nozīmē raudzīties uz Viņu, dzīvot Viņā un būt līdzdalīgiem Viņa dzīvē. Lūk, trīs darbības vārdi: raudzīties, dzīvot un būt līdzdalīgiem. Saglabāsim to nozīmi savā sirdī. Raudzīties uz Viņu jeb kontemplēt Viņu; dzīvot Viņā jeb pārveidoties Viņā un būt līdzdalīgiem Viņa dzīvē, lai dzīvotu tā, kā dzīvoja Viņš, lai mīlētu tā, kā mīlēja Viņš, un lai rastu jēgu un “augstāko mēru“ dzīvei, kādu dzīvoja Viņš.

Uzticēsim Viņam savas bailes, cerības un grūtības. Lai Viņa Sirds kļūst mums par patvērumu – tādējādi mēs ne tikai dosimies dziļumā, bet arī savu dzīves ceļu iesim kopā ar Viņu. No skaistās ainas, kas norisinājās uz jūras, no Duc in altum, mēs tagad atgriežamies pie ērgļa metaforas – mēs no jūras dodamies krastā.

Šajā brīdī atcerēsimies skaisto Austrumu leģendu: piesiesim arklu pie zvaigznes. Arkls simbolizē mūsu šīszemes darbu, tas atstāj dziļas vagas, līdzīgas ievainojumiem, kas tiks piepildītas ar atjaunotas nesavtības un sevis upurēšanas sēklām. Zvaigznes spēks un gaisma uzveic augsnes smagumu. Zvaigzne ir Kristus.

Viņam, Marijas Bezvainīgajai Sirdij un mūsu “tēvam” mēs uzticam savu upurēšanos un ceļu uz svētumu.

…TEV

Pauze personiskām pārdomām

Saņemtās žēlastības